Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

— Pa kuru tad Gollums aizlīda? — Sems aizelsies izdvesa. — Kālab nepagaidīja?

— Smeagol! — Frodo mēģināja saukt. — Smeagol! — Bet pār lūpām izlauzās tikai tāds gārdziens, un arī tas acumirklī noslāpa. Atbildes nebija nekādas — ij ne atbalss, ij ne gaiss nesakustējās.

— Vai tik šoreiziņ nebūs riktīgi pamucis, — Sems nomurmi­nāja. — Vai tik taisni šurp ar' mūs negribēja atvedināt? Gollum! Pag, vēlreiz tikšu tev klāt, gan tu man redzēsi!

Tad, pa tumsu taustīdamies un gramstīdamies, viņi atklāja, ka eja pa kreisi ir ciet — vai nu tur bija strupceļš, vai arī kāds liels akmens priekšā aizbrucis. — Tā nevar būt īstā, — Frodo nočuk­stēja. — Lai kā būtu, iesim pa to otro.

— Un mudīgi! — Sems elsa. — Te slapstās kaut kas par Gol- lumu ļaunīgāks. Nomanu, ka glūn.

Hobiti nebija paspēruši vēl ne desmit soļus, kad aiz muguras, spiedīgajā, smacējošajā klusumā piepeša un baismīga, atskanēja klunkstoša žļurkstoņa un stiepts, indīgs šņāciens. Viņi apcirtās, bet itin nekas nebija saredzams. Viņi stāvēja kā ragā sasaluši, tumsā cieši raudzīdamies un gaidīdami — paši nezinādami, ko.

— Lamatas! — Sems atskārta, sataustīja zobenu un tūliņ at­minējās kapeņu tumsību, no kuras tas bija nācis. "Kaut nu vecais Toms būtu kur tepat!" viņam iešāvās prātā. Tad, kamēr Sems tā stāvēja, pats aklā tumsā un ar melnu izmisumu un dusmām sirdī, viņam acu priekšā itin kā atmirdzēja gaismiņa — tā atausa prātā, pirmajā acumirklī teju neciešami spoža kā saules stars acīm, kas ilgi tikai tumša pagraba sienas skatījušas. Tad iegaismojās krā­sas — zaļš, zelts, sudrabs, balts. Tālu, tālu, itin kā elfu darinātā sīciņā zīmējumā, Loriēnas zālienā stāvēja ķēniņiene Galadriēla ar veltēm rokās. Un nu tu, Gredzena glabātāji Sems dzirdēja viņas balsi tālīnu, bet skaidru. Tev es gribu dot, lūk, šo.

Žļurkstošā šņākoņa tuvojās ar čīkstoņu, it kā pa tumsu šurp lēnām, bet apņēmīgi rāptos kaut kas milzīgs un no posmiem un gabaliem kopā salikts. Tam pa priekšu vēlās smirdoņa. — Saim­niek! Saimniek! — Sems iekliedzās — balsī no jauna bija atgrie­zusies dzīvība un spars. — Ķēniņienes velte! Zvaigžņu stikliņš! Lai tas noder par gaismeklīti tur, kur tumsa, — tā viņa teica. Zvaig­žņu stikliņš!

— Zvaigžņu stikliņš? — Frodo izstomija itin kā pa sapņiem, teju neko neapjēgdams. — Ak tā! Kā gan es to varēju piemirst? Lai noder par gaismekliti tur, kur citu gaismas stariņu meklēt veltil Un nu patiesi mums vien gaisma var lidzēt.

Lēnam viņa roka aiztaustījās līdz azotei un lēnām pacēla Ga- ladriēlas doto pudelīti augstu virs galvas. Vispirms tā vizēja vāri kā austoša zvaigzne cauri smagiem, pār zemi sagulušiem miglas vāliem, bet tad blāzma pieņēmās spēkā, un iedegās ari cerība Frodo sirdī, un gaismeklītis iesvēlās arvien spožāks, līdz pārtapa par sudrabainu liesmu, sīciņu žilbinošas gaismas avotiņu, it kā pa debesu saulrieta takām šurp būtu nokāpis pats Ēarendils ar pē­dējo Silmarillu pierē. Tumsa atkāpās, līdz spožo gaismeklīti itin kā apņēma caurspīdīga kristāla lode, un roka, kas to turēja, iedzirk- stījās baltās ugunis.

Frodo ar apbrīnu vērās uz brīnumaino velti, ko tik ilgi bija līdzi nesis, ne tuvu nenojauzdams, cik dāvana vērtīga un kāds spēks tajā slēpjas. Pirms Morgulu lejas viņš par to bija iegādājies reti un ne reizi netika licis lietā, bīdamies, ka gaismu varētu ne­draugi pamanīt. — Aiya Earendil Elenion Aticalimal — viņš izsau­cās, pats nezinādams, ko tādu pateicis, jo caur viņa balsi itin kā runāja kāda cita: tīra, skaidra — tāda, kam alas smirdoņa it neko nevarēja padarīt.

Tomēr Viduszemē mita vēl citāda vara — nakts spēki, senseni un stipri. Un Šī, kas tumsa ceļus staigāja, sadzirdēja elfu saucienu iz neatminamām pagātnes dzilēm, un tas viņai nebija par šķērsli, un no tā viņa neizbijās. Vēl vārdi, pār lUpām laisti, nebija izska­nējuši, kad Frodo samanīja virsū triecamies nepārvaramu ļau­numu un nāvējošu, caururbjošu skatienu. Mazu gabaliņu tālāk ejā starp viņiem un dobumu, pie kura hobitiem galva sareiba un kājas atsacījās kļausit, viņš samanīja iespigojamies acis — divus gailējošus redzokļu čumurus: ļaunigais uzbrucējs vairs neslepās. Salikto acu skaldņu tūkstošos lūza un atstarojās zvaigžņu stikliņa gaisma, bet to dzīlēs aizvien spēcīgāka iesvēlās mironīgi bāla guns — liesma, kas iedegta ļaunīgu domu bezdibenīga bedrē. Acis bija briesmīgas un atbaidošas, dzīvnieciskas, tomēr, izlēmīgas un baigas tīksmes pilnas, tās ar skatienu aprija upuri, kam izglābties nebija ne mazāko cerību.

Frodo un Sems, šausmas parakmeņojušies, palēnām kāpās atpakaļ, paši ar skatienu ļaunigajos redzokļos iezīdušies, bet acis neparko neatkāpās. Frodo roka notrīcēja, un Galadriēlas gais- meklltis palēnām slīga arvien zemāk. Tad piepeši, samanījuši atvēli izrauties no sastinguma un drusku paskriet paniskās izbai­lēs — redzokļiem par uzjautrinājumu —, abi apcirtās un laidās bēgt, bet Frodo, pametis skatu atpakaļ, šausmas ieraudzīja, ka acis ar joni metas pakaļ. Nāves dvaka viņu apņēma kā mākonis.

— Stāt! Stāvi! — viņš izmisis iekliedzās. — Skriet nav vērts.

Redzokļi palēnam lavījās tuvāk.

— Galadriēla! — Frodo iesaucās un, dūšu sakopojis, vēlreiz pa­cēla gaismekliti. Acis apstājās. Uz bridi vērīgais skatiens atslāba, it kā siku šaubu mākts. Tad Frodo sirds iesvēlās gaišās liesmās, un, pats neapjauzdams, vai muļķības, izmisuma vai drosmes va­dīts, viņš gaismeklīti saķēra kreisajā rokā un ar labo izrāva zo­benu. Dzelonis nozibsnlja, un elfu kaltais asmens uzšķīlās sudra­bainās dzirkstis, bet zobena apmales gailēja zilganas ugunis. Tad, pacēlis zvaigzni augstu gaisā un paslējis spožo zobenu, Dalienas hobits Frodo apņēmīgi devās redzokļiem pretim.

Tie saminstinajās. Jo tuvāk nāca gaisma, jo šaubas tajos iesvēlās aizvien lielākas. Gailējošie punkti cits pēc cita apdzisa un palēnām atkāpās. Tik nāvējošu spozmi acis vēl nemūžam nebija skatījušas. Pazemē tās bija droši pasargātas no saules, mēness un zvaigznēm, bet nu zvaigzne bija zemzemē ietriekusies. Tā virzījās arvien tuvāk, un redzokļi notrīsēja bailēs. Cits pēc cita tie ap­dzisa, novērsās, un tumsā, lidz kurai gaismekliša stari nesniedzās, milzīgs blāķis ievilkās piķa melnumā. Projām bija.

—Saimniek, saimniek! — Sems iekliedzās. Viņš bija turpat uz papēžiem, arī savu zobenu izrāvis, uz kaušanos gatavs. — Lai slava zvaigznēm! Elfi dziesmu sadarinātu, kā likts, būtu par šito padzirdējuši! Un kaut nu es nodzīvotu tik ilgi, lai viņiem visu pavēstītu un to dziesmu dzirdētu! Tikai tālāk gan neejiet, saim­niek! Midzenī līst nevajag! Nu mums pēdējā iespēja. Tagadiņ sprūkam, ko kājas nes, lai tiekam no šitenā draņķa cauruma laukā!

Un hobiti vēlreiz apsviedās, lai pirmāk soļos, tad skriešiem projām dotos, jo ejas grīda slējās arvien stāvākā, necaurredzamā tumsā slīgstošās migas smirdoņa ar katru soli tapa arvien vajāka un arvien stiprāki tapa gan locekļi, gan dūša. Bet Sargātājas naids arvien vēl cirtās mugurā — uz. laiku varbūt ari apslāpēts, tomēr nesatriekts un joprojām pilns slepkavniecisku alku. Un tad sejā iesitās auksta, vāra gaisa strāva. Beidzot priekšā pavīdēja izeja — alas gals. Bez elpas un karsti ilgodamies pēc klajas debess virs galvas, hobiti metās uz priekšu, bet tad pārsteigti un apstul­buši atsprāga atpakaļ. Izeja bija aizšķērsota — ne jau ar klints- bluķiem, bet ar kaut ko mīkstu un it kā viegli pārvaramu, tomēr izturīgu un nepārraujamu: gaiss tur cauri gan vēdīja, tomēr ne gaismas stariņš šai pusē neietika. Viņi triecās cauri vēlreiz, un atkal nekā.