M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

— Tas vien noliek, kas mācās, — teica viena no viņām, tīdama dzijas kamolu, — manējā gan pa nakti grāmatu liek zem spilvena, gan kurpē bāž pieckapeiku, bet, ja nav iemācījusies, nekas nelīdz …

— Kā, vai tad izkrita? — otra ievaicājās.

— Kāpēc tad izkrita? Nolika. Viņa jau man teicamniece. Es tikai to saku: ja nemācās, tad ne pieekapeiks, ne vecas drēbes nelīdz. Pa­skat, kā šitais uzposies — viņa, kā rādās, to teica par manu slēpošanas tērpu, — bet tāds bēdīgs. Laikam nav mācījies. Nav sagatavo­jies. Drēbes nelīdzēs. Vajag mācīties.

— Tā jau ir, — nopūzdamās piekrita otra dežurante un, izvilkusi no skapīša avīzē ietītu alumīnija krūzīti, aizgāja uz bufeti pēc tējas.

Manā priekšā šņākdamas atvērās lifta durvis, bet es nekādi nespēju aptvert, ko man darīt. Durvis ar troksni aizcirtās. Nodūca zumers, un lifts, paklausot kādam izsauku­mam no augšas, aizbrauca bez manis.

Nolēmu pagaidīt darba dfenas sākumu un piezvanīt viņam. Citādi vēl aizies uz ķīmijas fakultāti vai kaut kur citur.

Monēta šķindēdama iekrita automāta tē­rauda rīklē. Koķeta sievietes balss nodūdoja:

— Halo?

Noriju tik tikko nepasprukušo frāzi: «Svei­ka, Raječka, tas esmu es, Viktors!»

— Halo!

— Ludzu Viktoru Arkadjeviču, — teicu, aplaizīdams sakaltušās lūpas.

Klausule tika nolikta uz rakstāmgalda stikla. Dzirdēju raksturīgo troksni. Un vis­pār taču es zinu, kur viņi liek klausuli. Iestā­jās klusums. Tikai laiku pa laikam tālumā atskanēja paklusas sarunas. Tad izdzirdu soļus. Vīrietis gāja platiem, drošiem soļiem.

Man bija patīkami uzzināt, ka viņam tāda gaita.

Duetā, mazliet atpalikdami no vīrieša so­ļiem, klaudzēja smaili papēdīši. Sasprindzi­nāju dzirdi.

— Ja es nezinātu, ka jūs, Viktor Arkad- jevič, esat šeit, — kaut kur no tālienes, no planētas t otras puses atlidoja Raječkas sop- rāns, — es nodomātu, ka mani grib izjokot. Uz mata jūsu balss!

— Klausos, — vīrietis sacīja klausulē.

Te nu bija! Viņa balss man likās sveša un nepatīkama. Bet tad atcerējos, kā skan mana balss magnetofona ierakstā, un nomierinā­jos. Savu balsi grūti pazīt. Pie tās nevar tik ātri pierast.

— Viktor Arkadjevič, — teicu klausulē, pūlēdamies elpot dziļi un mierīgi, — nepār­trauciet mani un pacentieties atbildēt pēc iespējas īsāk. Galvenais, nevajag brīnīties un sašust… Man ir kāds ļoti svarīgs jautā­jums, un par to nedrīkst zināt neviens cits kā tikai mēs abi. Vai saprotat mani?

— Nē. Kas runā?

— Viktor Arkadjevič, vai jūs plānojat eksperimentu par makrosistēmas virzīšanos pretēji laika vektoram? — liku visu uz spēli.

— Kas runā?

— Lūdzu, nomierinieties! Mums jāsatie­kas, un jūs visu sapratīsit. Es jums visu iz­skaidrošu …

Viņš droši vien mani uzskata par šantā­žistu vai spiegu.

— Kāpēc jūs negribat teikt savu vārdu?

Viņa balsī skanēja neslēpts īgnums. -

— Jūs mani nepazīstat. Nemaz nepazīstat! Nejauši uzzināju par jūsu plāniem … pavi­sam nejauši. Strādāju pie tās pašas problē­mas kā jūs. Bet… Esmu nonācis ķezā. Man gadījās neveiksme. Vajadzīga jūsu palīdzība.

Elpa klausulē kļuva satrauktāka. Domās līksmoju. Liekas, viņš uzķēries uz makšķeres! Bet es jau arī nemaz nešaubījos par panāku­miem, jo pazinu viņu kā … var pazīt sevi pašu.

— Vai jums neliekas, ka tas viss ir mazliet dīvaini? — viņš beidzot jautāja.

— It nemaz. Viss ir absolūti normāli. Lūdzu vienīgi satikšanos ar jums. Neko vai­rāk. Ja jūs būtu meitene, mūsu saruna lik­tos dabiska: viņš lūdz, viņa gražojas… Bet jūs neesat meitene un nevarat man atteikt. Galu galā jums nav tiesību to darīt!

— Kāpēc jūs tā domājat? — Nebiju no viņa gaidījis tik muļķīgu jautājumu.

— Kāpēc es tā domāju? — pārjautāju. — Kaut vai tāpēc, ka «es viņu pazinu kā sevi pašu, es viņu gaidīju, kā gaida tas, kas mīl». To es saku par jums.

— Labi! Satiksimies, kur jums ērtāk … Kā mēs viens otru pazīsim?

— Ai, neraizējieties! Pazīsim viens otru jebkurā pūlī jau pirmajā momentā.

Aprāvos. Nevajag šaut pār strīpu. Viņam tas nepatīk. Bet bija jau par vēlu.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — viņa balsi atkal skanēja neuzticēšanās.

Citēju pantu no dzejo|a, ko viņš bija uz­rakstījis vēl studenta gados un nekad nevie­nam netika rādījis.

Klausule klusēja.

— Tātad kur un cikos? — viņš beidzot jautāja.

Braši! Nemaz nezināju, ka viņš ir tik lie­lisks. Viņš tagad ir ļoti satraukts, es to zinu, bet cik mierīga balss! Kāda vienaldzība!

— Vai vakars jums brīvs?

— Tikai līdz septiņiem.

Interesanti, uz kurieni viņš pošas? … Droši vien padomā kaut kas svarīgs. Citādi viņš manis dēļ pamestu visu. , Es taču zinu! Viņš ir bezgala ziņkārīgs …

— Kā būtu tūlīt pēc darba? Jūsu tnājās … Vai māte kaut kur neies?

Gribēju teikt «jūsu māte», bet nespēju un sacīju vienkārši: māte.

— Atnāciet piecos. Cerams, ka zināt, kur es dzīvoju?

— Jā, zinu.

— Nez kādēļ man tā arī likās. Tātad piecos?

— Jā, piecos. Paldies. Uz redzēšanos! Jūs esat lielisks!

Mēs abi, viņš un es, vēl arvien nevaram attapties. Skatos uz savu dzīvokli, aplūkoju katru lietu. Mani te interesē viss. Tapetes un gleznas, ko esmu gleznojis, manas grā­matas un mana drauga darinātā skulptūra. Kā vislielāko brīnumu vēroju mātes šuj­mašīnu, kas apklāta ar mežģiņu sedziņu, un televizoru, uz kura nolicies mans vecais rūs­ganais runcis, ar kuplo asti aizsegdams ekrānu. Neredzu gandrīz nekādu pārmaiņu. Varbūt tāpēc, ka no šā dzīvokļa aizgāju tikai vakar? Bet vakar taču tas bija par septiņiem mēnešiem vecāks nekā šis, kurā atrodos šodien!

Nekas mani'nepārsteidza vairāk kā mans dzīvoklis. Varbūt tāpēc, ka tajā bija viņš? Viņš? Es saku «viņš», it kā tas būtu kāds cits, no manis šķirts cilvēks … Patiesībā pa­tiešām cits un šķirts! Kurš gan no mums ir reālāks, vairāk savā vietā: viņš vai es?

— Baidos, ka mēs abi patlaban domājam vienu un to pašu, — viņš saka, piespiesti smaidīdams.

— Laikam gan… Bet kādēļ mēs viens otram sakām «jūs»? Mēs taču … Vismaz mēs esam tuvāki nekā paši īstākie dvīņi.

— Jā, velns parāvis! Nekādi nespēju for­mulēt… Uz mēles ir, bet pateikt nevaru! Vienu brītiņu … Mēs ar jums … Mēs ar tevi esam viena un tā pati persona ar noteikumu, ka norisinās kustība laikā. Bet vienlaicīgi varam eksistēt tikai atsevišķi! Vai tu uztver būtību?

— Un tu to saki man? Ola grib mācīt vistu?

— Ak tad tā? Mēs, liekas, ceļam seksti gaisā?— viņa acīs lēkāja jautri velniņi.

— Ideju par parcelšanos pagatne izstrādāju es, tu to tikai realizēji dzīvē.

Es pat apsēdos, dzirdot tādu nekaunību. Bet, labi padomājis, saskatīju viņa domā zi­nāmu patiesību. Vēl vairāk, pat izdomāju, kā viņa ieroci, vērst pret viņu pašu. Viņš gri­bēja vēl kaut ko teikt, bet es aizsteidzos priekšā:

— Stop, vecīt! Stop! Tā neklājas, — pār­traucu viņu, — šaut vajag pēc kārtas … Pie­ņemu šāvienu, poručik. Uzskatīsim, ka lode norāvusi manu uzpleci. Tagad mana kārta!

Vai jūs, pašmīlīgo zēn, maz zināt, ka tā nav jūsu ideja? Jā, jā, nevēciniet rokas! Pie­ņemu jūsu iebildumus bez debatēm. Tā nav mana, piekrītu, bet nav arī jūsējā. Tā ienāca prātā tam, kas par jums gadu jaunāks un par mani — deviņpadsmit mēnešus … Nu, kā patika? Viens nulle manā labā! Jūs esat pagalam, poručik! Pieņem, dievs tēvs, viņa dvēseli, viņš bija labs cilvēks.