V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

OKEĀNA MĪKLA

V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS

.

.

1943. gads… Viņpus okeāna pie Eiropas krastiem sprāgst mīnas, liesmo torpedētie kuģi. Baidīdamies no sabiedroto karaspēka desantiem, vācieši nocietina Fran­cijas piekrasti. Bet šeit, Floridas krastā, tropiskā jūra rāmi veļ savus liegos, siltos viļņus, bezrūpīgi spīd saule, tālē slīd burenieki… Jauna sieviete elegantā peld­kostīmā droši iebrien ūdenī, mazliet nogaida, līdz nāk vilnis, tad metas tajā. Vieglām, skaistām kustībām viņa peld pāri krasta bangām atklātā jūrā. Bet pēkšņi sie­vietei kļūst nelabi, un viņa sāk slīkt.

Par to, kas notika tālāk, sieviete pastāstīja vēlāk žurnāla slejās. Pēdējais, ko viņa atcerējusies, pirms zaudējusi samaņu, bijis spēcīgs grūdiens no apakšas. Viņa atguvusies krastā. Kāds bija izglābis viņu no dro­šas nāves, palīdzējis noturēties virs ūdens un izkļūt malā. Ar pūlēm viņa pacēlusi galvu un paraudzījusies visapkārt. Pludmale bijusi tukša, tikai no tālienes pie viņas skrējis kāds vīrietis. Viņa paskatījusies uz jūru. Tuvu krastam viļņos pazibējis spīdīgs sāns, augsta, slaida spura . . . Delfīns! Un līdzās, šķiet, vēl viens!

kas izglāba arionu?

Vīrietis piesteidzies klāt, palīdzējis viņai piecelties un aiziet paēnā, Viņš bija redzējis, ka Samaņu zaudē­

jušo sievieti uz krastu stūmis delfīns, bet otrs tai pašā laikā riņķojis apkārt, it kā apsargājot abus.

Reiz Poseidons — galvenais jūras dievs — ielūko­jās Amfitrīdas tumšajās acīs, un viņa savaldzināja to. Poseidons nosauca Amfitrīdu par savu līgavu, bet viņa bija gražīga un paslēpās jūras dibenā vienā no vistumšā­kajām alām. Viņu meklēt Poseidons izsūtīja savus uzti­cīgos palīgus — delfīnus. Tie atveda jūras dievam viņa līgavu. Pateikdamies saviem palīgiem, Poseidons iede­dza pie debesīm jaunu zvaigznāju un nosauca to par Delfīnu.

Pirmais mirstīgais, kas sadraudzējās ar delfīniem, bija Telemahs — Odiseja dēls. Kad Telemahs vēl bija mazs, reiz, draiskodamics uz kuģa klāja, viņš iekrita jūrā un sāka slīkt. Piesteidzies delfīns izgrūda viņu ūdens virspusē, bet pēc tam nogādāja krastā. Par godu dēla glābējam Odisejs iegravēja delfīna attēlu savā gredzenā un vienmēr nēsāja apmetni, ko rotāja delfīn- veida sprādze. Tā pirms divdesmit gadsimtiem rakstīja Plutarhs grāmatā «Par dzīvnieku spējām».

6. gadsimtā pirms mūsu ēras Grieķijā ar savu lie­lisko balsi bija tālu pazīstams dziedonis Arions. Viņa balsij tiešām piemita maģisks spēks. Kad Arions dzie­dāja par varoņdarbiem, karavīri k]uva neuzvarami; kad dziedāja par mīlestību, —pat veciem vīriem sirdis sāka pukstēt straujāk.

Visi laikam ir dzirdējuši izteicienu «dziedāt ditiram- bus», kas tagad nozīmē — dziedāt kādam slavas dzies­mas. Kā liecina vēsture, tieši Arions piešķīra ditiram- biem šo nozīmi. Līdz tam par ditirambiem sauca ugunī­gas deju dziesmas. Reiz slavenais dziedonis devās uz Sicīlijas salu. Tur sacensībās viņš uzvarēja visus antī­kās pasaules dziedoņus un muzikantus. Saņēmis vērtī­gas, balvas un bagātīgas veltes, ar kādu grieķu kuģi Arions brauca uz Korintu.

— Iemetīsim viņu jūrā, bet dārgumus sadalīsim paši savā starpā! — nolēma kuģa komanda.

Uzzinājis par sazvērestību, Arions lūdza, lai ņem visas dāvanas, bet viņu pašu atstāj dzīvu. Taču sazvēr­nieki zināja, ka neizbēgs no soda, ja Arionam izdosies nokļūt Korintā. Tāpēc dziedonim lika izvēlēties, vai nu izdarīt pašnāvību, ja viņš grib, lai to apglabātu dzim­tajā Korintas zemē, vai arī nekavējoties mesties jūrā. Izvēlējies pēdējo, Arions lūdza vēl beidzamo reizi at­ļaut viņam dziedāt.

Togā un ar liru rokās Arions nostājās kuģa pīķī un sāka dziedāt tā, kā laikam nebija dziedājis nekad savā mūžā. Dieviem domātā himna aizskanēja tālu pāri jū­rai. Nenodziedājis līdz galam, Arions ielēca jūrā un pazuda dzelmē. Ceļa vēja dzīts, kuģis ātri izgaisa aiz apvāršņa.

Taču Arions neaizgāja bojā. Ar delfīna palīdzību vi­ņam izdevās nokļūt līdz krastam. Tad dziedonis devās uz Korintu un, aizgājis pie valdnieka Periandra, pastās­tīja viņam notikušo. Periandrs nenoticēja dziedonim un līdz kuģa pienākšanai lika viņu turēt ieslodzījumā. Bet sacēlās vētra, un kuģis ceļā dažas dienas aizkavējās.

Tiklīdz jūrnieki ieradās Korintā, Periandrs ataicināja viņus uz pili un, paslēpis Arionu blakus istabā, lika pa­stāstīt par dziedoni. Pirāti atbildēja, ka atstājuši to Ta- rentā «sveiku un veselu».

Tad parādījās Arions, tērpies tai pašā togā, kurā komandas vīri to redzēja pēdējo reizi, kad viņš ielēca jūras dzelmē. Pārsteigtie pirāti tūlīt atzinās savā nozie­gumā.

Pēc 150 gadiem Herodots, kas no Ariona pēcte­čiem bija dzirdējis par šo notikumu, aprakstīja to. Se­šus gadsimtus vēlāk cits grieķu vēsturnieks Pauzanijs Teinarona templī, kas atrodas Ariona dzimtenē Lesbas salā, bija redzējis bronzā izlietu cilvēka figūru jāšus uz delfīna. Drīz pēc Ariona izglābšanās dažās Grieķijas un Itālijas pilsētās parādījās monētas, uz kurām bija attēlots cilvēks jāšus uz delfīna.

draudzība ar «strupdeguņiem»

Karijā, netālu no Miletas, Jasas pilsētā dzīvoja zēns vārdā Dionisijs. Reiz, nākdams no skolas gar jūras līci, viņš nolēma izpeldēties. Kāds delfīns panira viņam apakšā un sāka vizināt pa jūru uz savas muguras. Sākumā Dionisijs ļoti nobijās, bet, redzēdams, ka del­fīns dodas uz krastu, nomierinājās. Nākošajā dienā at­kārtojās tas pats, un tā tas turpinājās diendienā. Daudzi

Jasas iedzīvotāji, neticēdami nostāstiem, bariem nāca uz jūras krastu, kur Visu acu priekšā delfīns atkal vi­zināja Dionisiju pa jūru.

Tas viss noticis Maķedonijas Aleksandra valdīšanas laikā. Grieķijā līdzīgi gadījumi novēroti vismaz vēl čet­ras reizes.

Lūk. ko stāsta ievērojamais romiešu dabas vēstur­nieks Plīnijs, kas gājis bojā 79. gadā Vezuva izvirduma laikā. Netālu no tagadējās Neapoles atrodas nelielais Lukrīna ezers, kuru ar jūru savieno šaura atteka. Šī ezera tuvumā atradies Baiju kūrorts. Kāds turienes zēns bijis sadraudzējies ar delfīnu, kas šad tad iepel­dējis ezerā. Jebkurā laikā dienā vai naktī zēns varējis iznākt ezera krastā un pasaukt savu mīluli vārdā: «Simo! Simo!» (latīņu valodā tas nozīmē strupdegti- nis) — delfīns nekavējoties atpeldējis, lai parotaļātos ar viņu. Drīz delfīns sācis pārvadāt zēnu pāri jūras šaurumam uz skolu. Tā tas turpinājies dažus gadus, līdz zēns pēkšņi saslimis un nomiris. Plīnijs raksta, ka delfīns vēl ilgi pēc tam arvien peldējis uz to vietu, kur abi ar zēnu agrāk parasti spēlējušies. Beidzot arī del­fīns nomiris, nespēdams panest šķiršanos no sava drauga. So notikumu Plīnijs dzirdējis «no Mecenāta, Fabiāna un Flavija Alf i ja». Turklāt viņš piebilst, ka «tas esot zināms _vēl daudziem citiem cilvēkiem».

Kādu citu nostāstu aprakstījis Plīnija Vecākā brāļa­dēls, kuru mēs pazīstam kā Plīniju Jaunāko. Lūk, frag­ments no viņa vēstules: «Āfrikā, Vidusjūras piekrastē, ir neliels romiešu ciemats Hippona. Tas atrodas pie ūde­ņiem bagātas lagūnas, no kuras ūdens paisuma un bē­guma laikā pa estuāram līdzīgu šauru atteku ieplūst jūrā un atplūst atpakaļ. Gan maziem, gan lieliem šeit patika pavadīt laiku, makšķerējot zivis, vizinoties ar laivām vai vienkārši peldoties. Sevišķi labprāt te spē­lējās bērni, kas bieži sacentās, kurš varēs aizpeldēt tā­lāk jūrā. Reiz šādu sacensību laikā kāds tālu aizpel­dējis zēns ieraudzīja sev blakus delfīnu. Sākumā tas turējās līdzās, tad panira zēnam apakšā un beidzot iz­nira aizmugurē. Piepeldējis zēnam cieši klāt, delfīns pa­cēla viņu uz savas muguras un, puikam par šausmām, devās atklātā jūrā, bet tad pagriezās atpakaļ un laimīgi nogādāja zēnu malā.