V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Doktors F. Dž. Vuds parādīja triku, kuru viņš nekad nebija mācījis Splešam un kurš nekad netika arī de­monstrēts izrādēs. Ja uz baseina malas uzlika dūrē sa­vilktu roku, tad Splešs piepeldēja klāt, satvēra to ar savām stingrajām lūpām un žokļu galiem. Pamazām viņš arvien dziļāk un dziļāk «ierija» roku, viegli saspie­žot to ar zobiem. Beidzot roku vajadzēja izraut no del­fīna mutes, un tad Splešs, ar vienu aci glūnēdams un aprauti rūkdams, sāniski aizpeldēja prom. Viņa rūkšana atgādināja cilvēka smieklus.

Šādas Spleša izdarības diezgan spilgti raksturo del­fīniem piemītošo ziņkārību, sabiedriskumu, draiskumu un spēju kontrolēt savu rīcību, kas stipri atvieglo dre­sūru un savstarpējo kontaktu. ,,

Delfīni ir tik stipri, ka viņiem būtu tīrais nieks smagi sakropļot vai pat nogalināt cilvēku, tieši tāpat, kā viņi saplosa gabalos haizivis. Tomēr delfīni nekad neuzbrūk cilvēkiem. Jums jau pazīstamā Bublese «me­dīja» reiz baseinā peldētāju-nirēju. Viņa ne Soli neatkā­pās no tā un peldēja tam visur līdz, uzmanīgi tvēra ar lūpām gumijas pleznu galus, trinās ar galvu gar viņa kājām, vārdu sakot, visādi centās pievērst sev uzmanību. Nekādas agresijas nebija.

Tiesa, reiz melnvalis nolēma parotaļāties ar nirēju un draudzīgi iebelza tam sānos. Tas puisim maksāja divas salauztas ribas, bet pats delfīns acīmredzot bija ārkārtīgi izbrīnījies, redzēdams savu draugu steidzīgi aizmūkam.

Kādu citu reizi delfīnam nodarīja pāri — pēkšņi izrāva no mutes garneli. Aiz pārsteiguma viņš uz brīdi apjuka, it kā nebūtu gaidījis no cilvēkiem tādu nekriet­nību. Sadusmojies delfīns devās virsū pāridarītājam. Tas bija tik draudīgi un iespaidīgi, ka visi metās prom, kur kurais. Visi, izņemot vienu, kurš saprata, ka no delfīna ūdenī nevar izmukt. Viņš lika lietā liliputu ze­mes iedzīvotāju paņēmienu, proti, tikko delfīns bija klāt, viņš droši sāka bakstīt tam ar koku. Tā diezgan ātri tika saderēts miers.

Toreiz viss beidzās laimīgi, bet drīz vien cilvēki redzēja, ar ko tas varēja beigties.

Bublese bija noķērusi zivtiņu un vēl nebija paspē­jusi to norit. Sai brīdī garām peldēja liels jūras bru­ņurupucis, kas izstiepa savu čūskveida kaklu un nolau­pīja Bublesei medījumu. Jau nakamajā mirklī biezās bruņurupuča bruņas nokrakšķēja delfīna varenajos žok- Jos. Uzskatāma mācība!

Delfīni allaž ir sabiedriski un pat visai labvēlīgi noskaņoti pret cilvēkiem. Ļoti bieži viņu uzvedība atgā­dina draiskus bērnu jokus. Tā reiz Marīnlenda dresē­tājs Kens Berdžess uzņēmās apmācīt trīs jaunus, nesen noķertus delfīnus. Stāvēdams līdz krūlim ūdenī, viņš centās piespiest tos ūdenī izpeldēt cauri aplim, kuram otrā pusē ēsmai turēja zivi. Parasti delfīns nekādā ga­dījumā nav iedabūjams šaurā telpā, līdz dažu stundu laikā nav to sīki jo sīki izpētījis. Tāpēc iemācīt delfī­niem peldēt cauri aplim ir diezgan grūti.

Beidzot viens no delfīniem metās pie apļa. Tieši tas arī bija vajadzīgs Kenam. Taču pa to laiku otrs del­fīns pielavījās dresētājam no mugurpuses un izķēra zivi, bet trešais metās viņam zem kājām un notrieca viņu zemē. Treniņu sākumā šie joki ilgu laiku atkārtojās, un Kenam bija jāstrādā nepārtrauktā sasprindzinājumā. Ja kaut viens no delfīniem būtu bijis naidīgi noskaņots, tad tas bez lielām pūlēm sakropļotu cilvēku, kas iedrošinā­jies viņu mācīt. Tomēr viss atgādināja nevaldāmi jautru spēli, bez mazākā ļaunuma.

Fiziologs Dins Klaids bija kaislīgs akvalangists. 1956. gada pavasarī viņš kopā ar biedriem iegremdējās Karaību jurā pie Sentomasa salas. Ūdens šķita tik dzidrs, ka visi priekšmeti bija skaidri saskatāmi 30 metru attālumā. Akvalangisti peldēja apmēram 9 metru dziļumā. Pēkšņi uz redzamības robežas pavīdēja kaut kādas ēnas, kas ātri tuvojās. Tie bija dažāda lieluma dzīvnieki, un sākumā Klaids nodomāja, ka viņu gaida nepatīkama tikšanās ar haizivīm. Tomēr viņš tūlīt pār­liecinājās, ka ir kļūdījies — tas bija delfīnu bars. Likās, viņus bija ļoti ieinteresējuši neparastie atnācēji, ar ku­riem jūrā ne visai bieži gadās sastapties. Sevišķi ziņkāri bija jaunie dzīvnieki, kas peldēja tik tuvu līdzās Klai­dam, ka viņš varēja tiem pieskarties un pat paplikšķināt pa sānu ar roku. Tas neizbaidīja delfīnus, un tic mierīgi turpināja peldēt līdzās. Apmēram pēc 20 minū­tēm delfīnu bars pazuda tikpat piepeši, kā parādījās.

Delfīni bieži cenšas rast kontaktu ar peldētājiem. Bet ne vienmēr tas norit bez pārpratumiem. Ieraudzījis sev blakus pēkšņi iznirstam milzu ķermeni, cilvēks vienkārši nobīstas. Ja viņam ir pietiekami stipri nervi un viņš nezaudē samaņu, tad parasti cenšas pēc iespē­jas ātrāk aizsniegt krastu. Un tad tik sākas «sirdi plo­soši» stāsti par to, kā delfīns gribējis viņu noslīcināt, sagriezt gabalos ar savu muguras spuru, «asu kā bār­das nazis», līdz nāvei nokutināt un tamlīdzīgi. Detaļas ir atkarīgas no stāstītāja iztēles un temperamenta. Tikai okeāna un to iemītnieku nepazīšana, bailes no jūras dzīlēm var kļūt par pamatu šādām anekdotēm.

Noķertie delfīni izturas ļoti mierīgi, nespirinās un neraujas ārā kā zivis vai haizivis. Viņi nekož, lai gan žokļi ir asu zobu pilni. Bez pretošanās ļaujas pārnest sevi uz rokām vai nestuvēs no vienas vietas uz citu.

Kādu Floridas okeanārija darbinieku ieinteresēja ziņojumi par delfīniem, kas bija glābuši slicējus, un viņš izdarīja diezgan pārliecinošu eksperimentu. Proti, viņš uzsēja'baseinā peldošam delfīnam uz muguras maisu ar smiltīm. Skaidrs, ka maiss traucēja delfīnu, tomēr viņš peldēja bez redzamām grūtībām. Krava svēra 12 kilogramu, bet cilvēks ūdenī praktiski sver ļoti maz, tāpēc delfīns bez pūlēm atbalsta un izgrūž virspusē pel­dētāju.

Sabiedriskums, apķērība un daudzas citas lieliskas delfīnu īpašības uzvedināja uz domām Džonu Lilliju izdarīt interesantu eksperimentu. Kā zināms, ja cilvē­kus izolē no -sev līdzīgo sabiedrības, viņu izturēšanās krasi mainās. Palielinās tieksme mācīties un darit visu, kas palīdzētu izrauties no ikdienas vienmuļības. Un viss atkal mainās pēc izolācijas izbeigšanās un kontakta atjaunošanās ar sev līdzīgajiem. Džons Lillijs nolēma pārbaudīt, kā tādos gadījumos izturēsies delfīns Elvars.

Delfīnu ievietoja atsevišķā baseinā, lai tam nebūtu saskares ar citiem delfīniem. Tam apkārt bija citas bio­loģiskas sugas būtnes — cilvēki. Tos delfīns redzēja ik dienas. Pa zemūdens skaļruņiem viņš visu laiku dzir­dēja, kas notika laboratorijā. Tā tas turpinājās dien­dienā.

Sākumā Elvars nebija sevišķi laipns. Tikko kāds iegāja ūdenī, tas allaž centās aizpeldēt uz attālāku kaktu. Delfīns laiku pa laikam aicinoši svilpa. Tad klau­sījās un gaidīja atbildi. Bet atbildes nebija, un pama­zām Elvars sāka interesēties par savu apkārtni.

Ļoti ātri viņš aprada ar daudzajiem baseinā esošajiem priekšmetiem — ar bumbām, virvēm, apļiem, hantelēm. Stundām ilgi spēlējās ar tiem un it sevišķi ar mazu suku, kuru visur vilka sev līdz un bieži mēdza gar to berzēties. Delfīns- labprāt nodibināja kontaktu ar cil­vēkiem, kad tie nāca pie baseina, trinās pie viņu kājām, kodīja ar lūpām un vispār visādi pievērsa tiem uzmanību. Viņš drīz vien aptvēra, ka baseina plastma­sas apšuvums nevar kaitēt viņa ādai, tādēļ atpūšoties nolikās baseina dibenā.

Viņš kļuva aizvien, aktīvāks. Laiskums un apātija pazuda bez vēsts. Agrāk viņu diezgan ātri varēja no­ķert, lai apskatītu un izmērītu, tagad tā jau bija pro­blēma. Viņš iemācījās izslīdēt starp kājām, veikt gaisā sarežģītus salto un kūleņus. Viņa rotaļas kļuva tik tem­peramentīgas, ka tālu visapkārt, pa visu laboratoriju, viņš izmētāja ne tikai savas rotaļlietas, bet izšļakstīja arī ūdeni.