Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

Un tad uzmācās melns izmisums — Sems sabruka kņūpus, pārvilka galvai pāri pelēko kapuci, sirdi viņam satumsa nakts, un nebija vairs nekā.

Kad melnums beidzot pārskrēja, Sems pacēla galvu un ierau­dzīja, ka apkārt viss tinas tumsā, bet, cik gausu minūšu vai stundu tā aizritējušas, viņam nebija ne mazākās nojēgas. Viņš aizvien vēl bija turpat, un saimnieks arvien vēl gulēja blakus miris. Nedz kalni bija drupās pārvērtušies, nedz zeme zem kājām iebrukuši bezdibeni.

— Ko man tagadiņ iesākt? Ko iesākt? — viņš ierunājās. — Vai tad visu ceļu būšu viņam velti līdzi vilcies? — Un tad Semam au­sīs ieskanējās vārdi, ko viņš pats, vēl īsti neapjauzdams, ko saka, reiz bija izteicis pašā ceļa sākumā: "Tikai, iekams viss ir galā, man ir šis tas padarams. Un tas darbiņš man jānoved līdz galam, saimniek, ja noprotat, ko saku."

— Tak ko es varu iesākt? Ne jau atstāt Frodo kungu bez dzīvības un nepaglabātu guļam augšā kalnos un iet uz māju! Vai tālāk sperties? Uz priekšu? — viņš saminstinājās, šaubās un izbīli notrīcēdams. — Uz priekšu? Vai tas man darāms? Un viņu pamest?

Tad beidzot raudiens spruka vaļā, un, pie Frodo piegājis, Sems sakārtoja viņa miesas — salika saltās rokas uz krūtīm, ap- bāzīja apkārt apmetni, saimniekam vienā pusē līdzās noguldīja pats savu zobenu, otrā — Faramira doto spieķi.

— Ja reiz man jāiet tālāk, — viņš sacīja, — nāksies jūsējo zo­benu ņemt līdzi, ja atļausit, Frodo kungs, tak jums blakus nolikšu šito, lai guļ, kā gulējis kapukalnā veclaiku ķēniņam pie sāniem, un jums paliek skaistais mitrila važu krekls, ko vecais Bilbo kungs devis. Un zvaigžņu stikliņu, Frodo kungs, jūs manim aiz- devāt, un es bez tā būšu kā bez rokām, jo tagadiņ jau iznāks pa tumsu vien kulties. Man tas par daudz labs, un ķēniņiene to jums iedāvāja, tak, kazi, sapratīs. Jūs tak saprotat, Frodo kungs? Man jāiet tālāk.

Bet tālāk doties viņš nejaudāja — vēl ne. Uz ceļiem noslidzis, viņš saņēma Frodo roku un nekādi nespēja to palaist vaļā. Laiks ritēja, bet viņš aizvien vēl tupēja, kā tupējis, saimnieka roku tu­rēdams un klusībā pats ar sevi izcīnīdams grūtu ciņu.

Raudzīdams saņemties, lai pamestu Frodo un tālāk dotos viens, viņš uzkurināja sirdi atriebības alkas. Ja ne kā citādi — uz dusmu spārniem nests, viņš izskraidītu vai visus pasaules ceļus, nelikdamies mierā, iekams pēdīgi nebūtu sadzinis pēdas Gollu- mam. Tad Gollums izpūstu pēdējo dvašu, kur nekur stūri ietriekts. Tikai nejau tamdēļ Sems bija ceļā devies. Ne jau tamdēļ atmak­sātos saimnieku vienu atstāt. No miroņiem viņš tālab neuzceltos. Vispār it nekādi nebija uzceļams. Kaut viņi abi būtu galu atra­duši! Un ari tad ceļš priekšā būtu pavisam vientulīgs.

Sems paraudzījās uz spožo zobena smaili, domādams par to, kam viņpusē tikai melna krauja un bezmiesīgs kritiens nebūtībā. Kas nu tas par glābiņu! Tas nozīmētu nedarīt itin neko — ij ne skumjas nejust. Nejau tamdēļ viņš bija ceļā devies. — Ko tad lai es iesāku? — viņš iekliedzās un piepeši pavisam skaidri atskārta, ka atbildi zina — to negribēto: darbs jānoved līdz galam. Ceļš priekšā atkal stāvēja vientulīgs, un tas pats ļaunākais.

— Ko? Es? Viens? Uz Likteņaizu un kur nu tur? — Balss vi­ņam aiztrūka un noslāpa, bet apņēmība auga augumā. — Ko? Lai es no viņa Gredzenu ņemtu? Sanāksmē tas viņam tika dots.

Bet atbilde nāca acumirklī: — Un Sanāksmē viņam biedri līdzi tika sūtīti, lai darbs nepaliek pusratā. Un tu no visa Pulka esi palicis pēdējais. Darbs visādā ziņā līdz galam padarāms.

— Kaut es nebūtu pēdējais palicis! — Sems nogaudās. — Kaut vecais Gendalfs še būtu vai viena alga — kurš! Kamdēļ man vie­nam pašam jāizšķiras? Nošaušu greizi kā likts. Un, Gredzenu stiepdamam, pa priekšu bāzties — tas nav manā iedabā.

— Bet tu jau nebāzies — priekšgalā esi izgadījies. Un par to, ka tev īstās iedabas trUkst, — arīdzan Frodo kungs ne gluži no tādas mīklas cepts, kā sacīt jāsaka, nedz Bilbo kungs. Neviens no abiem savu gaitu netika izvēlējies.

— Labi, labi, nāksies izspriest pašam. Izspriedīšu ar'. Tik no­šaušu greizi kā likts — tur Sems Ekušeks nav mācāms.

— Padomāsim — ja mēs še uzieti tapsim vai Frodo kungs viens pats ar visu mantu, tā Naidniekam tiks. Un tad mums beigas: ij Lo- riēnai, ij Rivendellai, ij Dalienai, ij visam kam. Un gaidīt nedrīkst, citādi beigas būs šā vai tā. Karš pasprūdīts vaļā, un viss jau savu gaitu iet pēc Naidnieka prāta — tur es teju varētu galvu likt ķīlā. Ar visu mantu pēc padoma vai atvēlēs atpakaļ jozt? Pa tukšo. Nē, vai nu jātup uz vietas, lidz šie atnāk, nokauj mani tepat, kur saimnieks guļ beigts, un mantu pievāc, vai ar' es mantu paņemu un kūļos tā­lāk. — Viņš ievilka gaisu krūtīs. — Lai nu būtu — ņemšu ciet!

Sems pieliecās, gaužām saudzīgi atāķēja Frodo apmetņa sa­spraudi un ieslidināja roku saimniekam aiz krekla, tad, ar otru roku viņa galvu no zemes paslējis, noskūpstīja salto pieri un pie­sardzīgi pārvilka tai pāri važiņu. Pēc tam galva atkal tika no­guldīta atdusēties. Nekustīgajā sejā nebija manāmas nekādas pār­maiņas, un, ja ari Sems, visam par spīti, lidz šim vēl nebija īsti drošs, ka saimnieks miris, tieši tagad pēdigi zuda it visas šau­bas — Frodo bija pagalam un uzticēto darbu nolicis pie malas.

— Uz redzēšanos, mīļo saimniek! — viņš nomurmināja. — Pie­dodiet savam Semam! Viņš atgriezīsies, kad būs paveicis, kas darāms… Ja izdosies. Un tad viņš jūs vairs nepametīs. Guliet vien mierīgi, līdz nākšu, un lai neviens nešķīstenis nedomā jums ij ne tuvu rādīties! Un, ja ķēniņiene mani varētu sadzirdēt un vienu piepildīt, ko vēlos, es gribētu atgriezties še un jūs uziet. Uz re­dzēšanos!

Tad, pieliecis galvu, viņš pārvilka tai pāri važiņu un ar de­gunu tūliņ teju pret zemi atdūrās, jo Gredzens kaklā uzkārās smags kā dzirnakmens. Bet palēnām, it kā smagums būtu gājis mazumā vai Scmā pašā jauni spēki pamodušies, viņš galvu atkal paslēja, ar milzu piepūli uzcīnījās kājās un atklāja, ka jaudā kājas pavilkt — ar visu nešļavu. Un uz bridi viņš pacēla gaismeklīti, uz saimnieku lejup nolūkodamies, un gaismiņa tagad iekvēlojās mai­gāka — liegi starojoša kā vakarzvaigzne vasarā, un no Frodo vaibstiem pagaisa mironigais zaļganums: tie aizvien bija bāli, bet elfu dailes apdvesti, — tā izskatās tie, kuri ilgi tumsā klīduši. Se­mam sirdi ielija smeldzīgs mierinājums, un, uzmetis saimniekam pēdējo skatu, viņš novērsās, paslēpa gaismeklīti un aizbrida tumsā, kas sabiezēja arvien melnāka.

Ceļš nebija tāls. Fja vidēja gabaliņu aiz muguras, bet aiza — soļus trīssimt četrsimt priekšā, varbūt mazāk. Taka mijkrēslī bija labi samanāma — kā dziļa, gadu simteņos iemīta gramba tā lēzeni stiepās kalnā itin kā pa garu ieplaku, kam abās pusēs slējās klin­tis. Ieplaka strauji kļuva arvien šaurāka. Drīz Sems nonāca pie garām, platām, no zemiem pakāpieniem kaltām kāpnēm. Tagad orku tornis ar sarkano, gailējošo aci slējās tieši virs galvas — drūms un melns. Ieniris torņa pakājes necaurredzamajā enā, Sems uzkāpa lidz kāpņu augšgalam un beidzot bija nonācis aizā.

— Esmu izlēmis, — viņš nemitējās sev atgādināt. Tomēr nebija vis. Kaut ari centies, cik spēka, lai visu izprātotu pēc labākās sirds­apziņas, viņš nepavisam nejutās savā ādā. — Vai es būtu nošāvis greizi? — viņš murmināja. — Ko citu būtu vajadzējis iesākt?