Džons Ronalds Ruels Tolkiens - Gredzenu pavēlnieks-2 DIVI TORŅI

It kā Sema vārais spiedziens būtu iztraucējis ļaunprātīga prieka pārpilnu sapņojumu, Šīloba nesteidzīgi pievērsa viņam savu iznī­cinošo skatienu. Bet, iekams viņa aptvēra, ka tik negantu pre- tesibu nemaz vairs neatminas pieredzējusi, spulgojošais zobens iešņāpās kājā, nagu nošķeldams. Zem posmaino kāju arkas iele­cis, Sems, otru roku uz augšu pašāvis, iegrūda zobenu pieliektās galvas redzokļu čumurā. Viena milzīgā acs apdzisa.

Tagad nožēlojamais sīkaļa bija Šīlobai tieši zem vēdera, acu­mirklī ne ar dzeloni, ne nagiem aizsniedzams. Virs galvas viņam līka apjomīgais vēders, izstarodams trūdoša līķa gaismu un izvirzdams tādu smārdu, ka teju gībiens nāca virsū. Tomēr nik­nums bija gana liels, lai pietiktu spēka vēl vienam uzbrukumam, un, iekams viņa uzzvēlās kaitniekam virsū, sīko, nekaunīgo dros­minieku par plāceni pataisīdama, viņš, atvēzējies, cik jaudas, iz­misumā cirta ar zobenu.

Taču Šīloba nebija nekāds pūķis — kaut cik vārīgas viņai bija tikai acis. Mūžvecā āda bija laikazoba sagrauzta un izkurtējusi, tomēr, gadu gaitā jaunībā kārtu kārtām klādamās, sarepējusi cieta kā akmens. Asmens to pāršķēla ar briesmīgu jaudu, bet atbaidošās krokas nebūtu jaudājis pārcirst pat diženākais spēkavīrs — pat ne ar elfu vai rūķu rūdītu tēraudu, ari nedz Berens, nedz Tūrins. Sa­manījusi triecienu, viņa milzīgo vēdera maisu parāva uz augšu, Semam augstu virs galvas. No brūces putodama un burzguļodama izšļācās inde. Iepletusi kājas, viņa atkal gāzās Semam virsū. Bet pārsteidzīgi. Jo Sems aizvien vēl turējās kājās un, savu zobenu nosviedis, ar abām rokām cieši satvēra elfu asmeni, pasliedams to uz augšu, pret pretīgajiem griestiem, kas bruka uz galvas, un tā Šīloba, pašas cietsirdības dzīta, ar sparu, kas bija lielāks par jebku­ra spēkavīra jaudu, pati uzgāzās virsū urdīgajam dzelksnim. Jo ciešāk pie zemes Sems tika piespiests, jo dziļāk tas iedūrās.

Tādas sāpes, visu garo mūžu ļaunībā dzīvodama, Šīloba nebija pieredzējusi — kas tāds viņai- ij ne sapņos nebija rādījies. Nedz drosmīgākais no senlaiku Gondoras kareivjiem, nedz mežo­nīgākais no lamatās iedzītajiem orkiem ne reizi viņai nebija sagādājis tādas ciešanas, ne reizi nebija iecirtis zobenu viņas lolotajā miesā. Rumpim pārskrēja trīsas. Vēlreiz izslējusies, no sā­pēm raudzīdama atsvabināties, viņa pavilka zem rumpja grīļīgās kājas un krampjaini palēca atpakaļ.

Sems bija saļimis uz ceļiem līdzās Frodo galvai, neciešamajā smirdoņā teju sajēgu pazaudējis, bet ar abām rokām aizvien vēl cieši sagrābis zobena spalu. Acu priekša plājās itin kā migla, bet tai cauri vīdēja Frodo vaigs, un Sems stūrgalvīgi raudzīja atjēg­ties un atvairīt ģīboni, kas māktin mācās virsū. Lēnām paslējis galvu, viņš tikai pāris soļu atstatumā ieraudzīja Šīlobu šurp cieši veramies: pie mutes viņai trīsēja indīgu slienu šķieznas, un no ievainotās acs lejup lāsoja zaļš šķidrums. Viņa pietupās, ar ļu­mīgo vēderu pie zemes pieplakusi, mezglainās kājas varenos lokos paslējusi, gatavodamās lēcienam — šoreiz, lai satriektu un sadzeltu līdz nāvei: nejau drusciņu indes iešļākt, lai gaļa rimstas spirināties, bet nogalēt un atstāt, lai pūst.

Sems, viņai acis vērdamies un manīdams tur nāves apsolī­jumu, pats sarāvās čokurā, bet tobrīd prātā iešāvās kāda doma, itin kā tālīnas balss iečukstēta, — iegrūdis kreiso roku azotē, viņš tur sačamdīja meklēto, kas spokainu šausmu pilnajā pasaulē plaukstā iegūla salts, stingrs un ciets, — Galadriēlas pudelīti.

— Galadriēla! — viņš vāri izdvesa un tūliņ sadzirdēja tālīnas, bet dzidras balsis — itin kā elfu vārsmas zvaigžņotajā, mīļajā Dalienas nakti un viņu dziedāšanu, kāda tā Elronda nama Uguns zālē strāvoja snaudienam cauri.

Giltoniel A Elbereth!

Un tūliņ pinekļi no mēles itin kā nokrita, un pār lūpām izlauzās sauciens — valodā, kādā Sems nemaz neprata runāt:

— A Elbereth Giltoniel o menel palan-diriel, le nallon si di'nguruthos! A tiro niri, Fanuilos!

Un, tā skandēdams, viņš grīļīgi pieslējās kājās, atkal juzda­mies itin Semiusa, Hemduka dēla, hobita ādā.

— Panāc tik priekšā, draņķe tāda! — viņš iekliedzās. — Tu, nekrietnele, manu saimnieku savainoji un par to dabūsi samak­sāt. Mēs iesim tālāk, tak pirmāk ar tevi norēķināsimies. Nāc tik virsū un nomēģini šito pa vēl vienam lāgam!

It kā viņa nelokāmās dūšas iekvēlināts, stikliņš rokā piepeši uzliesmoja kā spoži balta lāpa. Tas iegailtjās ka zvaigzne, kas, no padebess velves krizdama, pāršķeļ tumsu ar neciešami žilbinošas gaismas staru. Šīlobas vaigu savu mūžu nebija dedzinājušas tādas debesu raidītas šausmas. Stari ieurbās viņas savainotajā galvā, neizturami svilinādami, un baismīgā gaisma, ietriekusies vienā redzokļu čumurā, pārlēca uz otru kā lipīga sērga. Šlloba atsprāga atpakaļ, ar priekškājām gaisu kulstīdama, no zibeņiem galvā akla tapusi, sāpju mokās sajēgu pazaudējusi. Tad, sakrop­ļoto galvu aizgriezusi, viņa pavēlās sāņus un soli pa solim ņēmās atkāpties, līzdama uz spraugu, kas vidēja melnajā klintī.

Sems neatstājās. Viņš līgojās kā piedzēris, tomēr neatstājās. Un Šlloba pēdīgi sabijās, sarāvās čokurā, sakāvi atzinusi, un trīcēdama, drebēdama izšķiras mukt pa kaklu, pa galvu. Tikusi līdz spraugai, viņa spiedās iekšā, atstādama pakaļ velkamies zaļganzeltenu gļotu sliedi, un ieslīdēja tumsā, kājas ieraudama nopakaļ tieši tik ātri, lai Sems vēl pa tām pagūtu pēdējoreiz iegāzt ar zobenu. Tad viņš saļima.

Šīloba bija padzīta, un, kur viņa likās — ilgi kluknēja, mi­dzenī ierāvusies, ļaunībā atkopdamās un sevi žēlodama, garos melnas tumsas gados dziedinādamās, redzokļu čumurus no jauna audzēdama, līdz, bada dzīta, atkal metās nāvējošajos sirojumos Tumsas kalnu aizās, — pat to mūsu stāsts klusē.

Sems bija palicis viens. Pāri kaujas laukam krēslojās Bezvārža zemes vakars, kad viņš gurdi aizvilkās atpakaļ pie saimnieka.

— Saimniek, mīļo saimniek, — viņš ierunājās, bet Frodo ne­bilda ne vārda — pirmīt, kad viņš uz priekšu bija skrējis tik de­dzīgā aizrautībā, priecādamies, ka laukā ticis, Šīloba šausminošā ātrumā bija viņu panākusi un upurim zibenīgi iedzēlusi kaklā. Nu Frodo gulēja bāls, neko nedzirdēdams un pavisam nekustīgs.

— Saimniek, mīļo saimniek! — Sems sauca vēlreiz un ilgi gai­dīja, velti ieklausīdamies klusumā.

Cik mudīgi vien jaudādams, viņš pārcirta tīmekļu valgus, piespieda ausi Frodo pie krūtīm, tad pie lūpām, bet nespēja no­manīt nekādas dzīvības pazīmes — nebija saklausāms ij ne vārā- kais sirdspuksts. Viņš atkal un atkal berzēja saimniekam rokas un kājas, taustīja viņam pieri, bet tā bija un palika salta.

— Frodo! Frodo kungs! — viņš sauca. — Nepametiet tak mani te vienu pašu! Tas esmu es — jūsu Sems. Neejiet turpu, kur es nevaru līdzi iet! Mostieties, Frodo kungs! Mostieties tak! Frodo! Vai manu, vai! Mostieties!

Tad dusmas ņēma virsroku, un Sems pārskaities ņēmās joņot riņķī apkārt saimnieka miesām, zobenu pa tukšu gaisu vicinā­dams, pret akmeņiem triekdams un kareivīgi brēkādams. Atgu­vies viņš pieliecies ieskatījās Frodo sejā, kas mijkrēsli balsnīja gluži balta. Un piepeši viņš atskārta, ka tieši to pašu jau reiz redzējis — Loriēna, Galadriēlas spoguli: Frodo bāls ka līķis dziļā miegā guļ zem lielas, melnas klints. Tas ir — toreiz viņš bija no­spriedis, ka saimnieks piemidzis. — Pagalam! — Sems bilda. — Ne jau piemidzis… Beigts! — Un, kolīdz tas bija izteikts, itin kā vārdi indei būtu likuši atkal ķerties pie darba, Semam norēgojās, ka saimnieka vaigs vēršas mironīgi iezaļgans.