Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

— Nu labi, bet galu galā šamējā tak viņu piebeidza, ne?

— Piebeidza? Ko piebeidza? Šito knisli? Bet, būtu viņš vien­tulis, šī jau, kur tas laiks, bUtu viņu uz savu pieliekamo kambari aizstiepusi, un tur šis karātos. Un, ja pēc viņa Lugburza tīko, tev nāktos šim pakaļ līst. Smuki, ne? Tikai vientulis viņš vis nebija.

Sems ieklausījās vērīgāk un piespieda ausi pie klints.

— Kurš ta' pārcirta valgus, ko Šī viņam riņķī bija satīstījusi, Šagrat? Tas pats, kurš tīklu sakapāja. Vai ta' neredzēji? Un kurš sabakstīja Viņas Augstību? Tas pats, lēšu. Un kur viņš ir? Kur viņš ir, Šagrat?

Šagrats cieta klusu.

—Palauzi, palauzi galvu, ja tev tāda maz ir. Nav nekādi joki. Neviens, it neviens savu mūžu nav Šīlobu pušu pārdūris —. vai ta' man tev tas jāstāsta? Asaras liet tālab neiešu, bet padomā — kaut kur tepat klimst kāds, kurš bīstamāks par kuru katru nolāpītu dumpinieku, kas te ieklīduši kopš senlaiku nedienām, kopš Lielā aplenkuma. Kaut kas nudien izsprucis.

—Kas tad? — Šagrats norūca.

—Visas pazīmes, godājamo Šagrat, liecina, ka te klimst liela auguma spēkavīrs, visticamāk — elfs, vismaz viņam ir elfu zo­bens un, kazi, ari cirvis, turklāt viņš ielavījies pāri jūsu robežai, un nemanīts! Tādi, rau, joki! — Gorbags nospļāvās. Sems drūmi pasmīnēja, klausīdamies, kā tiek raksturots.

— Nūū, mūžīgi tu domā to ļaunāko, — Šagrats novilka. — Skaidro, kā gribi, bet tās pašas zīmes, kazi, vēl citādi tulkoja­mas. Lai kā, man sargi visur izlikti, un visam savs laiks. Parau­dzīšu, pie kā esam tikuši, pēc tam sākšu par ko citu kreņķēties.

—Mans paredzējums ir tāds, ka no šitā knišļa tu neko daudz vis neizdabūsi, — Gorbags teica. — Var gadīties, ka ar īsto razbai- nieku viņam darīšana nekāda. Tas lielais, kam asais zobens, viņu šā vai tā nekādā vērtē nav turējis: atstājis par kāju pameslu — elfu pekstiņi.

—Tad jau redzēs. Aiziet! Pietiek tarkšķēt. Iesim vaņģiniekam aci uzmest!

—Ko tu ar viņu iesāksi? Ielāgo — es šo pirmais pamanīju! Ja te iet vaļā kāda spēlīte, es ar savējiem piedalos.

— Nestreb karstu, — Šagrats norūca, — darīšu, kā vēlēts. Un ij man, ij tev dukas par maz, lai rikojumam neklausītu. Visi, kas robežu pārkāpuši, nogādājami torni. Apcietinātais izgērbjams līdz ādai. Viss līdz pēdējam uzskaitāms — apģērba gabali, ieroči, rak­stu gali, gredzeni, lai kādi grabuļi —, un liste tūliņ uz Lugburzu sūtāma, it nekur citur. Un apcietinātais drošībā turams un neaiz­skarams — citādi apsargiem moku nāve draud —, kamēr Viņš vaņ­ģiniekam pakaļ nesūta vai pats neierodas. Kas tur ko nesaprast, un tā arī darīšu.

— Lidz ādai, ko? — Gorbags ieprasījās. — Tas ir — kā: zobus laukā, nagus, matus nost un visu ko?

— Nē, neko tādu. Es tak saku — viņš Lugburzai domāts. Ve­sels un vienā gabalā.

— Viegli nebūs, — Gorbags iesmējās. — Maita vien. Kam Lugburzai tāda, nevaru ne iedomāties. Tad jau labāk grūst pa taisno katlā, un miers.

— Dulburis tāds! — Šagrats atcirta. — Mels te krustu šķērsu itin kā prātvēders, bet no tā, kas teju kuram katram zināms nejēdz ne druskas. Nepiesargāsies, pašu Šīloba katlā iegrūdis. Maita! Ko tu jēdz? Viņas Augstība valgus riņķī pin, pec gaļas kārodama. Maitu viņa nerij un aukstu asintiņu nedzer. Viņš tak nav pagalam!

Sems sagrīļojās, tvarstīdamies gar klintsbluķi. Pasaule acu priekšā it kā sagriezās ar kājām gaisā. Pagalam satriekts, viņš teju zaudēja samaņu, bet, raudzīdams tikt pie sajēgas, prāta aizkak- tiņā skaidri saklausīja pats sevi sodāmies: "Tu, dumiķi, viņš nav pagalam, un sirds jau tev to pašu teica priekšā. Uz galvu nepa- ļaujies, Semius, tā tev nav no stiprajām. Nelaime tāda, ka tu ij necerēji no tiesas. Ko tagadiņ?" Acumirklī — neko, atlika vien pieplakt pie nekustīgā akmens un klausīties, klausīties orku der­dzīgajās balsīs.

—Tu ko! — Šagrats turpināja. — Šamējai ne viena vien gifte. Medībās izgājusi, šī tik iedzeļ kaklā, noķertais sašļūk kā mīksta galiņa, un tad viņa aizvelk šo projām. Atminies veco Uftaku? Dienām ilgi bija pazudis, un tad uzgājām šo kur kaktā karāja­mies, bet tīri žirgtu un pārskaitušos. Ne nosmieties! Kazi, šis viņai no prāta bija izkritis, bet klāt ne pirkstu nelikām — nav ko ša- mējās darīšanās degunu bāzt. Nekā — tas sīkais smerdelis atjēg­sies, ne pāris stundu nepaies, un, atskaitot to, ka vienubrīd vēl nelabums pakrūtē griezīsies, nebūs ne vainas. Tas ir, ja vien Lugburzai te nebūtu savs vārds sakāms. Un, skaidra lieta, šis ne­sajēgs ne to, kur atrodas, ne to, kas lēcies.

— Ne to, kas vēl lēksies, — Gorbags ieirdzās. — Ja ne citādi, šo to pastāstīsim. Diez vai viņam jelkad nācies sērst piemīlīgajā Lugburzā, tālab, kazi, šis gribēs zināt, kas tur un kā. Lustēšanās būs varenāka, nekā cerēju. Laižam!

— Nekādas lustēšanās nebūs, kad es tev saku, — Šagrats at­gādināja. — Un viņam nedrīkst ne pirkstu durt klāt, citādi mums galvas nost.

— Labi, labi! Taču tavā vietā es sadzītu pēdas tam lielajam, iekams uz Lugburzu kādu atskaiti laistu. Smuki vis neizklausīsies, ka tu kaķēnu esi nogrābis, bet lielais kaķis ar tavu atvēlēšanu izsprucis.

Balsis attālinājās. Sems dzirdēja noklustam soļus. Nupat viņš sāka atgūties, un ar joni uzmācās aklas dusmas. — Visu salaidu grīstē! — viņš iekliedzas. — Zināju jau, ka tā būs! Un tagadiņ viņš tur — nešķīsteņi, draņķi tādi! Nemūžam no saimnieka neatstāties, nemūžam — tāds man no sākta gala bija padoms! Un sirds man tak teica priekšā. Nav man piedošanas! Nu man pie viņa jātiek. Viens pīpis, kā — kaut kā!

Atkal izrāvis zobenu, viņš blieza pret klintsbluķi ar spalu, bet atskanēja vien apslāpēts būkšķis. Toties zobens tagad spulgoja tik spožs, ka derēja par vāru gaismeklīti. Sems pārsteigts pamanīja, ka lielais akmens izskatās pēc smagām durvīm, kas nebija ij ne divu viņa augumu augstumā. Starp vērtņu augšmalu un ejas pazemo griestu velvi vidēja melna sprauga. Durvis droši vien bija ierīkotas, lai Šlloba netiktu cauri, un no otras puses ar kādu viņai neaizsniedzamu aizbīdni aizšautas. Sakopojis pēdējās spēka pa­liekas, Sems palēcies aizķērās aiz durvju augšmalas, uzkārpījās augšā, viņā pusē krišus nokrita zemē un tad metās skriešus — bez atmaņas, ap līkumu un projām pa eju, kas vijās kalnup.

Vēsts par to, ka saimnieks aizvien vēl dzīvajos, viņā atmodi­nāja sparu un aizmēza domas par gurdumu. Necik tālu uz priekšu skats nesniedzās, jo eja nemitīgi meta likumus, bet Semam tā vien likās, ka abi orki drīz būs panākti — viņu balsis skanēja arvien tuvāk. Nu jau teju ar roku sasniedzamas.

— Tā ari darīšu, — Šagrats pikti izgrūda. — Iespundēšu augšas kambari.

— Kamdēļ? — Gorbags atņurdēja. — Pagrabā tev kambaru trūkst?

— Es tak saku — no nelaimes tālāk, — Šagrats atteica. — Sa­jēdz? Manta dārga. Nav tā, ka es savējiem visiem līdz pēdējam uzticētos un tavējiem — nevienam. Ari tev ne, kad tu uz lustēšanos esi aptracis. Tiks iespundēts, kur teikšu un kur tu netiec klāt, ja reiz nejēdz, ko drīkst, ko nedrīkst. Augšā, saku. Tur šis būs drošībā.

— Vai tad? — Sems nopurpināja. — Nepiemirsti vareno elfu spēkavīru, kas te apkārt klimst! — Un, to teikdams, viņš apmetās ap pēdējo sienas ieloku, lai atskārstu vien to, ka vai nu pašas ejas, vai Gredzena piešķirtā dzirdīguma dēļ atstatumu aplēsis pagalam nepareizi.