Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

Trešais, plecīgs milzis, sakumpis kā lācis, kas cenšas ievērot disciplīnu un cieņu, stāvēja pie margām priekšnie­cībai aizmugurē Viņš bija ģērbies sniegbaltā formas blūzē, ar beznaģeni galvā. Garas, virs lūpām apkvēpušas ūsas gaišām šķipsnām nokarājās zemāk par zodu; mazās ačeles platā, gludi skūlā sejā ar uzrautu degunu lūkojās mazliet zobgaligi, ar labsirdīgu šķelmibu. Ari viņš, acis nenovērsdams, uzmanigi un modri vēroja okeana limeni, neliekoties redzam plēsoņu rotaļu ar saviem upuriem.

Saule norietēja. Ātri, acīm saredzami biezēja krēsla, it kā no apakšas, no okeana dzelmes paceltos milzigs, aiz­vien blīvāks tumši zilgans priekškars.

Doradas, bonilas, delfini pārstāja lēkāt. Tomēr medī­bas laikam vel tuipinājās zem ūdens. Lidojošo zivju bari, tāpat ka agrāk, ar vieglu švikoņu izplešot spuras, (izspur­dza gaisa nolaidās lejup un, tikko pieskārusies viļņa mu­gurai, atkal pacēlās virs ūdens. Te viena, te otra zivs strauji uznākošajā tumsā, skaļi noplaukšķot, uzkrita uz šā dīvainā kuģa, uz tā platformas, atsitās pret gofrēta­jiem sāniem un, atstādama uz tiem asinis un sudrabotas zviņas, ieveļas atpakaļ ūdenī.

Garā auguma virs baltajā formas svārkā beidzot no­laida savādo binokli un atmeta ar roku.

— Nekā neredz, Lord, — viņš sacija visskaidrākajā krievu valodā, iebīdīdams tālskata posmus tukšumā starp binokļa caurulēm — Acim redzot zēns patiesi gājis bojā. Mēs tikai zaudējam velti laiku.

Neraugoties uz krēslu, kas aizvien vairāk sabiezēja, vēl bija labi saskatāma viņa seja ar zeltaino iedegumu, gaišā, smailā bārdiņa un gludi noskūtā virslūpa. Viegli izliektais deguns ar mazu kupriti sejā bez ūsām šķita kumps kā plēsīga putna knābis. Pelēkās, allaž puspievēr­tās acis ar iezilganiem plakstiem, kas nekad nemirkšķinā- jās, šo lidzibu vēl pavairoja.

Mazs, drukns vīrs ar lielu galvu un varenu-, melnu bārdu, ko būtu apskaudis ikviens senās Asīrijas, valdnieks, pavērās runātājā.

— Tomēr mums par to jāpārliecinās, kaptein, — viņš iebilda, ari sabīdidams savu skatāmo ierīci. — Jo vairāk tāpēc, ka zaudēto laiku mūsu «Pionieris» viegli atgūs. Mēs taču esam redzējuši tikai divus dziļumā nogrimušus līķus. Kur gan ir trešais?

— Nezinu, Lord, nezinu. Varbūt viņš palicis uz «Dio- gena», un tas viņu aizrāvis sev līdz. Man ļoti žēl zēna, taču mēs nevaram še ilgāk palikt Iesim, — aicināja kap­teinis un pagriezies lēni, kā negribēdams devās uz atvērto lūku, kas bija redzama platformas pakaļgalā.

Sai brīdī milzis satrūkās, izslējās un, mazliet saliecies uz priekšu, brīdinot pacēla roku.

Kapteinis un Lords apstājās. Milzis, šķiet, pārvērties statujā, saspringti klausījās.

Rāmie ūdens šļakstiem pret gofrētajiem kuģa sāniem lika vēl vairāk izjust klusumu, kāds bija nolaidies pār gan­drīz snaudošo okeana līmeni.

— Kas ir, Skvorešņa? — kapteinis nepacietīgi pār­trauca klusumu.

— Vai jūs nedzirdējāt? — satraukts norūca milzis. — Tur cilvēks kliedz . ..

— Ko? — kapteinis pavērsās un pārlaida skatienu tumšajiem, miegainajiem viļņiem. — Jums tikai tā izklau­sījās, Skvorešņa!

— Esmu pilnīgi pārliecināts, biedri komandier, — Skvorešņa saslējās visā augumā. — Es dzirdēju klie­dzienu . . . Klusu, — viņš pārtrauca pats sevi un izstiepa roku tai pašā virzienā, kur pirmīt, sasprindzināti ielūko­damies kaut kur tumsā pāri kapteiņa galvai.

No tāluma atlidoja ilga un vāja skaņa kā oda sīciens.

— Kliedz! — nočukstēja Lords. — Es dzirdu kādu kliedzam, kaptein!

— Jā, jā. Taču nevis tur, kur rāda Skvorešņa, bet no labās puses.

— Nē, biedri komandier, — es neesmu kļūdījies, —- godbijīgi iebilda Skvorešņa. Kliedziens nāca tieši no priekšas,

— Vajadzētu iededzināt prožektoru… — nedroši ieteicās Lords.

— Nekādā ziņā! — kategoriski iebilda kapteinis un žigli devās uz platformas priekšgalu pie margām.

Margu augšējie stieņi še kļuva resnāki un pārgāja ovālā pultī, kas bija kā nosēta ar spiedpogām, sīkām svi riņām un nelieliem stūrratiem — viss ar daudzkrāsainiem, tumsā fosforiscējošiem cipariem un zīmēm.

Kapteinis nospieda kādu pogu. No kuģa labā, lēzenā borta izšāvās kaut kas tumšs, plats un iegarens, abos ga­los noapaļots. Ar klusu švīkoņu tas līdzīgi torpēdai zuzē- dams uzlidoja augšup un tumsā tūliņ nozuda. Vienlaikus uz margām pults vidū blāvi sudrabotā gaismā atmirdzēja neliels, apaļš ekrāns.

— Infrasarkanais izlūks! — priecīgi iesaucās Lords un apklusa, pievērsdamies ekranam.

Arī kapteinis vērīgi raudzījās uz šo mazo, sudraboto apli, lēni grozīdams stūrratu ceturtdaļpagriezienā pa labi un kreisi. Uz ekrana gaišā fona pavīdēja izplūdušas ēnas: kaut kas līdzīgs kastei, tad nezin kas plakans ar četrstū­rainiem plankumiem, kaut kas līdzīgs krēslam, soli… Nebija šaubu: viss, ko cilvēki še uz okeana bija redzējuši rietošās saules gaismā, visas ap kuģi peldošās avarijas paliekas un dragas — viss tagad tumsā no jauna parādī­jās pazīstamām, lai arī izplūdušām ēnām uz blāvi sudra­botā ekrana.

— Kāds ģeniāls izgudrojums! — sajūsmā izsaucās Lords, nenovērsdams acis no ekrana. — Es aizvien vēl ne­varu pierast pie šī brīnišķīgā izlūka. Re, kur arī aisbergs!

— Jā,— kapteinis atbildēja, — tomēr jūra tam apkārt tukša, un nekādu lauzmu uz ekrana vairs neredz. No ku­rienes gan nāk šis kliedziens?

— Varbūt mēs ar izlūku labi neapskatījām kuģa dra­gas? — Lords ieminējās.

— Pilnīgi iespējams, — kapteinis piekrita. — Vaja­dzēs sīkāk izlūkot šo sektoru un turēt ierīci tuvāk ūdenim.

Pēc desmit minūtēm infrasarkanais izlūks, apmetis gandrīz virs paša ūdens līmeņa biežus, arvien šaurākus līkločus, atgriezās pie kuģa platformas un, atkal attālinā­damies, pa to pašu ceļu aiztrauca pār aisbergu. Viss bija veltīgi. Nekur neizdevās pamanīt nekādu zīmju, kas lie­cinātu par cilvēka klātbūtni.

— Ko tas nozīmē? — neizpratnē jautāja Lords. —• Vai tiešām zēns būtu raidijis mums savu pēdējo paligā sau­cienu, bet tad nokritis un aizgājis dibenā? Cik tas bries­mīgi!

Piepeši nakts tumsā atkal atskanēja tāls, smalks klie­dziens Tagad tas skanēja ar jaunu, izmisuma pilnu spē­ku. Tris cilvēki uz platformas mirkli sastinga. Tad Skvo­rešņa iesaucās:

— Viņš ir uz ledus gabala! Viņš ir uz ledus gabala biedri komandier!

— Bet līdz aisbergam, spriežot pēc izlūka lidojuma, ir vairāk nekā trīs kilometri, Skvorešņa. Mēs tik tālu klie­dzienu nebūtu sadzirdējuši, — kapteinis iebilda.

— Nezinu. Es to nevaru izskaidrot, tomēr viņš ir tur, tikai tur! Nekur citur viņš nevar būt! — satraukts runāja Skvorešņa.

— Labi, — teica kapteinis, — es virzīšu izlūku uz le­dus gabalu.

Ekrana centrā atkal parādījās aisbergs. Milzīgais le dus kalns majestātiski pacēlās no ūdens, blāvi zaigodams ar daudzajām šķautnēm. Kalns bija izrobots ar grotām un iedobēm, izrotāts ar dīvainām smailēm, kolonām, tornī šiem. Pakļaudamies kapteiņa roku vadītā stūrrata kusti bai, kolosalais aisbergs uz ekrana lēnām pagrieza gan vienu, gan otru pusi. Ekrāns atspoguļoja gan grotu, gan laukumiņu, gan tumšu iedobumu, kas blāvi mirdzināja šķautnes un sānu kraujas. Dažas no tām bija biezi nosē tas ar tumšiem un pelēkiem plankumiem; tuvojoties cil­vēka acij, tie sāka kustēties, pārvērtās putnos, kas reizēm nemierīgi uzspurdza gaisā un tūdaļ atkal nolaidās agrākā vietā.