M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Amazones baseinā nakts iestājas pēkšņi. Bez krēslas mokpilnajām pretrunām. Dzel­tenām liesmām deg sausie tuksnešainā čapadosa krūmi. Uguns ir steidzīga un alkatīga. Tā neļauj koncentrēties. Tā nelīdzi­nās kamīna mirgojošajām oglēm. Jāguļ. No rīta dziestošajos pelnos sildīsies tikai sariti­nājies bušmeistars. Pacēlusi trīsstūraino galvu, čūska ar skatienu pavadīs aizejošos cilvēkus. Vai viņa zina, kas tiem gaidāms, vai arī viņas mainīgajās, aleksandrītiem līdzīgajās ačtelēs lāsmo saule?…

Trīs nedēļu gājumā aiz Bakiri posteņa Fo­sets cerēja sasniegt lielo ūdenskritumu. Par šo ūdenskritumu viņam bija stāstījis kāds Ermenežildu Galvans, kas savukārt par to dzirdējis no bakairi indiāņa Roberto. Arī pats Roberto nekad nebija redzējis šo ne­vienam nezināmo ūdenskritumu. Bet viņam par to stāstījis tēvs, kas dzīvojis tai apvidū, kad bakairi vēl bija mežoņi!

Lejup krītošā ūdens dārdoņa esot dzir­dama piecu līgu attālumā. Varavīksne ne­kad neapdziestot šai miglas un dunoņas ielejā. Valgme nenožūstot no lapām un akmeņiem. Vienīgi tikai vertikāla, melna klinšu siena pratusi patverties no ūdens. Acis tūdaļ saskatīšot starp spīdošiem, slapjiem akmeņiem šo sauso klinti. Tajā iekaltas no­slēpumainas zīmes, cilvēku un zirgu at­tēli …

Roberto to uzzinājis no tēva, dons Gal­vans — no Roberto un Fosets — no Galvana. Fosets palika sev uzticīgs. Labi, ka vismaz pats Roberto nav mīts. Par to varēs pārlie­cināties rīt, kad Roberto ieradīsies Bakiri postenī.

Vienā no pēdējām vēstulēm Džeks rak­stīja:

«Atnāca Roberto, un, kad mēs viņu pacie- iiājarn ar Vinho de Cajo [16] , pastāstīja inte­resantas lietas. Viņš teica, ka uzskatījis par visas savas dzīves goda lietu nokļūt pie lielā ūdenskrituma un tur apmesties ar savu cilti, bet nu jau esot pārvēlu. Turklāt tai apvidū dzīvojot morsego un kaksibi ciltis, un viņš no tām baidoties. Viņš mums aprakstīja ūdenskrituma atrašanās vietu un apkārtni. Sākumā plešoties tuksnešains apvidus, kur neesot ūdens, to varot šķērsot vienā dienā, pēc tam mēs nonākšot rajonā, kur aug zāle, bet nemaz nav koku. Viņa tēvocis stāstījis par pilsētām, un viņš apgalvo, ka tās uzcē­luši viņa tālie senči. Mēs dosimies ceļā pa­rīt un pēc piecām dienām sasniegsim neizpē­tīto novadu …»

Tātad starp Roberto radiniekiem ir ne vien tēvs, bet arī tēvocis, kas zina pat pilsētu at­rašanās vietu. Cik neparasta veiksme! Zvērs skrien taisni virsū medniekam,… Pats Fo­sets par to izsakās šādi:

«Tikos ar indiāņu virsaiti Roberto un saru­nājos ar viņu. Viris tam atraisīja mēli, viņš apstiprināja visu, ko stāstījis mans paziņa no Kujabas, un pat vēl šo to piemetināja. Tu­rēdams prātā to, ko uzzinājis no vectēva (tā arī paliek neskaidrs, kas Roberto stāstījis par ūdenskritumu un pilsētām — tēvs, tēvo­cis vai vectēvs), viņš vienmēr gribējis do­ties uz ūdenskritumu, bet tagad jau esot pārāk vecs …»

Apbrīnojama, taisni karaliska naivitāte! «Vīns tam atraisīja meli!» Bet vai nebūtu pareizāk pieņemt, ka vīns tam lika pastāstīt tieši to, ko Fosetam tik loti gribējās dzirdēt? Jo vairāk bija vīna, jo spilgtākas kļuva deta­ļas. Rezultātā Fosets dabūja zināt arī to, ko Roberto «piemetināja». Piemetināja viņš da­žus maršruta precizējumus. Pretrunas un aplamības Fosetu daudz nemulsināja. Viņš bija pilnīgā sajūsmā. Saruna ar Roberto kļuva par to beidzamo pilienu, kas piepilda kausu līdz malām. Un Fosets steidzās dalī­ties savā nesatricināmajā pārliecībā:

«Domāju nonākt saskarē ar seno civilizā­ciju pēc mēneša un galveno mērķi sasniegt augustā. Kopš šā brīža esam pilnīgi dieva ziņā!»

Pēc sarunas ar Roberto Fosets maršrutu pārlaboja.

Tas bija kaut kas vairāk nekā vieglprātība. Tā bija līdz absurdam novesta lētticība, kas tumšos, neizpētījamos dziļumos robežojas ar absolūtu zināšanu. Fosets devās selvā, klau­sīdams visvarenam likteņa aicinājumam, kas skanēja neatvairāmi, kā mīlas sauciens.

Foseta beidzamā vēstule sievai rakstītā 1925. gada 29. maijā, un to nosūtījuši peoni. Kopš tā brīža Fosets, Džeks un slimais Relijs palika vieni paši. Selvas tumšais aizkars uz mūžiem sakļāvās aiz viņiem. Kopā ar cilvē­kiem arī dzīvnieki devās pretī nezināmajam liktenim. Pavadoņi nespēja pārvarēt māņti- čīgās šausmas un apstājās uz nezināmā robežas.

«Domāju sastapt indiāņus apmēram pēc nedēļas vai dienām desmit, kad radīsies iespēja sasniegt ūdenskritumu, par kuru man tik daudz stāstīts.

Patlaban atrodamies Beigtā zirga no­metnē, un mūsu koordinātes ir dienvidu pla­tuma 11°43' un rietumu garuma 51°31'; te 1920. gadā man krita zirgs. Tagad no tā pa­likuši tikai balti kauli. Šeit var izpeldēties, tikai kukaiņu dēļ tas jādara ļoti lielā steigā. Tomēr tagad ir lielisks gadalaiks. Naktis ļoti aukstas, rīti dzestri, kukaiņi un karstums sāk nomākt ap pusdienlaiku, un no šā brīža līdz sešiem vakarā mēs ciešam īstas mocības.

Tev nav jābaidās neveiksmes…»

Aiz šās neskaidrās_ pēdējās frāzes jaušama mokpilna patiesība. Ārpus tās paliek nostāsti un leģendas, kā ziepju burbuļi spilgtas un ātri gaistošas sensācijas un atklājumi, kuri nav ne plika graša vērti. Aizvien tālāka pagātnē atvirzās šie notikumi. Mēs tiem ne­varam tikt līdzi. Straujā pagriezienā pēdas nozūd Nāves upes dzeltenajos ūdeņos. Ne­skaidrs čuksts atskan līdz purvainajiem krastiem, bet mēs to nesaprotam. Kas gan noticis šai zaļajā tālē? Vai dzirdat, cik viss klusu? Tikai ausīs dūc. Jūs domājat, tur pulsē asinis? Nē. Tur guldz burbuļi karstos, smirdošos rāvājos, čaukst saube kolonas, raud anakondas un zirnekļu tīklos raustās kolibri. Tur putns tukans pie stumbra tīra

savu maigi zaļo un rožaini mēļo knābi un katliņos mutuļodama verd kurare.

Kaut kur debesīs lido mākslīgie pavadoņi, pazemē eksplodē atombumbas, nerimst pil­sētu troksnis, brauc kuģi, kauc reaktīvie iz­nīcinātāji un Ģenerālās Asamblejas zālē kāds ar nagu pārbauda mikrofonu. Bet šeit valda klusums, tāpat kā pirms divsimt, kā pirms tūkstoš gadiem. Klusums. Tikai asiņu pulsējums klusi šalko ausīs.

Nāves upē ūdens jau sārtojas. Tūlīt iestā­sies nakts. Nekustīgās debesu zvaigznes un lidojošās selvas zvaigznes tūlīt uzsāks savu nebeidzamo rotaļu …

Daudzi ir gājuši pa Foseta pēdām. Es biju viens no daudzajiem. Man izdevās nokļūt tā­dās vietās, kur, kā mēdz rakstīt romānos, cil­vēks nav spēris kāju. Bet tas tā gluži nav. Redzēju morsego iemītas taciņas, ar kurari apziestus mietiņus, ko izlikuši kulueni [17] , un dzirdēju aveti* svilpienus.

Ja čūska, kas ļengani nokarājas no zariem, pēkšņi krīt jums uz kakla, tās ķermenis tūdaļ kļūst atsperīgs un stingrs kā tērauds. Sa­stapšanās iznākumu izšķir daži mirkļi. Iemā­

cījos satvert čūsku pie kakla, pirms tā ap­vijas ciešiem gredzeniem. Ja man agrāk kāds būtu teicis, ka čūskas uzbrukums var ieprie­cināt kā tikšanās ar draugu neapdzīvotā tuksnesī, es tam nebūtu ticējis… Tomēr arī čūskas ir dzīvas būtnes, kurām vajag kaut ko ēst un kaut kur gulēt. Melnajā plato nebija pat čūsku …

Selva reiz mani palaida vaļā. Kālab gan es no jauna krītu Šingū dziļajā, zaļajā akā kā akmentiņš, kas atlūzis no stingra mūra? Kā lai to izskaidroju jums, kas dzīvojat lie­lās pilsētās un lasāt gudras grāmatas?

Kopš bērnu dienām mēs pierodam pie domas, ka cilvēks valda pār dabu. Cunami, kas okeāna lainerus izmet tālu sauszemē, un zemestrīces, kuras vienā sekundē iznīcina veselas salas, postošas viesuļvētras un plū­dus — to visu mēs uztveram kā nejaušas no­virzes, kā jauka un visumā paklausīga bērna nepatīkamās kaprīzes. Bet ieejiet selvā, un pirmais, ko jūs zaudēsit, būs laika izjūta. Vēl mazliet — un jūs sapratīsit, ka te daba nedalīti valda pār cilvēku. Un jūs nebrīnē­sities, kad kāju savainojis indiānis apgulsies zem koka, lai nomirtu. Jums daudz ko vaja­dzēs pārvērtēt par jaunu. Toties jūs iemācī­sities biezoknī pamanīt pumu, iekams viņa jums metīsies uz skausta. Ja neiemācīsities, tad vienkārši vairs nepārnāksit.