M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Reizēm pie ūdens pienāk kapibari [11] , dzer, pie katra malka atmetot galvu, un lēnām pa­zūd ložņājošo vīteņaugu biezoknī. Vienīgi zirgskābeņu plato vēdekļveidīgo lapu tikko samanāmā viļņošanās ļauj izsekot viņu ceļam līdz šaurajai koku joslai. Tālāk ir purvi ar nelielām mangrovju saliņām un smirdošām lāmām, kurās mudžēt mudž ana­kondas un malārijas odi. Bet debesis virs galvas ir bezgalīgas un zilas. Pie šīm debe­sīm kā nekustīgs punkts sastindzis meln­balts grifs, kas gatavs no milzīgā augstuma mesties virsū kādai asiņainai maitai. Tāds ir ceļš līdz Kujabai.

Tur kaut kur atrodas «Z». Pamestas sar­

kana akmens pilsētas. Liānu apvītas pa- kāpienveida piramīdas, saplaisājušas mar­mora plāksnes, ciklopiskas arkas, un visu to slēpj zaļā selva. Sarkanā pilsēta. Drudža murgs, kas pārņēma Rapozo smadzenes tvei­cīgā dienvidū, kad saule kvēloja zenītā un ķirzakas bija salīdušas melnās spraugās. Pēdējā sapņu sala …

4. martā ekspedīcija ieradās Kujabā. «Ie­griezāmies pie Frederika,» rakstīja Fosets jaunākais, «pie cilvēka, kam vajadzēja mums apgādāt mūļus, bet viņš bija kaut kurp aiz­gājis līdz svētdienai… Sertanista [12] (kaut kas līdzīgs mūsu pavadonim), ko tēvs gri­bēja ņemt līdzi, ir miris. Vagabundo aizgājis kopā ar .kādu uz sertanu — ļoti žēl…»

Laime vairs nesmaidīja Fosetam. Vēl ne­kas nebija noticis. Pie skaidrajām debesīm parādījās tikai sīks mākonītis. No kurienes gan cēlās šis satraukums, nomācošā grūt­sirdība? Varbūt tā bija priekšnojauta?

Muļķīga priekšnojauta! Tikai tālāk! Tūlīt aiz Kujabas ceļotājiem vajadzēja šķērsot krūmiem noaugušu apvidu. Piecas līgas [13] un plato, kurā nav ūdens, — čapadoss, aiz kura stiepjas bezgalīgi sausu krūmu un saulē izkaltušas zāles lauki. Un tā* līdz pašam Bakiri postenim. Tikai divu dienu gājumā aiz posteņa sāk parādīties pirmie medījamie zvēri. Precīzi jāaprēķina proviants, lai ne­

ņemtu līdzi lieku smagumu un, no otras puses, lai bezgalīgajā sertanā nenomirtu badā.

Pirmo reizi es tik tikko nokļuvu līdz Ba- kiri. Par laimi, tur bija cilvēki, kas mani pa­ēdināja un iedeva ceļā līdzi maisu tapioka miltu un žāvētu kapibari šķiņķi. Citādi… Bet atgriezīsimies pie Foseta.

14. aprīlī ceļotāji saņēma pastu. Tās bija beidzamās ziņas no Anglijas. Divdesmitajā aprīlī vaiadzēļa doties ceļā, bet mūļu vēl ar­vien nebija. Piedevām nejēdzīgais notikums Košinu, tikai vienas līgas attālumā no Kuja- bas. Kādam puisim, vārdā Redžinaldu, un viņa biedriem no slēptuves uzbruka banda. Tai apvidū tas ir parasts personisko rēķinu kārtošanas paņēmiens. Kādreiz kaut kur dzē­rumā bija izcēlusies ķilda, un tagad nejauša satikšanās Košinu beidzās ar traģēdiju. Redžinaldu un viens no uzbrucējiem bija uz vietas beigti, bet divi citi — smagi ievainoti. Policijas komisārs izmeklēšanu sāka tikai pēc vairākām dienām. Pie kafijas tases viņš tēvišķīgi sarāja slepkavas.

— Kādēļ iūs, zēni, tā darījāt?

Ar to arī viss izbeidzās. Parasta lieta. Šeit katram bikšu kabatā glabājas kolts. Arī tagad stāvoklis gandrīz nemaz nav mainī­jies. Tiklīdz kas, — tā sākas šaudīšanās. Rei­zēm bez kāda iegansta. Aiz jūtu pārpilnības vai svētkos aiz sajūsmas. Par upuriem pa­rasti krīt cilvēki, kam ar visu to nav nekāda sakara.

Beidzot mūļi bija sadabūti. Astoņi mūļi, divi zirgi un divi suņi. Salīgti arī pavadoņi: «ļoti pieklājīgs cilvēks vārdā Girdenija» un čakls tumšādains puisis, kas «atsaucas uz jebkuru vārdu».

Burtiski pēdējā dienā pirms došanās ceļā Fosetam pastāstīja interesantas ziņas. Un atkal kaut kādas liktenīgas sagadīšanās dēļ tās pētnieku uzmanībai paslīdējušas garām. Bet tā taču ir ceļa zvaigzne, kas mani uz­veda uz pēdām… Taču labāk iepazīstieties vispirms ar fragmentiem no Foseta 14. ap­rīļa vēstules:

«Kāds mans paziņa no lopkopības rančo stāstīja, ka zēna gados reiz sēdējis kopā ar vecākiem savas mājas verandā sešu dienu gājuma attālumā no šejienes un laiku pa laikam dzirdējis dīvainas skaņas no meža ziemeļos. Viņš teica, ka izklausījies pēc svilpšanas, it kā gaisā paceltos rakete vai liels šāviņš un pēc tam kristu zemē ar trok­sni «bumm, buutn». Viņš nezināja, kas tas bijis, un man liekas, ka tas varētu būt kāds meteoroloģisks fenomens šai vulkāniskajā augstkalnes apvidū, līdzīgs tam, kas no­vērots Dardžilingā; tur starp musona brāz­mām varēja dzirdēt skaņas, ko iedzīvotāji noturēja par artilērijas kanonādi. Arī citās vietās šai augstkalnes apvidū dzirdami trokšņi «bum-bum» un kaut kādi krācieni, kas cilvēkiem iedveš šausmas.

Mans paziņa stāsta, ka netālu no viņa rančo pie Paranatingas upes paceļoties gara, taisnstūraina klints, kurā izcirstas trīs ejas un vidējā abās pusēs it kā aizmūrēta. Aiz klints atrodoties rūpīgi nomaskēts uz­raksts — četrpadsmit dīvaini hieroglifi. Mans paziņa solās mūs aizvest uz turieni, lai uzrakstu nofotografētu. Kāds viņa rančo indiānis zina citu klinti, kas apklāta gluži ar tādām pašām rakstu zīmēm, un mēs gri­bam izpētīt arī to.

Kāds cits, kas dzīvo čapadosā — augstā plato, kurš atrodas tieši uz ziemeļiem no šejienes un kādreiz bijis senas salas pie­kraste, — man stāstīja, ka redzējis lielu dzīvnieku skeletus un pārakmeņojušos kokus. Viņš zina, kur tai pašā čapadosā atrodami uzraksti un pat aizvēsturisku celtņu pamati. Nav šaubu, mēs esam tuvu apvidum, kuru meklējam. Netālu no šejienes kāda plaša zālaina līdzenuma pašā centrā pacejas liels akmens, kas izskatās pēc sēnes, — tas ir no­slēpumains, nesaprotams piemineklis.

Senā celtne, kas atrodas starp «Z» un punktu, kur mēs atstāsim civilizēto pasauli, pēc indiāņu aprakstiem, ir kaut kas līdzīgs akmens tornim ar biezām sienām. Viņi no tā loti baidās, jo, kā stāsta, naktīs tur no dur­vīm un logiem spīdot gaisma! (Atkal šis tornis!) Es domāju, ka tā ir gaisma, kas ne­kad nedziest. Vēl viņi baidās tadēļ, ka tor­nis atrodas troglodītu morsego teritorijā — šī tauta mitinās bedrēs, alās un reizēm koku biezajā lapotnē.

Ne visai sen kādam izglītotam brazīlietim, šās pilsētas iedzīvotājam, kopā ar kādu armijas virsnieku tika uzdots atzīmēt kartē vienu no upēm. Indiāņi, kas pie viņiem strā­dāja, apgalvoja, ka ziemeļos esot kāda pil­sēta, un piedāvājās viņus aizvest uz turieni, ja viņi nebaidoties satikties ar briesmīgiem mežoņiem. Indiāņi stāstīja, ka pilsētā esot zemas akmens ēkas un daudz ielu, kas cita citu šķērso taisnā leņķī; tur atrodoties arī dažas lielas celtnes un varens templis, kurā ievietots milzīgs no kalnu kristāla izcirsts disks. Upē, kas tekot cauri pilsētas tuvumā esošajam mežam, esot liels ūdenskritums, kura dārdoņa dzirdama daudzu ligu attā­lumā; lejpus ūdenskrituma upe kļūstot plata un veidojot milzīgu ezeru, kura ūdeņi notekot nezināmā virzienā. Mierīgajos ūde­ņos esot redzams no balta akmens (varbūt kvarca vai kalnu kristāla) izcirsts cilvēka tēls, ko straume kustinot uz priekšu un atpakaj.

Tas atgādina 1753. gadā celto pilsētu, bet indiāņu norādītā vieta nemaz nesaskan ar maniem aprēķiniem. Varēsim tur iegriezties pa ceļam vai, ja apstākļi ļaus, kamēr atrādī­simies «Z».

Mans paziņa, rančo saimnieks, stāstīja, ka reiz viņš atvedis uz Kujabu kādas tālas un savdabīgas cilts indiāni un vadājis to pa lielām baznīcām, domādams, ka tās uz viņu atstās spēcīgu iespaidu. «Tas nav nekas,» teicis indiānis. «Netālu no vietas, kur es dzīvoju, ir daudz lielākas, augstākas un skaistākas celtnes nekā šīs. Tām arī ir pla­tas durvis un logi, bet vidū atrodas stabs ar lielu kristālu, kas apgaismo ēkas iekš­pusi un žilbina acis!»