Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

— Man netīk, ka viņš tā aizlavās, ne vārda nebildis, — Sems sacīja. — Un tagadiņ nepavisam netīk. Medīt te nav ko, ja vien šis akmeņus negrauž. Taču nav te ij ne sunu kušķīša!

— Nav vērts tagad par viņu galvu lauzīt, — Frodo atteica.

— Nebūtu viņa, mēs pārejai ij ne tuvu nebūtu tikuši, tālab nāk­sies vien samierināties ar viņa untumiem. Ja viltu vērpj, neko ne­padarīsi.

— Šā vai tā, es labāk gan viņu paturētu acīs, — Sems nepie­kāpās. — Ja šis viltu vērpj, vēl jo vairāk. Vai atminaties, ka viņš neparko neizpauda, vai pāreja tiek sargāta vai ne? Un nu skaidri redzam, ka tur tornis — ej nu sazini, pamests vai nepamests. Vai patiesi būs aizspēries turpu — orkiem pakaļ vai kas nu tur?

— Nē, diezin vai, — Frodo sacīja. — Pat ja viņam kas ļauns padomā, un, manuprāt, tā varētu bUt. Tikai diez vai viņš būtu pie orkiem vai citiem Naidnieka kalpiem spēries. Tamdēļ tik ilgi vis nebūtu vajadzējis gaidīt, sūri grūti kalnā rāpties un tik tuvu pielīst klāt zemei, no kuras viņš gaužām bīstas. Kopš viņš mums pieklīda, jau sazin cik reižu būtu varējis mūs orkiem nagos iegrūst. Nē, ja viņam kas aiz ādas, tas būs kas tads, ko viņš pats savā prātā izperinājis un domā esam noslēpumu.

— Laikam jau tiesa vien būs, Frodo kungs, — Sems noteied.

—Tomēr sirds man tālab nepaliek vieglāka. Par vienu esmu drošs: mani šis orkiem nagos iegrūdis, ij ne aci nepamirkšķinādams. Tak piemirsu vienu — to dārgumiņu. Nē, man rādās, no sākta gala tas vienīgi nabaga Smeagoliyia dārgumiņš bijis. Lai ko šis perina, tur cita nekā ij ar uguni nesameklēsi. Tak kālab tā dēļ mūs šurpu va­jadzēja atvedināt — tur man prāta par maz.

— Es teju derētu, ka ari viņš pats to isti neapjēdz, — Frodo sacīja. — Un diez vai viņa apmiglotajā prātiņā kas viens skaidri izperināts. Manuprāt, viņš no tiesas pUlas dārgumiņu no Naid­nieka paglābt, cik nu jaudādams. Jo viņam pašam vairs nebūs nekādu cerību, ja tas Naidnieka nagos nonāks. Un, no otras pu­ses, viņš varbūt novilcina laiku un gaida, kad izdevība rāsies.

—Jā, Glumiķis un Smerdelis — es jau teicu, — Sems piekrita. — Tak, jo tuvāk Naidnieka zemei, jo vairāk Smerdelis nāk uz āru. Kad es jums saku: ja līdz pārejai maz aiztiksim, gan viņš savārīs kādu putru, lai mēs dārgumiņu robežai pāri neaizstieptu.

—Tik tālu vēl jātiek, — Frodo atgādināja.

— Jā, tomēr līdz tam der turēt acis plati vaļā. Aizsnaudīsi- mies, un Smerdelis, tā vien skaties, klups virsū, ka nebūs ko re­dzēt. Tak ne jau tālab to saku, ka tagadiņ jūs nevarētu vienā mierā maķenīt nosnausties, saimniek. Tik noliecieties tepat, man pie sāniem, un būs droši! Es no sirds priecāšos, redzēdams, ka miegu drusku dabūjat. Pasargāšu, un, ja blakus būsit un roku jums apkārt aplikšu, neviens nevarēs klātu piegramstīties bez Sema ziņas.

— Nosnausties! — Frodo noteica un nopūtās, it kā, pa tuk­snesi klimzdams, butu ieraudzījis tālē trisuļojam veldzējošu, zaļu saliņu. — Jā, pat te es varētu aizmigt uz līdzenas vietas.

— Tad guliet, saimniek! Lieciet galvu man klēpi!

Un tādus Gollums viņus ieraudzīja, kad pēc sazin cik stun­dām atgriezās, zaglīgi izlizdams no tumsas, kur ienira taciņa. Sems, skaļi šņākuļodams, sēdēja, atslējies pret klinti, galva viņam bija noslīgusi uz pleca. Frodo gulēja dziļā miegā, galvu noguldījis Semam klēpī: uz viņa baltās pieres zvilnēja Sema brūnā plauk­sta, bet otra saudzīgi atdusējās saimniekam uz krūtīm. Abiem sejā gaismojās miers.

Gollums noraudzījās hobitos, un viņa kalsnajā, badīgajā vaigā iegūla savāda izteiksme. Acis apdzisa, vērzdamās nespodras un pelēkas, vecas un nogurušas. Viņš sarāvās itin kā sāpēs un novērsās, uz pāreju blenzdams un galvu grozīdams, kā pats ar sevi sazin par ko strīdēdamies. Tad viņš pielīda hobitiem klāt un, lēnām pastiepis trīsošu roku, gaužām piesardzīgi pieskārās Frodo ceļgalam — bet pieskāriens bija teju glāsts. Vienu netveramu acumirkli, ja kāds no gulētājiem to būtu varējis redzēt, viņi butu nosprieduši, ka Gollums ir gadu nastas saliekts, saguris hobits, pārdzīvojis ij draugus, ij visus savējos, pieredzējis aizaugam lau­kus un izsīkstam upes, kur bija rotaļājies zēna gados, — sirms, sanīcis nelaimes putns.

Bet Frodo, pieskārienu samanījis, sakustējās un miegā klusu iekunkstējās, un Sems acumirklī uztrūkās. Acis atvēris, viņš tūliņ ieraudzīja Gollumu, kas, viņaprāt, "gramstījās saimniekam klāt".

—Tu tur! — viņš skarbi izgrūda. — Kas tev aiz ādas?

—Nekas, nekas, — Gollums klusiņām atteica. — Labiņš saim­nieks!

— Kā citādi, — Sems piekrita. — Tak ko tu te — paklusām aiz- slapsties, paklusām pārrodies, pagāns tāds?

Gollums pamuka nostāk, un zem pietūkušajiem plakstiem iedzalkstījās zaļa uguns. Tagad viņš teju atgādināja zirnekli — uz rokām, kājām pie zemes pieplacis, acis izvalbījis. Netveramais acumirklis bija garām un vairs nebija atsaucams. — Slapsties, slapsties! — viņš iešņācās. — Hobitīši mūžam tik laipnīgi, jā! Labiņie hobitīši! Smeagols viņus atved pa slepenām taciņām, ko neviens nezina uziet. Viņš nokusis, viņš izslāpis, jā, izslāpis, un viņš ved un taciņas meklē, un viņi saka — slapsties, slapsties. Tik labiņi draugi, jā gan, dārgumiņ, gaužām labiņi.

Semam drusku tā kā ierunājās sirdsapziņa, bet aizdomas tā­lab mazumā negāja. — Piedod, — viņš sacīja. — Neņem nu ļaunā, tak tu mani no miega uzrāvi. Un gulēt nedrīkstēju, tālab iztrū- cinājos. Tak Frodo kungs tā nomocījies, ka lūdzu, lai viņš no- snaužas, un tā nu iznāca. Atvaino. Tad kur tu biji?

— Slapstījos, — Gollums atteica, un acis viņam aizvien vēl gailēja zaļas.

— Labi jau, labi, — Sems noburkšķēja, — lai nu bUtu pēc tava prāta! No patiesības, lēšu, tālu vis nebūs. Un tagadiņ būtu labāk, ja mēs visi kopā slapstītos. Kada tagad stunda? Vēl šodiena vai jau rītdiena?

— Rītdiena, — Gollums atbildēja, — vismaz rītdiena bija, kad hobiti gulēt likās. Gaužām dumji, gaužām bīstami — labi, ka ha- baga Smeagoliņš slapstījās tepat sargādams.

—Man rādās, tas vārds mums visiem drīz ausis sāks griezties, — Sems noteica. — Tak lai nu paliek. Pamodināšu saimnieku. — Sau­dzīgi atglaudis matus Frodo no pieres, viņš pieliecies klusiņām ierunājās: — Mostieties, Frodo kungs! Mostieties!

Frodo sakustējās, atvēra acis un pasmaidīja, ieraudzījis Sema seju. — Vai nav par agru, Sem? — viņš bilda. — Vēl taču pavisam tumšs!

—Te tumšs vienādiņ, — Sems atbildēja. — Tak Gollums pār- radies, Frodo kungs, un saka — jau rītdiena esot. Tālab mums tālāk jāiet. Līdz galam.

Dziļi ievilcis dvašu krūtīs, Frodo pieslējās sēdus. — Lidz ga­lam! — viņš atkārtoja. — Sveiks, Smeagol! Uzgāji ko ēdamu? Kaut drusku atpūties?

— Ēdis nav, gulējis nav, Smeagolam nekā nav, — Gollums atteica. — Viņš slapstoņa.

Sems noklakšķināja mēli, tomēr apvaldijās.

— Nevajag pašam sevi apsaukāt, Smeagol, — Frodo sacīja.

—Tas nav prāta darbs — vienalga, pelnīti vai nepelnīti.

— Smeagolam vajag ņemt, kas dots, — Gollums atsaucās.

— Viņam tādu vārdu devis laipnīgais Semiusa kungs — hobits, kurš gaužām liels gudrinieks.

Frodo uzlūkoja Semu. — Tiesa gan, — tas atzinās. — Tā es viņu patiesi nosaucu, piepeši no miega uzrauts un viņu tepat bla­kus ieraudzījis. Piedošanu jau palūdzu, tak vēl drusku, un neno­žēlošu it nemaz.