Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

Tā viņi abi dzīvoja, katrs saviem priekiem nododamies un nebīdamies nedz no uzbrukuma, nedz dusmām, nedz savas ļau- nibas gala. Nevienam vēl nebija izdevies izsprukt no Šīlobas tik­liem, un viņas niknums un izsalkums tagad zvēroja stiprāk nekā jebkad.

Bet par ļaunumu, ko hobiti bija uzjundījuši, nabaga Sems dzī­voja neziņā, tikai bailes gan sirdī auga augumā itin kā acim neredzams blāķis, lidz uzgūlās kā smaga nasta, kas kājas teju ar svinu pielēja, tā ka skriešana neko lāgā nevedās.

Apkārt savilkās šausmas, un pārejā gaidīja ienaidnieki, un saimnieks savā apmātībā joza viņiem tieši pretim. Novērsies no alas mutes melnuma un necaurredzamās tumsas pa kreisi, klints pakājē, viņš pameta skatu uz priekšu un pamanīja divējas lietas, kas izbīli vērta vēl jo lielāku. Frodo zobens, ko viņš aizvien vēl rokā turēja, zaigoja zilās liesmās, un, kaut arī debesis bija satum- sušas melnas, torņa logs gailēja ugunssarkans.

— Orki! — viņš nomurmināja. — Garām te nemūžam neaiz- šmauksim. Orki visriņķī un sazin kas vēl jo ļaunāks. — Tad, jau kur tas laiks, iedīdīts slēpties, viņš aizgrūda plaukstu priekšā dār­gajam gaismeklītim, ko aizvien vēl turēja rokā. Plauksta vēl bridi spīdēja iesārtena, ritošās asins izgaismota, bet tad Sems nodevīgo pudelīti iegrūda dziļi azotē un pārvilka pāri elfu apmetni. Nu viņš raudzīja pielikt soli. Saimnieks jau bija aizsteidzies uz priekšu so­ļus divdesmit, šaudamies kā ēna, — tā vien skaties, tūliņ pelēkajā mijkrēsli pagaisis bez miņas!

Tikko Sems noslēpa zvaigžņu stikliņu, viņa metās uzbru­kumā. Mazu gabaliņu priekšā pa kreisi viņa piepeši iznira no ejas vai klints paēnas — pretīgāku kustoni Sema acis nebija skatījušas, baigāks pat ļaunākajos murgos nebija izsapņojams. Viņa itin līdzinājās zirneklim, tikai milzīgāka par lielākajiem no plēsoņām un vēl jo šausminošāka, jo nežēlīgajos redzokļos gailēja nesatri­cināma apņēmība. Tās pašas acis, kas pirmiņ likās iebiedētas un patriektas, atkal gailēja negantās ugunīs, uz izslietās galvas ču- murodamās. Viņai bija vareni ragi, un aiz īsa, stublājam līdzīga kakla vilkās milzīgs, uzblīdis rumpis — ļumīgs, pietūcis maiss, kas nokarādamies līgojās starp kājām. Tas bija melns, ar zilganpe­lēkiem traipiem izraibināts, bet pavēdere vīdēja bālgana, spīdoša un izvirda smirdoņu. Kājas viņai bija posmainas, ar tērauda dzelkšņiem līdzīgiem sariem klātas, milzīgie ceļgalu puni rēgojās augstu virs muguras, un katrai kājai galā bija nags.

Ar pūlēm izspiedusi mīksto, žļurkstošo rumpi un posmainos locekļus cauri midzeņa papildu izejai, viņa aizskrēja šausminošā ātrumā, te uz kājām tenterēdama, te piepeši aizlēkdama kā sienāzis. Nu jau viņa bija starp Semu un Frodo. Vai nu Semu nemanīdama, vai arī no viņa, gaismekļa nesēja, acumirklī vairī­damās, vajātāja par laupījumu izraudzījās Frodo, kam gaismek- līša vairs nebija un kas bezrūpīgi, briesmas nenojauzdams, ko nagi nesa, joza arvien kalnup. Frodo skrēja kā vējš, bet Sīloba bija ātrāka — vēl pāris lēcienu, un viņa Frodo būtu panākusi.

Sems, lai cik aizelsies, aizgūtnēm ievilka plaušās gaisu un iekliedzās: — Paskatieties atpakaļ! Atpakaļ paskatieties, saimniek! Es… — Bet piepeši viņa sauciens apslāpa.

Gara, mikla plauksta aizspieda viņam muti, bet otra sagrāba aiz spranda, un sazin kas aptinās ap kāju. Neko tādu negaidījis, viņš nogāzās atmuguriski — tieši uzbrucēja skavās.

— Rokā irr! — ausī iešņāca Gollums. — Beidzot, dārgumiņ, mumss viņšš ir rokā, jā, nelabaiss hobitss. Šis mumsim. Šai tiks otrss. Jā gan, Šīlobai tikss, nevis Smeagoliņam, viņš solījies, viņš saimniekam pāri nedarīs. Bet viņam tiks šis — nelabaiss, smirdī- gaiss okššķcriss! — Viņš uzspļava Semam uz spranda.

Par nodevību saniknojies un izmisis, ka netiek palīgā saim­niekam, kad tam draud nāves briesmas, Sems piepeši tik neganti sasparojas, ka Gollums, viņu par lempi un tukšpauri uzlūkodams, ko tādu ij ne tuvu nebija gaidījis. Gollums pats nebūtu mācējis tik izmanīgi un nevaldāmi izķepuroties. Mutei priekšā aizspiestā plauksta pašļuka sāņus, Sems pamuka, galvu pieliecis, un šāvās uz priekšu, raudzīdams atsvabināties no tveriena, kas žņaudza sprandu. Vienā rokā viņam aizvien vēl bija zobens, bet otrā — Faramira spieķis, aiz cilpas sagrābts. Sems izmisīgi svaidījās, raudzīdams apcirsties un ienaidniekam kur ar zobenu iebakstīt. Taču Gollums nebija no gauseņiem. Vienā acumirklī viņa labā roka sagrāba Sema delnas locītavu un sažņaudzās kā spīles, pa­mazām un nepiekāpīgi lauzdama to arvien zemāk, līdz Sems, izgrūzdams sāpju kliedzienu, izlaida zobenu no pirkstiem un tas nokrita zemē, bet Golluma otras rokas pirksti, sakļāvušies Semam ap rīkli, tikmēr žņaudzās arvien ciešāk.

Tad Sems lika lietā pēdējo viltību. Cik jaudas parāvies nos­tāk, viņš kārtīgi nostājās uz kājām, tad atspēries piepeši gāzās atpakaļ.

Negaidījis no Sema pat tik vienkāršu triku, Gollums nozvēlās garšļaukus, bet Sems — viņam uz vedera ar visu it drukna hobita svaru. Gollums izgrūda aprautu šņācienu, un uz īsu mirkli pirk­sti, kas žņaudza Sema rīkli, drusku atslāba, bet otra roka aizvien vēl cieši turēja delnu, kas kāroja satvert zobenu. Sems izrāvies pielēca kājās un tad izmanīgi pacirtās pa labi, tā ka Gollums pa­lika, pastieptā rokā karājamies. Ar kreiso roku sagrābis spieķi, Sems atvēzējās, un, gaisu šķeldams, tas nokrakšķēdams atsitās pret Golluma izstiepto dilbu maķenīt zem elkoņa.

Gollums iesmilkstējies atlaidās. Tad Sems metās viņam virsū, ar skubu pārmeta spieķi no kreisās rokas labajā un blieza vēlreiz bez žēlastības. Gollums izlocījās ka čūska, un trieciens, pa galvu mērķēts, trāpīja viņam pa muguru. Spieķis nokrakšķējis pārlūza. Ar to bija gana. Gollums izsenis bija ieradis uzklupt no mugur­puses un neveiksmi cietis reti, bet šoreiz, niknuma apmāts, bija pieļāvis kļūdu, muti palaizdams un irgodams, iekams bija upurim aizžņaudzis rīkli ar abām rokām. Visa skaistā iecere bija aizgājusi greizi, kopš tumsībā tik negaidīti bija uzzibsnījusi nejaukā gaisma. Un nu Gollums bija aci pret aci ar saniknotu pretinieku, kurš ar viņu teju vienā augumā. Tā cīnīties viņš nebija radis. Pagrābis nokritušo zobenu, Sems atvēzējās. Gollums iespiedzies spruka sāņus uz visām četrām, aizlēkdams kā varde. Iekams Sems ko pa- tapa iesākt, Gollums brlnum ātri aizmetās uz alas pusi.

Sems ar zobenu rokās dzinās viņam pakaļ. Uz bridi no prāta bija izskrējis it viss — galvā kūsāja vien aklas dusmas un vēlme Gollumu piebeigt. Bet Gollums izčibēja, iekams Sems viņu bija panācis. Tad, apjautis, ka priekšā vīd tumšais caurums, no kura pretim veļas smirdoņa, Sems samanīja itin kā zibens spērienu — prātā ar joni atausa Frodo un briesmonis. Apcirties viņš kā nesa- manlgs metās atpakaļ pa taku, nemitēdamies saukt saimnieku. Taču bi ja jau par veļu. Tiktāl viss bija noticis pēc Golluma prāta.

Frodo atmuguriski gulēja zemē, un briesmonis līkņāja viņam pāri, ar upuri tik aizrautīgi noņemdamies, ka par Semu un viņa kliedzieniem nelikās ne zinis, kamēr viņš pavisam klāt ne­bija pieskrējis. Piesteidzies viņš ieraudzīja, ka Frodo jau no poti- tēm līdz pleciem tīmekļa pavedienos ievīstīts un briesmonis ar priekškājām viņu tā kā nes, tā kā velk sazin kur projām.

Šaipusē, zemē nokritis, spīgoja elfu zobens, saimniekam ne­sasniedzams. Sems nezaudēja laiku, prātodams, ko iesākt, cik viņš drosmīgs, uzticīgs, jebšu gatavs no dusmām vai pušu sprāgt. Ar skaņu kliedzienu viņš šāvās uz priekšu un ar kreiso roku paķēra saimnieka zobenu. Tad viņš metās triecienā. Pat savvaļas dzīvnieku pasaulē nav redzēts tik negants uzbrukums — izmisis, sīks, teju bezzobains kustonfs pavisam viens triecās virsū mil- zonīgam, ar necaursitamām bruņām klātam ragainim, kurš uz­klupis viņa nevarīgajam sugas brālim.