Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

Kad aizas sienas abās pusēs pacēlās augstas un stāvas, Sems, iekams vēl līdz kalna mugurai bija ticis un beidzot ieraudzījis taku, kura veda lejup, Bezvārža valstībā, pagriezās un uz bridi sa­stinga, neizturamu šaubu plosīts. Viņš pavērās atpakaļ. Biezē­jošajā tumsā kā sīks traipiņš aizvien vēl bija saskatāma ejas mute, un Sems iedomājās, ka redz vai noprot, kur tieši guļ Frodo. Tur, lejā, itin kā kaut kas pavizēja, bet varbūt vien tālab, ka acis viņam bija pilnas asaru, tā veroties uz klinšaino augstieni, kur visa dzīve tika pīšļos pārvērtusies.

— Kaut tik es varētu vienu vēlēšanos piepildīt, vienu pašu! — viņš nopūtās. — Atgriezties un viņu uziet. — Tad viņš pēdīgi paskatījās uz ceļu, kas gaidīja priekšā, un paspēra pāris soļu — grūtākos un pārvarīgākos no visiem, kādus jebkad bija spēris.

Tikai pāris soļu — vēl mazliet, un viņš būtu kalna korei pāri, lai klinšaino augstieni vairs nemūžam neredzētu. Un tad piepeši atskanēja kliedzieni un balsis. Sems pārakmeņojās. Orku balsis. Aiz muguras — un arī priekšā. Smagu soļu dipoņa un piesmakuši brēcieni — orki kāpa augšup uz aizu no viņas puses, varbūt izlī­duši no kādas torņa ejas. Dipoņa un klaigas arī no otras puses. Viņš apcirtās. Sīkas, sarkanas uguntiņas — lāpas — mirkšķinājās palejā, no ejas iznirdamas. Beidzot medības bija sākušās. Torņa gailtjošā acs nebija ar aklumu sista. Viņš bija sprukās.

Jau pavisam tuvu plaiksnījās lāpas un šķindēja tērauds. Kuru katru bridi vajātāji būs tikuši līdz korei un klups viņam virsū. Par daudz ilgi viņš bija galvu lauzījis un neko jēdzīgu nebija izprā­tojis. Kā izglābties? Kā pašam sevi pasargāt un Gredzenu? Gre­dzens. Itin kā neko nedz domādams, nedz izlēmis, viņš vienkārši attapās, ka Gredzenu aiz važiņas izvilcis no azotes un sažņaudzis rokā. Tieši priekšā aizas galā iznira orku pulka barvedis. Tad Sems iegrūda Gredzenā pirkstu.

Pasaule pārvērtās, un vienā acumirklī piepeši bija ietilpinā­mas domas, kas stundu domājamas. Sems tūliņ atskārta, ka dzirde tapusi asāka, kamēr acu gaisma gājusi mazumā, tomēr ne gluži tāpat kā Sīlobas midzenī. Tagad viss apkārt nevis tinās tumsā, bet rādījās neskaidrāks, kamēr viņš pelēkā, dūmakainā pasaulē bija pavisam viens kā melns, ciets akmentiņš, un Gredzens, ar savu svaru vilkdams uz leju viņa kreiso roku, kvēlo­ja kā nokaitēta zelta stīpa. Sems jutās nevis neredzams, bet šaus­minoši redzams — kā uz delnas — un apjauta, ka Acs viņu mek­lēt meklē.

Viņš dzirdēja klintīs paveramies un sakļaujamies plaisas un ūdens murdoņu tālu projām, Morgulu lejā, un kalnu dzīlēs žļurk- stināmies nabaga Šīlobu, kas taustīdamās bija ielīdusi kur strup­ceļā, un vaimanas torņa pazemes pagrabos, un no ejas izspru­kušos orkus klaigājam, un apdullinoši skaļi, tā ka vai ausis plīsa pušu, orki dimdinājās un šķindinājās turpat blakus. Sems pie- plaka pie klints. Bet orki soļoja garām kā rēgu pulks — palsi, miglā izplūduši, virmojoši stāvi, ne vairāk kā murgu tēli ar blā­vām, nespodrām liesmiņām rokās. Un viņi aizgāja garām. Sems sarāvās čokurā, raudzīdams ielavīties kāda plaisā un nobēdzi- nāties.

Viņš ieklausījās. No ejas izlīdušie orki un tie otrie, kas lejup soļoja, cits citu bija pamanījuši, un abi pulki nu klaigādami stei­dzās viens otram pretim. Gan tos vienus, gan otrus viņš dzirdēja skaidri un saprata katru vārdu. Varbūt Gredzens palīdzēja svešas mēles vai vispār ko vairāk saprast, sevišķi tā darinātāja Saurona kalpus, tā ka gribēdams viņš ikkuru domu saprata un pats sev pārtulkoja. Skaidrs, ka, nonācis tik tuvu vietai, kur bija kalts, Gredzens bija varen pieņēmies spēkā, tikai vienu gan tas nevai­roja — dūšu. Pagaidām Sems aizvien vēl domāja tikai par to, ka vajag kur nobēdzināties, ka jānogaida, kamēr viss noklusīs; un viņš ausījās, cik spēka. Nebija nosakāms, cik runātāji tālu, — vārdi skanēja teju pie pašas auss.

— Ehā! Gorbag! Kas ta' tev augšā meklējams? Jau izkarojies?

— Norīkots esmu, tu, lempi tāds. Pats ta' ko, Šagrat? Pa kalnu slapstīties apnicis? Lejā gribas — pakauties?

— Pie kārtības! Es te esmu par rīkotāju. Tā ka neizrunājies! Kas tev ziņojams?

— Nekas.

— Ilai! Hai! Joi! — Barvežu sarunu noslāpēja klaigas. Orki, kas no lejas nāca, piepeši bija kaut ko pamanījuši un metās skrie­šus. Tie otrie tāpat.

—Hai! Ehā! Te kaut kas ir! Pa kājām mētājas. Spiegs, spiegs! — Ieķērcās taures, un sacēlās rejoša brēka.

Sems, visu laiku prātojis vien par to, kā slēpni nolīst, sa­trūkās kā zibens ķerts. Orki bija pamanījuši saimnieku. Ko tagad iesāks? Par orkiem viņš bija dzirdējis tādus nostāstus, ka asinis stinga dzīslās. Tas nebija izturams. Sems pielēca kājās un izmeta no galvas ij raizes par pasaules likteni, ij visu, par ko bija iz­šķiries, un līdz ar to ari bailes un šaubas. Nu bija skaidrs, kur viņam no sākta gala bijusi īstā vieta — līdzās saimniekam, kaut ari Sems diez ko neapjauta, ko tādu tur varētu iesākt. Viņš metās atpakaļ lejā pa pakāpieniem, tad pa taku pie Frodo.

"Cik tur viņu?" viņš ieprātojās. "No torņa savi desmiti trīs četri, un no lejas vel, rādās, pulka vairāk. Cik es jaudātu noguldit, iekams šie man tiktu klāt? Kolīdz izraušu zobenu, tas liesmodams rēgosies, un drīzāk vai vēlāk ar mani būs cauri. Diez vai kadā dziesmā maz ietikšu: par to, kā Semiuss kalnu pārejā krita un līķu mūri apkārt saimniekam sakrāva. Nē, kas par dziesmām? Kur nu! Jo Gredzens tiks uziets — un tad būs dziesmām gals. Es tur neko nevaru līdzēt. Man vieta Frodo kungam blakus. Vai nu paši ne­saprot — Elronds un Sanāksme, un dižkungi un dižkundzes ar visu savu gudrību? Viņi būs pārrēķinājušies. Es nevaru par Gre­dzena glabātāju būt. Bez Frodo kunga — nekādi."

Bet orki cauri pelēkajam miglas priekškaram vairs nebija sa­skatāmi. Par sevi Semam nebija iznācis vaļas iedomāties, taču nu viņš atskārta, ka speķa vairs nav nemaz — kaut gar zemi gāzies, un kājas neklausa, kā gribētos. Viņš vilkās kā gliemezis. Taka itin kā stiepās jūdzēm tālu. Kur viņi visi migla likušies?

A, tur! Aizvien vēl krietnu gabalu priekšā. Bariņš apstājis kaut ko, kas zemē gulēja, — viens otrs no stāviem itin kā šaudijās šurpu turpu, degunu pie zemes piegrūdis kā suns, pēdas meklē­dams. Sems sakopoja pēdējos spēkus, raudzīdams pielikt soli.

— Saņemies nu, — viņš pats sevi skubināja, — citādi tā vien skaties — atkaliņ notūļāsies! — Tad atsprādzēja zobena maksti. Kuru katru bridi tas būs raujams laukā, un tad…

Sacēlās varena brēka — ūjināšana un zvaigas: orki sazin ko cēla gaisā. — Jahoi! Ja-harri-hoi! Opā! Opā!

Tad kāds ieķērcās: — Tagad mudīgi! Pa īso ceļu. Atpakaļ uz Apakšvārtiem! Šī, tā vien rādās, šonakt mums liks mieru. — Viss orku bars sakustējās. Pašā vidū četri uz pleciem stiepa iegarenu nešļavu. — Jahoi!

Viņi bija paņēmuši Frodo miesas. Aizjoza. Sems viņus ne­jaudāja panākt. Tomēr viņš aizvien kūlās uz priekšu. Tikuši līdz ejai, orki spruka iekšā. Tie, kuri nešļavu stiepa, ielīda pirmie, pā­rējie nopakaļ stumdījās un grūstījās uz nebēdu. Sems metās uz­brukumā. Viņš izrāva zobenu — trīcošajā rokā sažņaugtu gaišzilu zibsni, taču orki to nepamanīja. Kolīdz Sems aizelsies piestebe- rēja klāt, pēdējais orks pazuda melnajā alā.

Brītiņu viņš tur palika stāvam, cīnīdamies pēc elpas un pa­krūti saķēris, tad pārvilka ar piedurkni pār seju, notrausdams kvēpus, sviedrus un asaras. — Jupis rāvis to draņķi! — viņš iz­grūda un orkiem nopakaļ ielēca tumsā.