M.JEMCEVS E.PARNOVS E.PARNOVS - PULKVEŽA FOSETA PĒDĒJAIS CEĻOJUMS

Sapratu, ka viss beidzies. Vairs negāju pie viņas un nezvanīju. Arī viņa nezvanīja. Šķī­rāmies pie Krimas tilta.

Un tagad, pēc kādas stundas, tas viss jā­pārdzīvo viņam. Viss! Sākot ar Iras trīs minūšu nokavēšanos, līdz «nē» pie Krimas tilta. Un man kļuva līdz sāpēm, līdz asarām viņa žēl. Tikai tagad jutu, ka viņš — tas esmu es, bet vēl tāds, kas kaut ko nezina, kaut ko nav sapratis, kaut kādu kļūdu nav izdarījis. Man ļoti sagribējās viņu pasargāt no gaidāmajām sāpēm, brīdināt, dalīties savā pieredzē. Tās bija ļoti sarežģītas jūtas.

Un vēl man ļoti gribējās satikties ar viņu, agrāko, kura vēl neapzinājās, ka mūsu tikša­nās būs beigušās uz visiem laikiem. Tagad es šai kaujā uzvarētu. Viss notiktu pavisam citādi. Viņa mocītos greizsirdībā un šaubās, viņa apsūdzētu mani bezjūtībā …

Bet varbūt man tikai tā likās?

Varbūt nebija manā varā kaut ko grozīt?

— Iešu uz satikšanos tavā vietā. Tā vajag.

— Kāpēc? — Viņa seja sadruma un kļuva auksta.

— Tu taču nezini, kas tevi šodien sagaida! Tu nepazīsti ne viņu, ne sevi! Atļauj man! Tikai šodien… Un es pazudīšu. Tu būsi man pateicīgs. Tev viss iznāks citādi! Ne tā kā man!

— Nē. Es negribu zināt, kā bija tev.

— Tu taču nezini, neko nezini! Šodienas satikšanās vairs nebūs labojama… Es to zinu un pateikšu tev.

— Nē, nevajag!

— Tu mani nesaprati! Neiešu tavā vietā, labi. Bet tev jāizturas citādi, tu nedrīksti darīt tā, kā es toreiz. Labāk nemaz neej. Pa­gaidi, kamēr viņa pati tev piezvanīs. Viņa piezvanīs!

— Negribu tevi klausīties! Vai saprati? Negribu!

— Bet kāpēc? Es taču to nedaru sevis dēļ, bet tevis dēļ!

— Nevajag! — viņš dobji noteica.

Ieskatījos viņam acīs un sapratu: viņš

zināja visu un saprata visu, tāpat kā toreiz es … Zināja, bet negribēja ticēt, tāpat kā to­reiz es… Un neko nevarēja grozīt, tāpat kā toreiz es. Viņš ies uz satikšanos un pateiks visu. Es to sapratu.

Tāds dialogs man toreiz bija domās pašam ar sevi. Tagad viņš par to runā ar mani. Kāda gan tur starpība?

Kopš bērnu dienām cilvēks grib visu darīt pats. Darīt un izmēģināt, maldīties un atkal celties kājās, zilumus berzējot. Un tas ir labi.

— Man laikam vajadzētu atgriezties?

— Laikam gan … Vai mēs vēl tiksimies?

Iesmējos:

— Tu vienmēr būsi manī. Bet es… Es vienmēr aizslīdēšu no tevis. Tava dzīve — tā ir traukšanās man pakaļ. Mēs esam divās dažādās fāzēs.

— Es izzudīšu, kad tu atgriezīsies savā laikā.

— Nē, mēs vienkārši sāplūdīsim nenotve­ramā personā, kuras vārds ir — tagadne. Tas ir slīdošs punkts uz taisnes no pagātnes uz nākotni.

— Vai atvadīsimies?

— Pavadīšu tevi. Līdz universitātei.

— Labi.

Nelaižu vaļā viņa rokas un ilgi veros vi­ņam acīs. Mūsu pagātne mums palīdz iepazīt sevi. Tas ir ļoti svarīgi.

— Nu, tad paliec sveiks! — saku.

— Uz redzēšanos, — viņš pasmaida, r— tu vienmēr atgriezīsies pie manis. Mēs katrā ziņā satiksimies, kad tu atkal iemī­lēsies.

— Uz redzēšanos, — es piekrītu.

Man ir skumji. Noliecos, sagrābju rokās mīksto, irdeno sniegu un ar pirkstiem cieši to saspiežu blīvā, ledainā kamolā. Taisos vi­ņam mest ar sniega piku. Bet manas acis nezin kādēļ aizmiglo asaras, un es tikai pa­māju ar roku.

Viņš klusi smaida.

Pagriežos un attaisu masīvās durvis.

Atveru acis un pieskaros kristāla stīpai. Apskatu zāli. Te nekas nav mainījies! Profe­sors Valentinovs pat nav paspējis aizvērt muti. Meitenes dzintarainajās acīs lasāmas izbailes un sajūsma. Šefs izskatās bāls un briesmīgs. Mēma aina.

— Nu? — beidzot izdveš Valentinovs.

Nesaprazdams raugos viņā.

— Mēs gaidām … Lūdzu, — viņš saka.

— Piedodiet, eS jūs lāgā nesaprotu, — vēl neesmu atjēdzies un patiešām nesaprotu, ko viņš no manis grib.

— Jūs mums apsolījāt pazust…

Viņš smaida. Grumbas izlīdzinās. Viņš atjēdzas un atkal kļūst par Bikšu lentas ordeņa kavalieri.

— Bet vai tad es… Vai tad es nebiju prom vairākas stundas?

— Nē jel! — liekas, tā ir meitene, kas iesaucas.

Viņas kliedzienā izskan dziļas dvēseles sāpes. Sāpes par mani un vēl par kaut ko …

— Vai tad es nepazudu?

— Nē! — smaida lords. Un starainās grumbiņas ap viņa acīm saka: «Nu labi, pa-

, jokojies un pietiks. E-he-hē, jauns un zaļš.»

— Nepazudu? … — Es noņemu stīpu un izslēdzu svirslēdzi.

Tad pieeju klāt Valentinovam un pasniedzu viņam piezīmju grāmatiņu ar sarežģīto ornamentu.

Profesoram rokās gluži tāda pati.

— Salīdziniet šīs divas grāmatiņas, pro­fesor. Tām jābūt pilnīgi vienādām. Ir tikai viena starpība. Pēdējais ieraksts grāmatiņā, kuru es turu savās rokās, izdarīts pagājušā gada 11. decembrī. Bet tagad ir jūlijs, — es norādu uz logu, kur dzidrā zilumā lido pa­peļu pūkas. Arī visi citi nezin kāpēc paska­tās pa logu, it kā pēkšņi šaubītos, vai tie­šām tagad ir jūlijs, bet ne decembris. — Un bez tam vēl, palūk! — Izņemu no kabatas cietu sasalušu sniega piku un ar baudu metu pret tāfeli, kas no augšas lī<���ļz apakšai no­rakstīta ar formulām. Pika trāpa tieši vidū un pielīp.

Un tomēr uz dienas beigām, nemaz nesa­runājuši, viņi pārgāja savu pētījumu rajona neredzamo robežu un sāka soļot uz Kanjonu. Mihails gāja aiz Jana, un antena tam aiz muguras šūpojās. Viņi nokāpa lejā, nogāja vairākus līkumus. Pēkšņi Jans apstājās un iesaucās:

— Skaties!

— Slidotava, — teica Mihails.

Tas, kas parādījās viņu priekšā, atgādi­nāja mākslīgu veidojumu. Gluda, spīdīga, it kā ar plānu lakas kārtiņu pārklāta pien- balta lente iztecēja no smiltīm un aizplūda prom, pazuzdama Kanjona līkumos.

Bezgalīgie Anizatellas smiltāji — un pēk­šņi šī pulētā virsma …

Jans paspēra soli uz priekšu.

— Uzmanīgi, — brīdināja Mihails.

— Tas bija tas, kas spīdēja, — tā kā jau­tādams, tā kā apgalvodams, sacīja Jans.

Viņš uzkāpa uz «ledus», taču nevarēja pa­spert ne soli — tik slidens tas bija. Tas pats notika ar. Mihailu. Viņu zābaki no porainā metālelastika, ar kuriem mierīgi varēja uz­kāpt stāvā ledus kalnā, slīdēja kā ātrslido­šanas slidas. Jans nokrita uz rokām, bet tās aizslīdēja katra uz savu pusi, un viņš skaļi atsitās ar ķiveri pret gludo virsmu. Cauri silikāttitāna stikla hermētiskajai ķiverei Mi­hails redzēja, kā saviebjas Jana seja.

Pamazām viņi pierada pie plato jokiem. Kustēties pa to varēja, tikai lēni un uzmanīgi cilājot kājas. Vispār tas izskatījās diezgan smieklīgi.

Draugiem kļuva jautri. Viņi krita, cēlās, smējās, viens otru ķircināja. Pati par sevi saprotamā neveiklība, kāda rodas, satiekoties ar kaut ko nepazīstamu, izzuda. Sākumā sa­spīlētie nervi atlaidās, iestājās atslābums …

Un tieši tad notika negaidītais.

Plato iedegās. Tas dega ar nespodru, dzi­ļumā kvēlojošu gaismu.

— Ko tas varētu nozīmēt? — nesaprašanā jautāja Mihails. — Sī parādība rūpīgi jāiz­pētī.

— Bet mēs, liekas, rit taisāmies aizli­dot? — pasmaidīja Jans.

— Jā, bet…

Ar šo «bet» viņiem sākās grūtas dienas. No vienas puses, bija skaidrs, ka uz Aniza- tellas viņiem nav ko darīt, plāns izpildīts, darbs pabeigts, bet no otras puses… Ne­varēja atstāt planētu, nemēģinot atminēt plato noslēpumu.