M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Visi mēģinājumi atskaldīt kaut gabaliņu sti'klveidīgās vielas, no kuras sastāvēja plato, palika bez rezultātiem. Vienaldzīgi un ne­satricināmi tā pretojās gan augsttermālajai uguns strūklai, gan pneimatiskajam urbim ar borila griežņiem. Jans un Mihails pūlē­jās vaiga sviedros, taču nespēja ieskrambāt «ledū» nevienu svītriņu.

Viņi pamanīja vēl vienu dīvainu plato īpat­nību. Kad sākās smilšu vētra un debesis aiz­klāja mākoņi, plato virsma palika tīra un gaiša, it kā kāds nopūstu no tās katru smilšu graudiņu.

Taču, kad viņi pārliecinājās, ka radio un sonorajai lokācijai nav nekādu rezultātu, bet gamma- un korpuskulārā eholotēšana rā­dīja 0 dziļumu, viņi gluži apjuka.

— Šeit kaut kas nav kārtībā … — teica «Mihails.

— Kas tad?

— Ka lai tev to pasaku … Acīmredzot plato ir neparasti inerts un nereaģē ne uz kādu ārēju iedarbību. Tas, no vienas pu­ses …

— Bet, no otras — plato tomēr spīd! — iesaucās Jans.

— Tā jau ir tā lieta. Plato spīd, turklāt tā spīdēšanai ir sarežģīts raksturs. Sākumā man likās, ka tā nav atkarīga no ārējiem apstākļiem, bet tagad …

— Tu kaut ko izdomāji?

— Kā lai tev to pasaku? … Tā vēl nav doma, drīzāk sajūta. Vai atceries, pirmoreiz plato sāka spīdēt-apmēram divdesmit minū­tes pēc tam, kad mēs sākām rīkoties pa tā virsmu?

— Neskatījos pulkstenī.

— Es fiksēju laiku. Spīdēšana sākās divdesmitajā minūtē un turpinājās, kamēr mēs tur atradāmies. Toties otrreiz plato «aiz­degās» piektajā minūtē, bet trešoreiz — tik­līdz mēs uz tā uzkāpām.

— Nu un tad?

— Pagaidām nekas, — teica Mihails, — klausies tālāk. Tu taču pats pārbaudīji spīdēšanas spektru un teici, ka …

— Neatradu līniju spektrā nevienu rakstu­rīgu līniju.

— Redzi nu, — ar gandarījumu apstipri­nāja Mihails, — tā nav tāda gaisma, pie kādas esam pieraduši. Tas ir kaut kas, ko mēs uztveram kā gaismu …

— Bet spīdēšanas sākuma moments ne­maz nav tik patvaļīgs, — domīgi piezīmēja Jans.

— Liekas, ka tā būtu. Taču ar to vien vēl ir par maz. Es salīdzināju spīdēšanas inten­sitāti ar dažiem mūsu eksperimentiem un konstatēju interesantu sakarību. Izrādās, ka tad, kad mēģinājām plato izdarīt urbumu, intensitāte palielinājās par divām kārtām; kad iedarbojāmies ar plazmas strūklu — par

septiņām kārtam, bet pārējos gadījumos palika nemainīga!

— Ak tā, — nočukstēja Jans, — tātad tas tomēr reaģē.

— Jā. Bet tā ir ļoti specifiska reakcija. Tā izpaužas tikai šās neizprotamās spīdēšanas mainīgumā, bet visas pārējās īpašības paliek tādas pašas.

• — Jā, interesanti. Ko tad lai mēs darām?

— Novērosim. Palūkosimies, kā spīdēšana mainīsies šodien, — noteica Mihails.

Jans pirmais ieraudzīja uz plato pēdas. Tās stiepās gar tuvāko «krastu», meta cilpas un noslēdzās aplī. Tās tik ļoti atgādināja bļitkotāja pēdas, kad viņš meklē vietu kārtē­jai dobītei ledū, ka Jans iesaucās:

— Tas nu gan…

— Interesanti, — nomurmināja Mihails, pielikdams soli.

Viņi ātri nokāpa lejā. Tikai tad tie ievē­roja, ka šīs pēdas nav gluži parastas.

— Savādas pēdas, — brīnījās Jans, — tās nav vis pēdas, bet tikai pēdu ārējās kontūras.

— Vai tās ir mūsu pēdas?

— Kā gan cita? Šīs ir tavas, bet tās, ma­zākās, — manas.

— Nu, uzliec kāju! Tikai uzmanīgi, ka ne- paslīdi.

Jans neveikli piegāja klāt tuvākajai kon­tūrai un uzlika virsū kāju.

— Jā, tās ir tavas pēdas!

— Un te ir tavu roku pēdas! — priecīgi iesaucās Jans. Un te tu pieskāries ar pakausi!

— Toties šos astoņniekus atstājusi tava dibenpuse, — drūmi piebilda Mihails, atce­rēdamies dienu, kad viņi pirmo reizi iepazi­nās ar plato.

Viņi apklusa, vērīgi aplūkodami figūrām izrotāto plato virsmu.

— Palūk, zvaigzne!

Patiešām, uz «ledus» bija redzamas nere* gulāras formas zvaigznes kontūras. Tā iz­skatījās pēc izpūrušas saules.

— Tās ir mūsu plazmas strūklas pēdas.

— Tā izskatās.

— Un te darbojies pneimatiskais urbis,— rādīja Mihails.

Viņš paņēma transportieri un uzlika to uz «ledus». Pacēla transportieri — uz ledus zaļās ugunīs dega pusloks. Tad kontūru krāsa sāka mainīties. Tās kļuva oranžas, vio­letas, gaišzilas.

— Tagad iesim prom no šejienes! — pēkšņi iesaucās Jans.

Mihails vērīgi viņā palūkojās un pamāja. Viņi nogāja no plato un apsēdās smiltīs.

— Nesaprotami, — teica Jans. — Ar ko mums ir darīšana? … Tā ir viela ar nepa­rastām īpašībām.

— Viela?

— Ko tu gribi sacīt?

— Neko. Vienkārši tikai apšaubu tava rak­sturojuma kategoriskumu. Turpini.

— Tātad tā ir viela, — stūrgalvīgi atkār­

toja Jans, — kas uzrāda dīvainas īpašības. Esam sastapušies ar īpašu, līdz šim nepa­zīstamu ķīmisku matērijas stāvokli…

— Vai ar īpašu tās formu.

— Jā.

— Tas ir iespejams. Iespejams kā viens, tā otrs, kā arī trešais, ko mēs nezinām. Tavu pieņēmumu zināmā mērā apstiprina plato ārkārtējais inertums. Turpretī man rodas doma, ka mums ir darīšana ar jauna veida matēriju. Mūsu aparāti nav spējīgi gūt ne­kādu drošu informāciju. Minēsim kaut vai tikai eholota rādīto dziļuma nulli. Tas ir kaut kas pavisam absurds!

— Un šī gaisma …

— Vārdu sakot, brīnumi. Bet es gribu teikt ko citu. Tu runāji par plato inertumu, bet es pievērsu uzmanību tā reaktivitātei.

— Spīdumam?

— Jā. Mūsu acu priekšā norisinājās inte­resanta parādība …

— Spīdēšanas evolūcija?

— Tieši tā. Sākumā spīdums mainījās kvantitatīvi. Tas pieauga, kad palielinājās iedarbības spēks, un ar laiku sāka straujāk reaģēt uz mūsu manipulācijām. Tagad spī­dēšanas raksturs mainījies kvalitatīvi: radu­šās kontūras. Plato reaģēšanā radies taisni satriecošs lēciens. Noticis kaut kas pavisam neticams — mainījies ķīmisko reakciju tips.

— Neredzu tur nekā savāda.

— Ja mums būtu darīšana kaut vai ar vielu, kurai piemīt dīvainas īpašības, reakcija nebūtu mainījusies, atkārtojoties vienā­dām darbībām. Magnēts taču vienmēr paliek magnēts. Plato ir sistēma, kas spējīga pār­kārtot, mainīt mijiedarbību ar apkārtējo vidi. Vai tu zini, kas tas ir?

— Nu?

— Informācijās iekārta, ko radījuši vai nu izmirušie Anizatellas iedzīvotāji, vai atnācēji no zvaigznēm.

— Oho! Tu jau esi aizrunājies līdz fantas­tikai … Man tagad vajadzētu sajūsmināties. Bet es domāju, ka tavu ģeniālo ideju var eksperimentāli pārbaudīt.

— Kā?

— Ka tad parbauda tāda veida mašīnas? Uzdod jautājumus, saņem atbildes, — sacīja Jans pieceldamies.

— Bet tad jāzina, kur šai mašīnai ir pie­vads un pēc kādas sistēmas tā programmēta.

— Tīrais nieks. Tas jau tāpat skaidri redzams. Pievads ir visa plato virsma. Tā taču reaģēja uz pieskārieniem. Bet kods, kods … — Jans sarauca pieri. — Kods var būt dubults, — viņš apņēmīgi noteica.

— Labi, varam pamēģināt. Ja jau plato konstatē formu, jebkuri divi dažādas konfigu­rācijas priekšmeti var noderēt…

— Par signāliem «jā» vai «nē». Varam ņemt to pašu matu suku un transportieri.

Viņi atgriezās pie plato.

— Ko mēs jautāsim?

— Divreiz divi —- četri, protams ..,

— Viņa rēķina, — beidzot sacīja Mihails, — turklāt labi rēķina.