Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

Iekšā tumsa vairs nešķita tik necaurredzami melna — ne vairāk kā āra pelēkā migla te likās biezāka savilkusies. Gurdums kaulos iegūla arvien smagāks, taču apņēmība tikai auga augumā. Netālu priekšā itin kā ņirbēja lapu uguntiņas, bet Semam, lai kā viņš pūlējās, tās nekādi neizdevās panākt. Orki alās pārvietojas ātri, un šis viņi bija izlodājuši krustām šķērsām, jo, kaut ari no Šīlobas bīdamies, bija spiesti izmantot viņas mājokli kā īsāko ceļu, kas veda no Miroņpilsētas pāri kalniem. Cik senos aizlaikos bija ierīkota lielā eja un apaļā bedre, kur Šlloba izsenis mitinājās, viņi nezināja, bet tikām bija tai abās pusēs izrakuši neskaitāmus sānceliņus, lai, pavēlnieku rīkojumus pildot, nevajadzetu akurāt midzenim garām skriet. Šonakt orki negrasljās doties necik tālu — vien uz ātru roku uzmeklēt sāneju, kas vestu uz sargtorni kalna galā. Vairākumam prāts nesās uz līksmību — viņi nevarēja vien nopriecāties ij par atradumu, ij to, ko redzējuši, — un skriedami viņi buldurēja un ķilkstēja kā jau orki. Sems dzirdēja piesma­kušās klaigas, stingajā gaisā apslāpušas un čērkstošas, un balsu jūkli saklausīja izceļamies divas — skaļākas un tuvīnākas. Tā vien likās, ka abu pulku barveži jož visiem aste, pa ceļam pārmldami dažu labu biezāku vārdu.

—Vai tava varza nevar vēl lielāku ļembastu sacelt, Šagrat? — viens ieņurdējās. — Šīloba uzklups, ka nebūs ko redzēt.

— Kā tad, Gorbag! Teju visu ļembastu tavējie taisa, — otrs atteica. — Bet lai tak puiši kaitējas! Par Šllobu, es lēšu, kādubrid nav ko kreņķēties. Radās, kur uz naglas uztupusi, un apraudāt jau neiesim. Vai ta' neredzēji? Viss nopļurzāts līdz pat šamējās no­lāpītajai šķirbai. Ja reiz dabūjusi trūkties, ilgi laukā nebāzlsies. Tā ka lai pazvaigā vien! Un mums pēdīgi bišķi noveicies — paga­dījies kas, pēc kā Lugburza tīko.

— Ak ta' Lugburza pēc šā tīko? Diez kas t' šis tāds, ko? Tā kā pēc elfa, tik par daudz sīks. Ko t' no tāda bīties?

—Nezinu, pirmāk jāparauga.

— Oho! Tad šie tev nemaz nav teikuši, ko uziesi? Mums vis nesaka visu, ko zina, ko? Ij ne pusi. Bet misēties mēdz kuram kat­ram, ij tiem, kas pašā augšgalā.

— Kuš, Gorbag! — Šagrats pieklusināja balsi, tā ka pat Sems ar visu neparasti skadro dzirdi tik tikko spēja saklausīt, ko viņš teica. — Mēdz gan, bet viņiem visur acis un ausis — ij, droši, starp manējiem. Bet viens skaidrs — šie krēņķos iedzīvojušies. Pats saki — nazguli tur, lejā, iztrūcinajušies, un Lugburzā tas pats. Sazin kas viņiem teju izsprucis.

— Teju, saki? — Gorbags pārvaicāja.

— Nūja, — Šagrats apstiprināja, - bet par to pēcāk. Lai tie­kam līdz Apakšējai. Tur ir kaktiņš, kur varēsim patrit mēli, kamēr puiši jož.

Drīz pēc tam Sems ieraudzīja, ka lāpas kur pazūd. Kaut kas nodārdēja un, kolīdz viņš pieskrēja klāt, nobūkšķēja. Ciktāl bija noprotams, orki bija ieskrējuši tai pašā ejā, ko viņi ar Frodo uz­gāja aizgruvušu. Eja aizvien vēl bija ciet.

Priekšā itin kā vīdēja klintsbluķis, bet orki tam sazin kā bija tikuši cauri, jo otrpus akmenim bija dzirdamas klaigas. Viņi aizvien vēl joza uz priekšu, arvien tālāk kalna dzīlēs, atpakaļ uz torni. Sems izsamisa. Orki stiepa projām saimnieka miesas, nodo­mājuši tām sazin ko nodarīt, un viņš netika līdzi. Viņš klintsbluķi stūma, grūda, triecās pret to ar visu svaru, bet akmens stāvēja, kā stāvējis. Tad itin kā turpat netālu Sems sadzirdēja abu' barvežu balsis. Mirklīti viņš pastāvēja ausldamies, cerēdams, kazi, ko noderīgu sadzirdēt. Varbūt Gorbags, kas, pēc visa spriežot, no Minasmorgulas nāca, līdis laukā, un tobrīd varētu iesprukt iekšā.

—Nekā, nezinu, — viņš dzirdēja Gorbagu sakām. — Vēstis, kā likums, atskrien ātrāk par vēju. Bet, kā tas nākas, man ij zināt negribas. Stulbam drošāk. Brrr! Man no tiem nazguliem tīri zos­āda metas. Kā pablenž, miesu no kauliem nodīrā un iegrūž viņā pusē, kur tumsa, pavisam aukstu. Bet Viņam šie pa prātam — nu­pat šie Viņam par mīlulīšiem ieperinājušies, tā ka nav ko pukstēt. Kad es tev saku — tur, pilsētā, dienests nav no smeķigākajiem.

— Tev derētu paraudzīt, kā te iet, kur Šīloba nāburgos, — Šagrats ieteicās.

— Ta' viens pīpis, lai tik no šiem kur patālāk. Bet nu karš pasprūdits vaļā, un, kad tas bus cauri, kazi, vieglāk ies.

— Runā, ejot no rokas.

— Ko citu teiks? — Gorbags noburkšķēja. — Tad jau redzēs. Bet, ja patiesi ies no rokas, vietas būs vairāk, ne? Ko teiksi: pie reizes mēs ar tevi — kājas pār pleciem un prom kaut kur ar ba­riņu uzticamu puišu, kur krietns, smuks laupījums sagrābjams un neviens uz galvas nekāpj?

— Aāā, — Šagrats nopūtās. — Kā vecos laikos.

—Jā, — Gorbags turpināja. — Tik tur nav ko domāt. Nav man mierīgs prāts. Teicu jau — tiem, kas pašā augšgalā, nu, — viņa balss noslāpa teju līdz čukstienam, — nu, pat tiem — pašiem, pa­šiem — mēdz misēties. Saki, sazin kas teju izsprucis? Es teiktu, izsprucis kā likts. Un mums jāmeklē rokā. Kur kāda putra, lai uruki izstrebj, un tencināšanu ij negaidi. Tik ielāgo vienu: mūs ienaidnieks nīst tikpat nešpetni kā Viņu, un, ja Viņu piežmiegs, ari mums gals klāt. Bet pag —' kad ta' tiki ceļā iztriekts?

— Kāda stunda apkārt — mazu strēķiti, pirms satikāmies. Ziņa atskrēja, ka nazgulam raizīgs prāts, vai tik kāpnēs spiegu neesot, modrība divkāršojama un uz kāpņu augšgalu patruļa sūtāma. Tū­daļ jozu.

—Labi nav, — Gorbags novilka. — Rau, mūsu Mēmie Glūņas, cik zinu, nemiera iesvēlās — nu jau vairāk par divām dienām ga­rām. Bet manai patruļai nebija nekāda rīkojuma, un arī vēsts uz Lugburzu netika laista — ar visu to, ka Lielā zīme gāja gaisā un Lielais nazguls karā aizgāja. Un tad, dzirdēju, Lugburzā labu laiku neesot bijusi piedabūjama uz klausīšanos.

— Acs laikam uz citu pusi grozījās, — Šagrats piekrita. — Runā, ka rietumos notiekot dižas lietas.

— Kā tad! — Gorbags noņurdēja. — Bet tikām ienaidnieki pa kāpnēm uzrāpušies. Un tu pats ko? Tev tak jātur acis vaļā, ne? Ij bez kādiem rīkojumiem! Vai ta' pa tukšo tur kverni?

— Viss! Tu ko — mācīsi, kas man darāms? Acis mums ij tā bija uz kātiņiem. Zinājām, ka te joki iet vaļā.

— Atradis jokus!

— Jā, jā, joki — gaismas, brēkāšana un tā. Bet Šīloba bija laukā izspērusies. Manējie šo manīja ar visu Slapstoņu.

— Ar Slapstoņu? Kas tas?

— Vai ta' neesi redzējis? Kārns, samelnējis sīkaļa, pats kā zir­neklis vai drīzāk kā izkāmējusi varde. Ne jau pirmo reizi te slap­stās. Tai pašā pirmajā no Lugburzas puses atkūlās, kur tie gadi, un no augšas mums bija vēlēts šo garām palaist. Pēcāk vēl reizi vai divas pa kāpnēm lodāja, bet likām šim mieru — rādās, ar Viņas Augstību bija kā sadziedājies. Ēdams laikam nav — par to, kas no augšas vēlēts vai nevēlēts, šai rūpe maza. Bet jūs paši sargi uz goda: vēl todien pirms ļembasta viņš te atslapstījās. Viņunakt ap vakaru manījām. Lai kā, manejie ziņoja, ka Viņas Augstība lustē- jas, un ar to man bija gana, iekams rīkojums atskrēja. Nospriedu, ka Slapstoņa šai atvilinājis paijiņu vai arī jūs kādu velti atsūtī­juši — karagūstekni vai ko tādu. Kad šamējā lustējas, es iekšā nejaucos. Šīloba, medībās izgājusi, neko garām nelaiž.

—Neko, saki? Vai ta' tev acu pierē nebija? Es tev saku — man raizīgs prāts. Lai kas tas tāds, kurš pa kāpnēm uzrāpies, šis tika garām. Tīklu pārcirta un no alas izlīda vienā mierā. Tur ir ko pa­domāt!