M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Ko tad vajadzēja darīt man?

Devos pa pulkveža Persija Harisona Fo­seta pēdām.

Lai arī kādu galu ņēmis šis Šingū zaļajā klusumā pazudušais cilvēks, viņš nodzīvojfs lielisku mūžu.

«No divdesmit četriem laulības dzīves ga­diem,» rakstīja Fosets, «tikai desmit gadus mēs ar sievu pavadījām kopā. Nemaz neru­nājot par četriem karā aizvadītajiem ga­diem, desmit gadus es nodzīvoju mežos, taču ne reizes nedzirdēju sievu sūdzamies.»

Viņš prata izvēlēties grūtus, bet interesan­tus ceļus, un es viņam sekoju.

Vispirms izpētīju Foseta ceļojumu pēc do­kumentiem. Savā starpā bieži vien maz sais­tīto un gandrīz vienmēr pretrunīgo faktu, domu un ideju jūklis mani nedaudz mulsi­nāja. Sapratu, ka patiesība jāmeklē tur, kur tā pazaudēta. Aizbraucu uz Amazones ba­seinu un vairākus gadus pētīju vietas, kur ceļojis Fosets. Trīsreiz nogāju līdz Kujabai, divreiz tiku līdz Bakiri, bet pirmo reizi jutos tā, ka nevarēju ne domāt par ceļa turpinā­šanu. Man vajadzēja septiņus gadus, lai no kabineta zinātnieka pārvērstos par ceļotāju.

Tātad par pulkveža Foseta pēdējo ekspe­dīciju. Pievērsīsimies dokumentiem. «Man dažkārt gadījās piedzīvot vilšanos,» rakstīja Fosets 1925. gadā, «pēc ekspedīcijas uz Gon- guži es kādu laiku šaubījos par senu pilsētu eksistenci, bet pēc tam redzēju drupas, kas liecināja, ka vismaz daļa nostāstu ir patiesi. Vel arvien šķiet iespējams, ka mans galve­nais mērķis «Z» ar seno iedzīvotāju atliekām nav nekas cits kā mežā slēpusies pilsēta, ko Rapozo atklāja 1753. gadā. Tā neatrodas pie Singū upes, ne arī Matugrosū. Ja mums kād­reiz būs lemts sasniegt «Z», mēs droši vien tur pakavēsimies krietni ilgu laiku, jo tikai neveiksmīgi ceļojumi beidzas ātri.»

Beidzamās rindiņas pasvītrojis esmu es. Arī turpmāk pasvītrošu citēto dokumentu svarīgākās vietas. Cik žēl, ka šīs rindiņas savlaicīgi nav saistījušas pētnieku uzma­nību! Bet par to vēlāk …

Pulkvedis Fosets savu maršrutu bija no­domājis sākt no Beigtā zirga nometnes (dienvidu platuma 11°43', rietumu garuma 54°35 / ). Virzīdamies uz ziemeļaustrumiem, viņš cerēja īsā laikā nokļūt pie Šingū upes. «Pa ceļam izpētīsim,» rakstīja Fosets, «seno akmens torni, kas apkārtnes indiāņiem iedveš šausmas, jo naktī tā durvis un logi esot spoži apgaismoti.»

Pēc Šingū forsēšanas ekspedīcijai vaja­dzēja doties selvas dziļumos (pusceļā starp Šingū un Aragvaju), lai, nogriežoties uz zie­meļiem un ejot pa ūdensšķirtni, sasniegtu dienvidu platuma 9—10°. Tālākais ceļš veda uz Santamariju du Aragvaju, kur sākās taka uz Tokantinsas upi. Tādējādi maršruts gāja starp dienvidu platuma 10°30' un 11° līdz augstkalnei starp Gojasas un Baijas štatu uz pilnīgi neizpētītu rajonu, ko, pēc nostāstiem, biezi apdzīvoja mežonīgas ciltis. Šajā augstu kalnu rajonā Fosets tad arī cerēja sameklēt' kādreiz apdzīvotu pilsētu pēdas. No turienes ekspedīcijai vajadzēja iznākt pie Sanfran-ļ sisku upes.

«… šķērsosim to (Sanfransisku) kaut kur; Sikišiki tuvumā un, ja pietiks spēka, apmek*| lēsim veco pamesto 1753. gada pilsētu, kas atrodas apmēram dienvidu platuma ll o 30'un rietumu garuma 42°30'. Ar to mūsu ekspedīj cija beigsies, un, izgājuši līdz dzelzceļam, mēs ar vilcienu aizbrauksim līdz Baiji.»

Fosetam tomēr nebija lemts nokļūt San-, fransisku upes krastos … Kur pārtrūka viņa maršruts? Vai viņš sasniedza ilgoto mērķi? Kā biezs mūris paceļas klusējošā selva. Tā apslāpē palīgā saucienus, karsto purvu dzī-, lēs glabādama nepiepildītās cerības.

Izmisuma un miglu māte! Eldorado nol slēpumainais zelta mirdzums vilinājis tūk*ļ stošiem tauriņu. Kur tie ir tagad? Pat toļ vārdus aprijusi migla. Ambrozio de Allin-ļ gers, Bartolome SaMers, Georgs fon Šrteiers,; Sebastians de Balalkasars, Nikolass Federi-ļ ani, Filips fon Hutens, Pedro de Ursua, brāļi; Kesado, Berio, Nikolass Martiness, Visenteļ de la Fuente un vēl desmit tūkstoš nezināmuļ ceļotāju.

«Ja iecerētajam ceļojumam nebūs rezulj tātu, tas nozīmēs visa mana darba beigas, joļ neko citu es vairāk nepaveikšu. Mani katrā ziņā nosauks par fantastu un ierāvēju, kasi

tiecas tikai pēc bagātības iegūšanas. Kurš gan ticēs, ka es nemeklēju sev ne slavu, ne naudu un ka manos pasākumos nav savtīga ;iprēķina, bet vienīgi cerība, ka galu galā tie atnesīs cilvēcei labumu, kas attaisnos dau­dzo gadu meklējumus?»

Dižais pētnieks ar Dona Kihota sirdi bija : maldījies. Neviens neiedrošinājās apsūdzēt mantrausībā tik nesavtīgo varoni un fan­tastu, kurš ar visu savu dzīvi samaksājis par r skaisto sapni. Bet kāda daļa gar to selvai? Konkistadors vai avantūrists, zinātnieks vai pravietis, kas tic zudušajām Atlantīdas pil- ; sētām — selva pieveic itin visus. Klu- ļ sums… Okeāna klusums un vientulība nav nekas salīdzinājumā ar Amazones zaļo tumsu. Te ir civilizācijas robeža, te sākas klu- r suma valstība, kur apstājies pat laiks. Te plūst Nāves upe. Tās otrā krastā — nepie­ejamā Šingū selva.

1925. gada janvārī Fosets, viņa vecākais dēls Džeks un dēla biedrs Relijs, nopirkuši biļetes līdz Riodežaneiro, uzkāpa uz kompā­nijas «Lemports un Holts» tvaikoņa «Vo- bans» klāja. Pēc dažu dienu brauciena pa rāmo, ezeram līdzīgo okeāna spoguli tvaiko­nis laimīgi pietauvojās Rio krastmalā. īsa atpūta hotelī «Internacional» (starp citu, hoteļa dārzā pirmo reizi tika izmēģināti Ņu­jorkā nopirktie piederumi), un mazā ekspedī­cija devās ceļā. Ceļojuma sākums bija lie­lisks. Angļu rīcībā tika nodots dzelzceļu pre­zidenta speciālvagons.

Ganības, purvi upju ielocēs, zemaudzīgi meži. Visumā tas bija mierīgs, ne ar ko ne­ievērojams ceļš: Rio, Sanpaulu, Korumba.

Esmu pārliecināts, ka arī tagad, gandrīz četrdesmit gadu pēc Foseta, šis ceļš maz mainījies. Tropiskās Amerikas bezgalīgā, vienmuļā ainava. Ja jums laimēsies, redzēsit dažus strausus, bariņu papagaiļu vai milzīgu zirnekli putnēdāju. Nav arī izslēgts, ka zir­neklis migale ierīko savu ligzdu tieši vagonā virs jūsu galvas un to nevajadzēs meklēt ap­stāšanās laikā kokos …

Tālākais ekspedīcijas ceļš veda pa Parag- vajas upi. Purvaini krasti, aligatoru bari, odu mākoņi. Taču gluži tas pats raksturīgs jebkurai Amazones baseina upei. Lēnais, ne­tīrais tvaikonis «Igvatemi», kas vēl tagad kursē pa Paragvaju, tāpat bez kādiem starp­gadījumiem nogādāja ceļotājus Kujabā. Iespējams, ka es to visu aprakstu pārāk sausi. Foseta jaunajiem ceļabiedriem droši vien palika atmiņā nakts Portu Esperansā, no melnām pupiņām gatavotā Brazīlijas fei- žoado [9] , lieliskā kafija ar goijabada [10]džemu, bankets anglijas vēstniecībā Sanpaulu, sla­venā čūsku ferma Butantanā un nakts kar­nevāla ugunis. Bet mani interesē tikai tā Foseta maršruta daļa, kas ģeogrāfiem un vēsturniekiem palikusi nezināma. Ja gribat

sīkākas ziņas par ce|u no Rio līdz Kujabai, palasiet attiecīgo literatūru vai dodieties šai ceļā paši. Tas jums izmaksās kādu tūkstoti kruzeiro. Bet es steigšos savā stāstījumā ātrāk nokļūt Beigtā zirga nometnē.

Šingū dvašu jūs sajutīsit jau trīs dienas pirms nonākšanas Kujabā, tiklīdz jūsu tvai­konis iebrauks Paragvajas pietekā Sanlo- rensu. Tai nav krastu. Cik vien tālu skatiens sniedz, plešas tikai purvi un purvi. Dienu tie raida neskaitāmas odu eskadriļas, bet pēc saules rieta «nakts bumbvedēju» — termītu armādas. Gaismas hipnotizēti, tie riņķo ap lampām un, apdegušajiem spārniem švīk­stot, krīt uz klāja, uz galvas, aiz apkakles.