M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Piecēlos, lai atbildētu. Tā kā mani neviens nebija plucinājis un atsevišķie sīkumi, kas oponentiem nepatika, nebija svarīgi, nolēmu zobus nerādīt. Minūtes piecas es pateicos visiem, kas man darbā palīdzējuši. Tas bija gandrīz vai pats galvenais. Lai dievs nedod kādu aizmirst! Tāpēc klanījos oponentiem, apsolīdams savā turpmākajā darbā ievērot visas viņu piezīmes un vispār dzīvē balstīties uz viņu ]oti vērtīgajiem padomiem.

Šefs māja ar galvu manu vārdu taktī. Viss noritēja teicami.

Tad Valentinovs aicināja zāli parādīt akti­vitāti. Bet neviens nesteidzās izteikties. Ne­gribīgi, tikai aiz pienākuma, piecēlās viens padomes loceklis, kaut ko nomurmināja un atkal apsēdās. Vēl kāds minūtes piecas ru­nāja par abstraktām tēmām un sacīja, ka tādi jauni zinātnieki kā es vajadzīgi un mans darbs pat pārsniedzot kandidāta disertācijas līmeni. Un pēkšņi izdzirdēju sengaidīto jau­tājumu, ko uzdeva kāda nepazīstama meiča.

— Es ļoti uzmanīgi klausījos to vietu Vik­tora Arkadjeviča ziņojumā, kurā viņš teorē­tiski pamato iespējamību pārvietoties pretēji laika vektoram. Autoreferātā pat pasvītroju šo rindkopu. Man ļoti gribētos zināt, vai šis efekts ir eksperimentāli pārbaudīts.

Tas bija svarīgs jautājums! Mēs ar šefu bijām to paredzējuši un jau pirms mēneša sagatavojuši lielisku atbildi. Ka mums jau gatava ierīce, par to šefs neļāva ne iepīkstē­ties. Tas varētu kaitēt aizstāvēšanai. Visi tūlīt sarosītos, sāktu iztaujāt, kas un kā …

Ar pūlēm pierunāju šefu tomēr atnest ierīci uz zāli un apsegt to ar melnu pārklāju. Nu tā, katram gadījumam …

Kad meiča uzdeva savu jautājumu, šefs pasmaidīja un, pamājis uz ierīci, pielika pirkstu pie lūpām. Es viņam pamirkšķināju: protams, vai tad esmu pats sev ienaidnieks?

Piecēlos, lai atbildētu uz jautājumiem un lieku reizi paspīdētu ar savu erudīciju. Pasa­cīju dažas vispārīgas frāzes, pateicos runā­tājiem un tad pievērsos šim jautājumam. Tas patiesībā bija vienīgais īstais jautājums, uz ko vērts atbildēt.

Un tad ieraudzīju meičas acis. Tumši me­dainas ar zeltainām dzirkstelītēm, uzmanī­gas un nopietnas.

Sers Lanselots uzlēca zirgā. Dons Kihots .ietrieca šķēpu vējdzirnavu spārnā.

Nezinu, kā tas notika, bet es piegāju pie ierīces, norāvu pārsegu un dobji pateicu:

— Lūk!

Zālē iestājās klusums. Uz šefu centos ne­skatīties. Jūtu uzplūdums pārgāja, un sa­pratu, ka esmu izdarījis muļķību. Bet atkāp­ties bija par vēlu. Metos uzbrukumā kā uz galvas atvarā:

— Šās eksperimentālās ierīces jauda vēl ir ļoti maza. Tāpēc varu pārcelties pagātnē ne vairāk kā par dažiem mēnešiem. Es to da­rīšu 'tūlīt. Kad pazudīšu, lūdzu visus palikt savās vietās. Nekādā gadījumā nenostāties, tur, kur patlaban atrodas ierīce. Drīz atgrie­zīšos.

Zāle aizturēja elpu. Bet es piegāju pie sa­dales stenda un ieslēdzu ierīci. Kā pusmiegā uzmaucu uz pieres kristāla stīpu, novilku svārkus, atrotīju piedurknes un pieliku pie rokām vara kontaktus. Tad nospiedu podziņu. Beidzamais, ko redzēju, bija profesora Valen- tinova ieplestā mute. Rokā profesors turēja piezīmju grāmatiņu izrotātā ādas iesējumā.

Zāle bija vēsa un krēslaina. Noņēmu stīpu, nostādīju limbu uz nulles un izslēdzu ierīci. Tad palūkojos apkārt. Logu rūtīs vijās teik­smainas leduspuķes. Tās mirdzēja kā opāls. Mēness zaķīši stinga uz tukšajiem soliem. Augstie griesti grima tumsā. Piegāju pie durvīm un paraustīju tās. Durvis bija aiz­slēgtas. Tādu neveiksmi! Tas varēja visu sabojāt. Sacelt troksni nebija nozīmes, tas pat varēja būt riskanti. Visas istabas pa nakti tiek aizzīmogotas. Gaidīt līdz rītam? Bet vai mani gaidīs tie, kurus es atstāju … nākotnē?

Interesanti, cik tagad pulkstenis? Kaut kur augšā aiz tāfeles jābūt pulkstenim. Man likās, ka varu saredzēt stikla blāvo atspulgu. Mēģināju atcerēties, kur atrodas slēdzis. Cik savādi! Tik daudz reižu esmu bijis šai zālē gan dienā, gan vakarā, bet ne reizes neesmu ievērojis, kur atrodas slēdzis.

Piegāju pie sienas, piespiedos pie tās un, izstiepis rokas uz augšu, sāku soļot zālei apkārt. Beidzot sataustīju slēdzi. Izrādījās, ka tas atrodas pie pašām durvīm. Kā gan es to agrāk neiedomājos?!

Uzliesmoja gaisma. Bija divdesmit septi­ņas minūtes pāri četriem. Līdz darba dienas sākumam palikušas četras stundas. Ja tikai nejauši neesmu nokļuvis svētdienā. Nolēmu pagaidīt. Izslēdzu gaismu, iegāju dziļāk zālē un nogūlos uz beidzamā sola. Kad no rīta atnāks apkopēja, viņa mani neieraudzīs. Cik reižu nebiju te gulējis! Bet toreiz viss bija citādi. Uz katedras kaut ko murmināja pa­sniedzējs, apkārt atradās studenti. Vieni pie­rakstīja lekciju, citi spēlēja uz desām, citi čukstējās. Bet es gulēju. Ilgi grozījos uz cietā sola. Tavu neveiksmi! Kāpēc gan nepaņēmu līdzi svārkus? Man mugurā bija tikai neilona krekls ar atlocītām piedurknēm. Noritināju piedurknes, apņēmu rokas sev ap pleciem un mēģināju aizmigt.

Tiklīdz zāli atslēgs, man vajadzēs nepa­manītam iekļūt laboratorijā. Pirms nav at­nākuši biedri un, galvenais, viņš. Pacentīšos pārģērbties vecajā slēpošanas tērpā, kurā parasti izdaru eksperimentus. Tas karājas manā skapītī blakus baltajam uzsvārcim. Labi vēl, ka kabatas portfelis ar naudu nepa­lika svārkos, bet atrodas bikšu kabatā. Jau tagad gribas ēst, bet kas būs no rīta … Pa­tiešām, kas būs no rīta?

Viss notika, kā biju paredzējis. Man izde­vās nepamanītam izslīdēt koridorā. Par ierīci es neraizējos. Studenti mums iemācīti neko neaizskart, un zinātniskie līdzstrādnieki nesāks rīkoties ar nepazīstamu aparātu. It sevišķi, ja uz apvalka ir brīdinošs uzraksts.

Pārģērbies zibenīgā ātrumā drāzos pa kāp­nēm lejā. Gribēju aizskriet uz ķīmijas fakul­tāti. Tur man mazāk paziņu un vieglāk va­rēšu apdomāt savu stāvokli. Skriedams pa otrā stāva koridoru, ielūkojos puspavērtajās lasītavas durvīs. Tur neviena nebija. Klusām pa tepiķi aizgāju līdz palodzei, kas nokrauta ar kaktusu un agavju podiem. Aiz loga ska­nēja pilsētas rīta trokšņi. Dūmos tīti skur­steņi, tilti, kuriem pāri traucas trolejbusi, cilvēki steidzas uz darbu. Un tā bija realitāte, tāda pati objektīva realitāte kā es pats.

Visi galdi lasītavā bija aizņemti. Pasnie­dzēji un aspiranti atstājuši savus portfeļus, mapes, burtnīcas, aprakstītās papīra lapas, pildspalvas. Pēc dažām minūtēm viņi atnāks, lai atgrieztos pie pārtrauktā darba. Uz viena no profesoru galdiem ieraudzīju priekšmetu, kas pievērsa manu uzmanību. Tā bija pro­fesora Valentinova piezīmju grāmatiņa. Dzel­teno ādas iesējumu rotāja krāsaini seno acteku hieroglifi. Sai grāmatiņā profesors ierakstīja visu, ko vajadzēja darīt nākamajā dienā. Ātri pāršķirstīju aprakstītās lappuses. Beidzamais ieraksts bija datēts ar 11. de­cembri. «Tātad šodien ir .vienpadsmitais, un ieraksts ir no vakardienas,» nospriedu, jo zem datuma bija rakstīts:

1. Piezvanīt Nik. Andr. sakarā ar Astan- govu.

2. 11.30—13.20 — lekcija trešajam kursam.

3. 14.00 — zinātniskā padome.

4. 17.00 — aspiranti.

Jā, šodien ir 11. decembris … Vairāk nekā septiņi mēneši … Un tad man iešāvās prātā lieliska doma. Atskatījos, vai neviens nestāv durvīs, ātri iebāzu piezīmju grāmatiņu ka­batā un izskrēju ārā no lasītavas.

Ķīmijas fakultātē valdīja eksāmenu kņada. Visi bija noraizējušies, steidzīgi, nervozi. Pa kāpnēm drāzās lejup skrejoši laimīgo bari. Pat dežurantes bija pārņēmis vispārējais noskaņojums.