V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Opo patika spēlēties ar tukšām pudelēm, ar kurām tā prata veikli balansēt, noturēdama uz degungala, pa­mezdama uz augšu un atkal uzķerdama. To Opo darīja gan ar pudelēm, ko viņai deva skatītāji, gan arī ar tām, ko pati sameklēja līča dibenā.

Dažreiz Opo kļuva ārkārtīgi draiskulīga — tā ņēmās kūleņot un lēkāt, izšaudamās augstu gaisā un ar plunk­šķi atkrizdama atpakaļ ūdenī. Bet šādas rotaļas notika tikai tur, kur tuvumā nebija ne mazu bērnu, ne peldē­tāju. Liekas, viņa itin labi saprata, ka nejauši var aiz­skart cilvēku.

Gadījās arī nepatīkami brīži. Reiz Opo neuzmanības dēļ pienāca pārāk tuvu motorlaivas pakaļgalam ar iedarbinātu dzenskrūvi. Tā aizķēra delfīnu, un ūdeni sārtoja asinis. Pēc tam Opo nerādījās gandrīz veselu diennakti, bet tad atkal ieradās un uzjautrinājās pel­dētāju vidu. Viņas galvā bija redzamas divas nelielas brūces.

Opononi iedzīvotāji organizēja delfīna aizsardzības komiteju. Iebraucot ciemā, ceļa-malā varēja redzēt lielu plakātu: «Esiet sveicināti Opononi ciemā, bet nemēģi­niet šaut uz mūsu delfīnu». Valstī sākās kustība par to, lai izdotu speciālu likumu, kas aizsargātu Opo, tāpat kā tas bija pirms četrdesmit gadiem ar Pelorusa Džeku. Tāds likums tika pieņemts un stājās spēkā 1956. gada 8. marta pusnaktī. Bet otrā dienā Opo atrada beigtu nelielā piekrastes klinšu spraugā.

Līdz pat šai dienai Opo nāves cēlonis nav noskaid­rots.

Likuma pieņemšanai par Opo aizsardzību ir kāds dīvains sakars ar tās bojā eju. Tā A. Alperss domā, ka Opo nogalinājuši malu zvejnieki, kas piekrastes klintīs zvejo zivis ar spridzināšanu. Iespējams, ka sākumā sprādziens Opo tikai stipri apdullinājis un tā zaudējusi samaņu. Spēcīgais paisums un bēgums nobeidzis to galīgi.

Tā beidzas šī īsa, bet spilgta daudzu cilvēku un delfīna draudzība. Opo no Opononi liek mums noticēt Plinija 'stāstu un maoru teiksmu patiesīgumam. Sakarā ar šiem notikumiem zinātniekiem tika uzdoti daudzi jautājumi, uz kuriem mēs pacentīsimies atbildēt nākoša­jās mūsu grāmatas nodaļās.

strupdeguņi

Ne jau gadījums vien saveda kopā cilvēku un del­fīnu. Kopējs bija arī kas cits: kā delfīni, tā cilvēki ķer zivis. Bet ne vienmēr cilvēkiem izdodas sazvejot zivis pietiekamā daudzumā. Ja pat mūsdienās, izmantojot lielisku tehniku un visasprātīgākos zvejas paņēmienus, zvejnieks bieži paliek tukšā, tad laikam mūsu tālajiem senčiem zivis bija sevišķi vēlams un vērtīgs loms.

Sen … pirms divtūkstoš gadiem … Dienvidfrancijas piekraste Ronas upes grīvas tuvumā. Lieli zivju bari ar paisumu tuvojas krastiem, nonāk upes grīvā, bet ar bēgumu tiek aizrauti atpakaļ jūrā. Izlikt tīklus šķērsām zivju ceļam nav iespējams: spēcīgā straume un milzī­gais ūdens spiediens pārrauj visus aizsprostus.

Bet paskatieties, ko dara šie cilvēki, kas skraida gar krastu, rībina klabekļus un cik jaudas kliedz: «Strupde- guņi! Strupdeguņi!» — tālu aizskan saucieni. Vai tie­šām atjautīgie gaili — franču senči — aicina pie sevis viesos delfīnus? Jus gandriz esat uzminējuši. Tiesa, ne jau viesos, bet uz kopīgu zveju. Palūkojieties vien — tur tālumā jau saskatāmi delfīni; tagad "tie izvietojas plašā lokā un, it kā sastingdami uz vietas, cenšas pār­varēt spēcīgo bēguma straumi. Te viens, te otrs, te vai­rāki delfīni reizē ienirst ūdenī, lec ārā no tā, trokšņo­jot un šķiežot šļakatas šaudās uz visām pusēm. Bet zvejnieki steidzas pie laivām, brauc pie delfīniem un met tīklus. Ūdenī redzams vesels lēvenis zivju. Tās šaudās starp krastu un delfīniem un, nespēdamas izkļūt atklātā jūrā, nonāk zvejnieku tiklos.

Zveja beigusies. Jautrie, labi paēdušie delfīni mie­rīgi rotaļājas seklumā pie zvejnieku laivām. Tie piepeld pavisam klāt laivām, it kā gribēdami ieskatīties tajās un novērtēt lomu. Apmierināti arī. zvejnieki: bez delfīnu palīdzības tiem nekad neizdotos sazvejot tik daudz zivju! «Strupdeguņi» ir lieliski palīgi.

Bet Grieķijas piekrastē tajā pašā laikā ar delfīnu palīdzību zivis zvejoja pavisam citādi. Tumšajās vasa­ras naktīs zvejnieki sakūra krastā lielus ugunskurus, un zivis, gaismas vilinātas, nāca uz krastu. Tad no slēptuvēm parādījās delfini: kopīgi dzenot zivis uz krastu, viņi neļava tām izvairīties no zvejnieku aiz­sprostiem un žebērkļiem. Sāda zveja bija sevišķi izpla­tīta piekrastē Atēnu tuvumā. Sādu kopīgu zveju jūras piekrastē sīki aprakstījis grieķu vēsturnieks Apians, bet gailu zvejnieku un delfīnu draudzību — Plīnijs.

Arī tagad delfīni labprāt nāk talkā zvejniekiem, taču visapbrīnojamākais ir tas, ka viņi it kā saprot, cik svarīgi cilvēkiem saķert pēc iespējas vairāk zivju.

Kāpēc cilvēki, kas kopš paaudžu paaudzēm dzīvo Baltās jūras piekrastē, un Tālo Austrumu zvejnieki mīlīgi sauc baltvali par savu draudziņu? Protams, par palī­dzību zvejā. Mūsu ziemeļu un Tālo Austrumu zvejnieki labi zina, ka zivju bari jūt paniskas bailes no neveikla­jiem, milzīgajiem baltvaļiem. Vecie zvejnieki zina, kad un kurā vietā krastam tuvojas baltvaļi. Tāpēc, iz­liekot tīklus, vienmēr cenšas to ievērot.

Skaidrs ir tas, ka delfīni ar kaut ko stipri atšķiras no visiem pārējiem zīdītājiem, ja jau viņi tik ļoti tiecas pēc cilvēka!

.

.

Jūsu priekšā neparasts piecstāvu nams. Betons, me­tāls un stikls. Nama vairākus stāvus apjož galerijas. Tā abos spārnos — logu rindas. So neparasto celtni ik gadus apmeklē vairāki miljoni cilvēku.

Tas ir slavenais Marīnlenda pkeanārijs Floridā. Tur relatīvi brīvos apstākļos dzīvo okeāna iemītnieki — vaļi, delfīni, roņi, jūras bruņurupuči, zivis — apmēram pieci tūkstoši dažādu sugu. Lai visu to varētu apskatīt «dabā», būtu vajadzīgi vairāki gadi. Tāpēc cilvēki stei­dzas šurp, lai iepazītos ar jūras dzīļu apdzīvotājiem.

Okeanārija iemītniekus var vērot no baseina augšas. Un var arī «nolaisties» zem ūdens. Tad ir jānoiet seg­tajās galerijās un jāskatās baseinā pa iluminatoru. Šā­das «acis» ir gar visu baseinu no augšas līdz apakšai, t. i., sešu metru dziļumā.

Jūras iemītnieki… Lūk, gar pašu iluminatoru aiz- zib bars spilgtu tropisko zivtiņu, kas mazliet atgādina papagaiļus. Tad kaut kur no zilganas dūmakas nestei­dzīgi izpeld diezgan pretīgs radījums — jūras līdaka! Tā ir indīga un viltīga zivs. Nirēju un zemūdens med­nieku stāstos ir daudz aizraujošu sīkumu gan par iz­domātu, gan patiesu tikšanos ar šo zivi. Par maskēša­nos, pēkšņu uzbrukumu, par šā plēsoņas briesmīgajiem indes zobiem.

Visu to, ko var redzēt okeanārijā, nav nemaz iespē­jams uzskaitīt. Tad vajadzētu uzrakstīt veselu grāmatu. Marīnlenda okeanārijā divos lielos baseinos — Vaļusta- dionā un Jūras arēnā — dzīvo va|i. Līdz šim vaļu dzīve bija neizdibināma mīkla, bet tagad okeanārijā tā ska­tāma kā uz delnas.

Kā tas iespējams, ka vaļu mazuļi piedzimstot neaiz­rijas ar ūdeni? Kā mātei izdodas ūdenī pabarot tos ar pienu? Un, beidzot, vai vaļi vispār guļ vai arī visu mūžu peld bez atelpas? Tādu jautājumu bija daudz, un uz dažiem no tiem okeanārijs palīdzēja rast atbildi.

Pastāstīsim par delfīniem, kas apdzīvo milzīgo Jūras arēnas baseinu. Tā garums ir 36, platums 18 un dziļums 4,5 metri. Tajā mīt Zipi, Smailijs, Pepe un Pīts. Tie ir Klusā okeāna baltsānu delfīni. Viņi visi ir cirka zvaig­znes un piedalās izrādēs, kas notiek šajā baseinā. Tiesa, tie ir diezgan neparasti artisti — katrs no tiem sver 180 kilogramu un ir gandrīz 2 metrus garš. Arī apetīte ir tīri apskaužama — katrs apēd 30 kilogramu zivju dienā!