Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

— Nē, nekā nedzirdu, — viņš teica, skaļi elsodams un ar neslēptām dusmām piebilda: — Kur t' jūs puikiņu esat pazudinājuši, biedri Lord?

— Viņš atpalika no manis korāļu biezoknī, kad es steidzos pie jums, Skvorešņa . .. Pavļik! Pavļik! Atbildi taču . .. Viņš klusē… Ar viņu ir kas noticis, — zoologs sacīja. — Skriesim, Skvorešņa!

— Vajadzēja atgriezties pie viņa un nevis skriet p ! e manis. Velns mani nebūtu parāvis, ja es dabūtu vēl des­mit belzienus. Iedarbiniet skrūvi, bet es laidīšos jums pakaļ.

Viņš atvēra patronsomu, kas bija piestiprināta pie jos­tas, un nospieda vienu no daudzajām pogām uz garenās vadības pults. Atskanēja balss:

— Runā vecākais leitnants Bogrovs. Ko teiksiet, Skvorešņa?

Skvorešņa pēc paraduma atlieca plecus, izstiepās un teica:

— Steidzams ziņojums: zēns Pavļiks, kas atrodas uz kuģa, dodamies kopā ar biedru Lordkipanidzi uz darba vietu punktā numur seši Korāļu sēklī, pa ceļam atpalicis no biedra Lordkipanidzes, nomaldījies korāļu biezokņos un vairs neatbild uz izsaukumu. Biedrs Lordkipanidze, kas pēc mana izsaukuma steidzās man palīgā sakarā ar haizivs uzbrukumu kabelim un man, pašlaik atrodas šeit. Lūdzu atļauju doties meklēt zēnu, kā ari atsūtiet man uz punktu maiņu.

— Labi, Skvorešņa, — atskanēja steidzīga atbilde, — nekavējoties dodieties meklēt zēnu. Maiņu aizsūtīšu, negaidiet to.

— Klausos, biedri vecākais leitnant!

Viņš satver?, zemē gulošo lāpstiņu un aši apbēra ka­beli ar smiltīm. Pa to laiku zoologs pie jostas atvēra va­dības pulti un nospieda pogu. No muguras kupra apakšē­jās daļas izšāvās resns stienis, atvērās kā zieds un pār­vērtās nelielā skrūvē. Tai pašā laikā uz kājām atritinājās metala stulpiņi un pārvērtās par horizontālām un verti­kālām stūrēm. Zoologs pabīdīja sviriņu, skrūve sāka ātri griezties, un zinātnieks puszviļus, kājas sakļāvis, traucās uz priekšu, ar ķiveri šķeldams ūdeni un kāju pēdām va­dīdams stūres. Pēc mirkļa kā milzīga torpēda viņam garām aizšāvās Skvorešņa. Lai cik noraizējies un uztrau­cies bija zoologs, redzot strauji aiztraucamies Skvoreš­ņas vareno slāvu, viņš nevarēja apvaldīl nevilšu sajūs­mas izsaucienu.

— Cik brīnišķīgs Krepina izgudrojums! — viņš no­čukstēja.

— Ko jūs sacījāt?

— Tāpat vien, neko … — zoologs samulsa.

Viņam šķita nepiedodami tagad domāt par ko citu, izņemot Pavļiku.

— Ātrāk, Lord! Ātrāk!

Zoologs piesteidzās Skvorešņam līdzās. Pabīdījuši svi- riņas vēl par dažām iedaļām un tā palielinājuši skrūves apgriezienu skaitu, viņi jau pilnīgi horizontālā stāvoklī vēl ašāk traucās uz priekšu.

Zivis izbailēs tik tikko paguva pamukt sānis no šīm savādām, zemūdens pasaulē neparastajām būtnēm Ne­liela tintes zivs mirkli aizkavējās un tūliņ saplaka pret zoologa plecu. Izšļākusi biezu tintes mākonīti, pirmsnā­ves agonijā izstiepusi visus desmit taustekļus, viņa lai­dās dibenā, griezdamās ūdens vērpatā, kas palika zoolo­gam aiz muguras. Vairākus garus, vijīgus zušus ūdens strāvas bija pierāvušas pie Skvorešņas skafandra. Iz­bailēs grozīdami čūskas galvas ar iesarkanām acīm, zuši noslīdēja pie Skvorešņas kājām, kur tos sagraizīja stū­res asās pleznas. Pavīdēja neliela haizivs, kas grasījās šķērsot ceļu šīm neparastām būtnēm, taču tūdaļ, salieku­sies lokā, pašāvās augšup uz gaišajiem ūdeņiem.

Nolaiduši uz skrūvēm aizsargrežģus, zoologs ar Skvo- rešņu kā divi smagie šāviņi iedrāzās Sargasu jūras mil­zīgajos ūdensaugos, kas stiepās augšup uz ūdens virsu, īsās ūdensaugu saknes, ar kurām augi nevis uzņēma ba­rību, bet vienīgi nostiprinājās jūras dibenā, no skafandru spiediena viegli atrāvās. Ar gaisu pildītie pūslīši, kas lī­dzīgi vīnogu ķekariem turējās uz zeltainiem stiebriem un lapu pamatnēm, nemitīgi sprāga pušu, un no tiem iz­plūda gaiss. Sļraujā skrējiena ceļā ūdens šķita vārāmies.

Ūdensaugi izbeidzās. Aiz klajā laukumiņa sākās ko­rāļu biezoknis.

— Kur lai viņu še meklē? — Skvorešņa vaicāja zoo­logam.

— Tai pusē.

Samazinādami ātrumu, viņi apmeta dažus līkločus pa korāļu saaudzēs malu, saspringti ielūkodamies spilgto, dzīvības pilno krūmu un zaru mudžeklī. Pavļika nere­dzēja. Viņi nolaidās dziļāk, aiztrauca pār biezokni, gan­drīz skardami galotnes, noraudami no klintīm maigos, ziedošos korāļu zariņus, aļģu vijas ar ūdens pūslīšiem.

— Pavļik! Pavļik! Kur tu esi?

— Atbildi, bičo! Mēs esam šeit.

Piepeši Skvorešņa strauji pagriezās pats ap sevi, me­tās uz galvas lejup pie augstas korāļu klints pakājes un iesaucās:

— Lūk, viņš! Guļ! Šurpu, Lord! Kādas šausmas! Re­dziet, ar ko viņam vajadzējis cīnīties!

Zoologs aiz pārsteiguma dažus mirkļus stāvēja ne­kustēdamies.

— Zobenzivs! — viņš beidzot iekliedzās, nomezda­mies uz ceļiem pie smiltīs gulošā Pavļika.

Milzīga, vismaz trīs metrus gara zivs ar slaidu, spē­cīgu ķermeni un garu, sirpjveidīgu muguras spuru un tādu pašu skaisti veidolu asti bija ar visu smagumu uzgūlusi virsū Pavļikam, pa pusei viņu aizklādama. Zivs grubu­ļainā āda uz muguras atvizēja dīvainā koši sarkanas un gaišzilas krāsas sajaukumā, bet visa pārējā miesa vis­dažādākos zilos toņos: vēders bija zilganbalts, ar skaisti sudrabotu spīdumu, spuras — pelēki zilas, aste — zili melna, bet apaļās, milzīgās acis — tumši zilas.

Kā lielākajai daļai zivju, tā arī zobenzivij bija tum­šas un gaišas krāsas: raugoties no augšas, bija grūti at­šķirt tumšo muguru, kas saplūda ar ūdens krāsu; raugo­ties no apakšas, zivs baltais vēders lejup plūstošajā gaismā it kā izzuda. Taču visneparastākais bija šās zivs zobens — garš, plāns, ass. Šis zobens, kas nebija nekas cits kā zivs virsžok|a turpinājums, sniedzās vismaz sep­tiņdesmit piecus centimetrus uz priekšu, izveidodams draudošu ieroci. Milzīgās zivs zobens, kas bija notriecis zemē Pavļiku, atradās pilnīgi iestrēdzis kādā ūdens­augiem klātā korāļu klints plaisā, kas slējās tajā vietā, kur bija norisusi šī zemūdens drama.

— Vai tiešām zivs viņu nogalinājusi? — drebošā balsī čukstēja zoologs, ielūkodamies Pavļika bālajā sejā un cieši aizvērtajās acīs.

— Nē, viņš ir dzīvs, Lord! — Skvorešņa noteica stingrā balsī un piecēlās. — Zobenzivs būtu varējusi viņu nogalināt, vienīgi sadragājot skafandru. Tas, kā redzat, nav noticis — skafandrs ir pilnīgi vesels. Lai dzīvo mūsu puikiņš! Bet piešuvis viņš gan to! Uz vietas! Kā no liel­gabala!

Cimdotās rokas Pavļiks bija krampjaini aptvēris ap zivs apaļo ķermeni, zemāk par muguras spuru.

Skvorešņa uzmanīgi atpleta zēna rokas katru uz savu pusi.

— Paceliet zivi, — teica zoologs, — es izvilkšu Pavļiku.

Tas tika aši izdarīts. Zoologs no visām pusēm vērīgi aplūkoja zēna skafandru un neatrada nekādus bojājumus. Vienīgi plakanā, iegarenā, brauniņam lidzīgā kastīte, kas karājās pie labajiem sāniem, bija no jostas atrauta un turējās tikai auklā.

Zoologs vēlreiz cieši ielūkojās Pavļika bālajā, nedzī­vajā sejā un ieraudzīja, ka zem plānās, maigās ādas la­bajos deniņos tikko manāmi pulsē asinsvads.

— Viņš dzīvs, Skvorešņa! Viņš dzīvs!

— Ko es jums teicu? — nenovērsdams acis no Pav­ļika sejas, ar priecīgu smaidu atbildēja milzis.

Zoologs žigli atvēra vadības pulti pie zēna jostas un nospieda kādu pogu.