Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

— Rimstieties nu, izlīgstiet, — Frodo teica. — Bet nu mums, Smeagol, laikam īstais brīdis izrunāties. Saki man, vai tālāk ceļu jaudāsim paši atrast? Pāreja, kur Mordorā iekļūstams, nu jau saredzama, un, ja reiz turp tiekam, mūsu derība laikam ir uzska­tāma par piepildītu. Tu esi paveicis, ko solīji, un nu esi brīvs: dodies, kur varēsi sātīgi paēst un izgulēties, ej, kur gribi, tikai ne pie Naidnieka kalpiem! Un kādudien, kazi, es tevi atalgošu — ja ne es, tie, kas mani pieminēs.

— Nē, nē, vēl nē, — Gollums iesmilkstējās. — Nē! Paši viņi ceļu nezinās uziet, vai tad zinās? Nē, nezinās gan. Vēl eja priekšā. Smeagolam vajag vēl iet. Atpūsties nevar. Ēst nevar. Vēl nē.

Droši vien bija klāt diena, kā apgalvoja Gollums, taču hobiti necik lielu atšķirību neredzēja — varbūt vienīgi smagiem padebešiem aizklātās debesis nebija gluži piķa melnumā, bet slīga teju līdz zemei kā blīvs drūmi pelēku dūmu mākonis, un kailos akmeņus visapkārt klāja nevis necaurredzama nakts tumsa, kas aizvien vēl kavējās plaisās un ieplakās, bet pelēka, miglas caurausta krēsla. Viņi devās tālāk pa garo aizu, kur apdrupuši un vēju ārdīti klints vaļņi un stabi abās pusēs slējās ka milzīgi, bezveidīgi akmens tēli: Gollums priekšgalā, un abi hobiti tagad turējās viens otram blakus. Valdīja pilnīgs "klusums. Kādu jūdzi tālāk priekšā vidēja milzīga, pelēka siena — kalnu pēdējā varenā klintsgrēda. Jo tuvāk, jo melnāka un augstāka tā cēlās, kamēr iz­auga lidz debesim, skatu aizklādama. Grēdas pakāje tinās necaur­redzamā tumsā. Sems ievilka nāsis gaisu.

—Uhh! Atkaliņ tā dvaka! — viņš noteica. — Arvienu stiprāka un stiprāka.

Nonākuši pie pašas klints, viņi pašā sienas vidu ieraudzīja melnējām alas muti. — Tur iekšā, — Gollums klusiņām pavēstīja. — Tur tja sākas. — Ka šai vietai vārdā, viņš noklusēja — Torekun- gola, Šilobas midzenis. Pretim vēlās smaka — nevis sāja, šķebiga, kāda morgulu pļavās, bet pretīga smirdoņa, it kā visa tumšā ala būtu stāvgrūdām piegrūsta ar vārdā neminamu draņķību.

— Vai cita ceļa nav, Smeagol? — Frodo vaicāja.

—Nav, nav, — viņš atsaucās. — Nav, mums tagad vajag iet te.

—Vai tiešām tu esi te jau cauri līdis? — Sems noprasīja. — Fūū! Tak, kazi, tev smirdīgas padarīšanas iet pie dūšas.

Gollumam iezalgojās acis. — Viņš nezina, kas mums iet un neiet pie dūšas, vai ne tā, dārgumiņ? Nē, viņš nezina gan. Bet Smeagoliņš ir pacietīgs. Jā. Viņš gājis cauri. Jā gan, izlīdis tur cauri. Citas takas nav.

— Un diez kas tad tur tā smird? — Sems neatlaidās. — Itin kā… Nu labi, neteikšu. Orku piedraņķēts caurums, lieku galvu ķīlā, kur šie sazin cik simtus gadu mēslus grūduši.

—Kaut vai orki, — Frodo noteica. — Ja cita ceļa nav, iesim — ko tur daudz!

levilkuši plaušās kārtīgu malku gaisa, viņi devās iekšā un, paspēruši pāris soļus, nonāca piķa melnā, necaurredzamā tumsā. Tādu Frodo un Sems atminējās redzējuši Morijas pazemes gai­teņos, taču te, ja vien kas tāds maz bija iespējams, tumsa bija vēl jo melnāka un biezāka. Morijā strāvoja caurvējš, vilnīja atbalsis un bija nojaušams plašums. Te gaiss bija nekustīgs, sastāvējies, smacīgs un ik skaņa acumirkli noslāpa. Hobiti tam virzījās cauri itin kā melniem, no pašas tumsas saverptiem izgarojumiem, kas ieelpoti aklas darīja ne vien acis, bet arī prātu, tā ka atmiņā vairs nebija atsaucams nekas, kas saistījās ar krāsu, apveidu vai gaismu. Nakts bija mūžam bijusi un būs, un nebija itin nekā cita.

Tomēr kādu laiku saglabājās tauste — taisnību sakot, pēdas un pirksti iesākumā šķita tapuši teju līdz sāpēm jutīgi. Sienas, kā par brīnumu, izrādījās gludenas, un, ja neņem vērā pa retam pa­kāpienam, pamats zem kājām bija līdzens un vienmērīgi lēzens veda kalnup. Griesti bija augsti, un eja tik plata, ka hobiti, rau­dzīdami turēties blakus un, roku uz sāniem izstiepuši, uz priekšu gar sienu taustīties, tumsā tūliņ viens otru pazaudēja.

Gollums, ejā iesprucis pirmais, itin kā bija tikai pāris soļus priekšā. Kamēr hobiti vēl jaudāja ko tādu samanīt, viņi dzirdēja Gollumu turpat tuvumā šņākājam un elšam. Bet, necik ilgi, ma­ņas notrulinājās — gan tauste, gan dzirde itin kā apslāpa pavi­sam, un viņi tikai kūlās uz priekšu, gramstīdamies un kājas cilā­dami, lielākoties tā gribasspēka dzīti, ar kādu bija bruņojušies, alā iekšā līzdami, apņēmušies izkļūt cauri un vēlēdamies beidzot tikt līdz lielajiem vārtiem viņā pusē.

Necik lielu gabalu viņi vēl nebija nomērojuši — tā varēja būt, lai gan ne par laiku, ne attālumu vairs nebija nekādas nojaus­mas —, kad Sems, kas taustījās gar labējo sienu, samanīja tur tādu kā caurumu — no turienes uzvēdīja itin kā drusku mazāk sa­smacis gaiss, un tad caurums palika aiz muguras.

— Te ir vēl citas ejas, - viņš ar mokām iečukstējās — ik vārds bija par varītēm pār lūpām izspiežams. — Riktīgs orku perēklis — ne ko pielikt, ne atņemt!

Pēc tam viņi par abiem gan labajā, gan kreisajā pusē uzgāja vēl trīs četrus tādus pašus caurumus — citus lielākus, citus mazā­kus, bet par to, kura eja galvenā, nebija ne mazāko šaubu, jo tā stiepās taisna, bez pagriezieniem un aizvien veda augšup. Bet cik gara tā bija — cik ilgi vēl nāksies ciesties, vai maz pietiks spēka? Jo augstāk, jo gaiss kļuva smacīgāks, un, aklajā tumsā taustī­damies, viņi aizvien biežāk nomanīja sazin ko, kas bija blīvāks par smirdoņu. Uz priekšu kuldamies, viņi juta kaut ko te gar galvu, te gar rokām aizšļūcam — itin kā garus taustekļus vai var­būt ķērpjus, bet tas nebija nosakāms. Un dvaka kļuva arvien neciešamāka. Tā pieņēmās spēkā tiktāl, ka hobitiem jau sāka lik­ties — oža viņiem atstāta vienīgā no visām maņām un tikai tālab, lai sagādātu neizturamas mokas. Stundu, divas, trīs — cik ilgi jau virii maldījās pa melno alu? Stundas? Drīzāk dienas, nedēļas! Pa­metis ejas sienu, Sems pietaustījās tuvāk Frodo, viņu rokas sasta­pās, pirksti cieši sakļāvās, un abi kopā viņi steberēja tālāk.

Pēdīgi Frodo, kas aizvien taustījās gar ejas kreiso sienu, pie­peši zaudēja līdzsvaru un sāniski teju iegāzās tukšumā. Tur klintī pavērās dobums — daudz lielāks nekā pirmiņ tie citi, un no tā pretim cirtās tik neganta smirdoņa un glūnīgs ļaunums, ka Frodo sagrīļojās. Arī Semam saļodzījās ceļgali, un viņš nogāzās uz mu­tes zemē.

Cīnīdamies ar nelabumu un bailēm, Frodo sagrāba Semu pie rokas. — Augšā! — viņš sēcoši izdvesa. — No šejienes viss nāk — tā smirdoņa un briesmas. Aiziet, ko kājas nes! Žigli!

Sakopojis pēdējās spēka un gribas paliekas, viņš uzrāva Semu kājās un par varītēm piespieda pats sevi izkustēties no vietas. Sems klunkurēja līdzi. Solis, divi, trīs — pēdīgi seši. Varbūt bais­mīgais, neredzamais caurumus bija garām — ej nu sazini, taču piepeši locekļi atkal tapa paklausīgāki, it kā sveša, naidīga griba viņus uz brīdi būtu palaidusi vaļā. Hobiti steberēja tālāk, aizvien vēl rokās saķērušies.

Bet ar to vēl nelaimes nebija galā. Teju tūliņ eja priekšā, šķiet, sazarojās divās, un tumsā nebija nosakāms nedz tas, kura pla­tāka, nedz arī — kura tālāk ved apmēram tajā pašā virzienā. Kurp griezties — pa kreisi vai pa labi? Nebija itin nekā, kas palīdzētu izšķirties, tomēr kļūmīga izvēle gandrīz noteikti varēja izrādīties liktenīga.