Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

Pacēlis gaismekliti, Frodo priekšā ieraudzīja plājamies ko pe­lēku, kam zvaigžņu stikliņa gaisma netika nedz cauri, nedz to kā apstaroja — it kā tā būtu tumsa, pār ko gaismai nav varas, ko nekā­da gaisma nespēj izkliedēt. Plašajai izejai šķērsām pāri bija priekša aizausts timeklis, itin kā milzu zirnekļa darināts, tomēr daudz blīvāks un pamatīgāks — katrs pavediens bija tauvas resnumā.

Sems drūmi pasmīnēja. — Zirnekļa tīmeklis! — viņš noteica. — Tik vien! Tīmeklītis! Tak kas par zirnekli! Aiziet, lai izput laukā!

Viņš dusmās ar joni cirta ar zobenu, bet pavedienu pušu vis nedabūja. Maķenīt padevies, tas nostrinkšķēja kā novilkta loka stiegra, tā ka gan asmens, gan cirtēja roka atlēca atpakaļ. Trīs rei­zes Sems cirta, cik jaudas, un pēdīgi viens vienīgs no neskaitā­majiem pavedieniem partruka un džinkstēdams izlocījās kā at­spere. Gals noskrāpējās Semam gar plaukstu, un viņš sāpēs ieklie­dzās, atpakaļ atlēkdams un delnu pie mutes piegrūzdams.

— Lai te cauri izcirstos, dienas paies, — viņš noteica. — Ko iesākt? Vai tie redzokļi vēl nav atpakaļ?

—Nē, vismaz manāmi nav, — Frodo atsaucās. — Bet es tik un tā sajūtu, ka tie uz mani veras vai par mani domā — kazi, ko citu rauga izperināt. Kolīdz gaismiņa noplaks vai apdzisis, gan tūliņ atkal būs klāt, tā vien skaties.

— Slazdā pie pašas izejas! — Sems nogremzās, iekaisis nik­numā tiktāl, ka ij gurdums, ij izmisums piemirsās. — Kā odi tīklā. Lai Faramira lāsts krīt par to Gollumu un, jo drīzāk, jo labāk!

— Mums tas tagad nelīdzēs, — Frodo sacīja. — Aiziet! Parau­dzīsim, kāds Dzelonim spēks! Elfu darbs. Beleriandas melnajās aizās, kur tas izkalts tika, šausmu timekļu netrūka. Tikai pastāvi sardzē, lai redzokļi klāt nepielavās! Šeku, ņem zvaigžņu stikliņu! Nebīsties! Turi to, augstu paceltu, un esi modrs!

Frodo piegāja pie blīvā, pelēkā timekļa un, kārtīgi atvēzējies, cirta no visa spēka, trīto asmeni triekdams pret ciešo tauvu pinumu un tūliņ atlekdams atpakaļ. Zilgi gailejošais zobens pāršķēla ti­mekli gluži kā izkapts zāles vālu — pavedieni pārcirsti saritinājās čokurā un slābani nokārās. Timeklī pavērās plata plaisa.

Frodo cirta un cirta, līdz timeklis, ciktāl aizsniedzams, bija lēveros un no griestiem, caurvējā pluinidamās, nokarājās vien šūpanas ļerpatas. Nu ceļš bija vaļā.

— Aiziet! — Frodo iekliedzās. — Uz priekšu! Prom! — Piepeši viņā iesvēlās mežonīga līksme par to, ka izdevies izsprukt no neglābjama izmisuma. Galvā sagriezās reibonis, it kā nule butu iedzerts stipra vīna malks. Ar saucienu uz lūpām viņš izlēca laukā.

Krēslā ietītā zeme acīm, kas no pekles tumsas bija iznirušas, šķita gaismas pilna. Blīvie dūmu mākoņi bija pacēlušies augstāk un izklīduši, un ritēja drūmās dienas pēdējās stundas — Mordoras asinssarkano blāzmu pamazām aprija tumšpeleks mijkrēslis. Tomēr Frodo likās, ka viņš veras uz negaidītas cerības apstarotu rītu. Viņš jau teju bija ticis lidz vaļņa korei. Vēl tikai mazliet. Aiza, Siritungola, vīdēja turpat priekšā — mijkrēsli tīts ierobījums melnajā grēdā ar klintsradzēm, kas tumsa pret debesīm tam abās pusēs. Cik tur tā skrējiena, atlika vien drusku saņemties, un viņš būtu galā!

— Uz pāreju, Sem! — viņš iekliedzās, nelikdamies ne zinis par to, cik griezīga pār lūpām izlauzās balss, kas, vairs ejas spiedīgās dvakas nemākta, ieskanējās spiedzīga un nevaldāma. — Uz pār­eju! Joz, joz, un tiksim cauri, iekams kāds mūs jaudās aizkavēt!

Sems šāvās pakaļ, ko kājas nesa, bet, kaut arī priecādamies, ka laukā ticis, viņš nokāvās ar nelabām aizdomām un skriedams tā vien šķielēja atpakaļ, uz ejas melno velvi, bīdamies tur ierau­dzīt acis vai sazin ko — to viņš nespēja ne iedomāties — no turie­nes izlecarn un nopakaļ dzenamies. Nedz Semam, nedz viņa saim­niekam par Sllobas izmaņu nebija ne jausmas. No viņas midzeņa laukā veda ne viena vien taciņa.

Te viņa bija mitinājusies kopš neatminamiem laikiem — zir­neklim līdzīgs nešķīstenis, kādi izsenis dzīvojuši elfu zemē rietu­mos, kas nu dus jūras dzīlēs. Ar tādiem Berens reiz bija cīnījies Doriatas Šausmu kalnos, kad pēc tam tika uzgājis Ludiēnu zaļaja maurā dejām starp suņuburkšķiem. Ka Šiloba nonākusi še, 110 postažas bēgdama, ziņas nebija nevienā teiksma atrodamas, jo no Melndienām teju neviens nostāsts nebija saglabajies. Tomēr te nu viņa iemitinājās, kad vēl nebija ne Saurona, ne Baradūrai pamati bija likti, un kalpoja viņa vienīgi pati sev, dzerdama elfu un cil­vēku asinis, uzblīzdama un aptaukodamās, nemitīgi arvien jau­nas dzīres prātā izlolodama, tumsas tīmekļus auzdama, jo viņai par barību derēja viss, kas dzīvs, un atvēma viņa tumsību. Tālu pasaulē aizklīda viņas nīcīgie pēcnācēji, nožēlojami, pa roku galam ieņemti izdzimteņi, pašas atvases, ko viņa laida pasaulē tumšās aizās no Efelduatiem līdz austrumu pakalniem, līdz Dol- guldurai un Drummežam. Tomēr neviens nespēja mēroties ar viņu, Lielo Šīlobu, Ungoliantas pastarīti, kas pasaulē bija nākusi, lai nedienas un nemieru celtu.

Jau pirms daudziem gadiem Gollums bija viņu redzējis — Smeagols, kas okšķerējās pa tumšām ejām, un tai reizē viņš Šilobas priekšā bija zemojies un viņu pielūdzis, un turpmāk viņas ļaunīgā griba no viņa neatkāpās par spīti visam gurdumam, ne­laizdama gaismu un nožēlu klāt. Un Gollums bija solījies viņai ko uz kārā zoba piegādāt. Bet viņas kāre nebija Gollurna kāre. Viņa nedz daudz ko zināja, nedz rūpi turēja par torņiem vai gredze­niem, vai jebko, kas roku vai prāta darināts, jo alka vien nāvē iegrūst it visus, kam miesa un asinis, un pati kāroja parsātinātlbā dzīvot — viena bilst un pūsties arvien lielāka, līdz kalni zem kā­jām iebruktu un tumsā vairs vietas, nepietiktu.

Taču šādu vēlmju piepildījums vēl ilgi bija jāgaida, un, nu jau kur tas laiks, viņa slapstījās tumšajā midzenī, ar badu kau­damās, kamēr Saurona vara pieņēmās spēkā; gaisma un dzlvajie sargāja viņa valstības robežas, un ielejas pilsēta bija izmirusi, un tuvumā nerādijas nedz elfi, nedz cilvēki, tikai nelaimīgie orki. Ēdmaņa pieticīga un vienveidīga. Bet kaut kas jau bija jāēd, un, lai cik dūšīgi orki no sava torņa raka jaunas ejas, kas līču loču aplinkus viņas tuneļiem veda, viņa allaž uzgāja, kā laupījumam uzklupt. Tomēr kārojās ko gardāku. Un nu Gollums ko tādu bija piegādājis.

— Redzēssim, redzēssim, — viņš, mērodams bīstamo ceļu no Emonmuīliem uz Morgulu leju, sev atgādināja ne reizi vien, — re­dzēssim. Var itin gadīties, jā gan, var itin gadities, ka šī pametīs kauliņus un tukšās lupatiņas, un tad mēs atradīsim, mēs dabūsim dārgumiņu — par algu nabaga Smeagoliņam, kas labo ēdmaņu aizgādājis. Un mēs paglābsim dārgumiņu, kā solījušies. Jā gan! Un, kad paglābsim, ši dabūs zināt, jā gari, un tad mēs viņu atal­gosim, dārgumiņ. Tad mēs visiem atmaksāsim!

To viņš perināja prāta aizkaktiņā, ko joprojām cerēja no viņas pasargātu esam pat tad, kad pie viņas aizlīda, zemu klanī­damies, kamēr hobiti gulēja.

Un par Sauronu: viņš zināja, kur Šlloba ieperinājusies, un viņam sagādāja prieku doma, ka viņai tur jāslapstās, izsalkušai un neremdināmi ļaunlgai — par drošāku sargu sensenajai takai uz. viņa zemi nekā jebkas, ko viņš izprātot spētu. Un orku, lai ari vergi tie bija noderīgi, viņam bija gana. Ja Šlloba reižu reizēm kādu nokampa, lai ēstgribu remdētu, laipni lūgtum! Orku bija atliku likām. Un retumis, kā saimnieks pamet kārumu kaķītim (mana kakenite — tā viņš Šllobu dēvēja, kaut viņa to neatzina), Saurons viņai aizsūtīja pa gūsteknim, kuriem labāku izmanto­jumu nerada: ietrieca alā un tad noklausījās, kā viņa kaitējusies.