V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Rit parastā izrāde. Trīs tūkstoši skatītāju nekustīgi sēž tribīnēs. Delfīni laiski peld ūdeni. Bet tad uz tiltiņa uzkāpj treneris, un pēkšņi viss pārvēršas. Svilpiens, rokas mājiens — ūdeni ielido bumba, un sākas aizrau­tīga spēle — kaut kas vidējs starp futbolu un beisbolu. Delfīni pa īstam aizrāvušies ar spēli, bumba lido šurpu turpu. Rodas ilūzija, it kā tiešām spēlētu divas koman­das: garas un īsas piespēles, caurgājieni, veikli apveša- nas paņēmieni, pēkšņas serves — visi sporta spēles ele­menti. Līdzjutēji pauž savu sajūsmu ar uzmundrinošiem saucieniem, svilpieniem un ovāciju vētru.

Tik īstiem sportistiem un artistiem, kādi ir delfīni, skatītājs neeksistē, viņi spēlē sava prieka pēc. Tos ne­mulsina cilvēku trokšņošana. Šķiet, tie pilnīgi nodevu­šies spēlei. Un tomēr pirmais puslaiks beidzies. Bumba ir pie trenera, bet delfīni atpūšas pēc temperamentīgās spēles.

Tagad tos nomaina liels peleks delfīns un, signālam atskanot, sāk… dziedāt. Viņu pavada trompete un stabule. Dzied mūžsenais «klusuma valstības» iemīt­nieks. Nevar teikt, ka delfīna balss būtu tīra un spēcīga, toties absolūtā dzirde viņam ir nenoliedzami!

Pa to laiku delfīni ir atpūtušies un sāk spēlēt basket­bolu. Uztvēris partnera šķērsam pāri laukumam mesto bumbu, Pepe traucas pie vairoga, balansēdams bumbu uz degungala. Metiens! Bumba grozā. Jūras arēnas spēlētāju tehnika ir atdarināšanas vērta.

Atkal solo priekšnesums. Virs baseina uz augsta un gara kronšteina tiek uzkārta ripa. Treneris noliecas pie tās, un ripa pārvēršas liesmojošā aplī. Skatītāju uzma­nību saista šie neizprotamie sagatavošanās darbi. At­skan komanda, baseinā pazib kaut kāda ēna, un pēkšņi virs ūdens parādās Zipi. Kā bulta, izlidodama cauri ugunīgajam mērķim, viņa bez mazākā šļaksta nozūd zem ūdens.

Nu nāk delfīni cits pakaļ citam, un katrs rāda, ko spēj. Svilpiens — un delfīns stāvus izšaujas no ūdens un uzmanīgi paņem zivi no trenera rokām. Svilpiens un . . . Beidzot skatītāji var apskatīt savus mīluļus visā godībā — no degungala līdz astei. Par delfīnu cirku varētu ilgi stāstīt. Artisti tur trenerim padod dažādus priekšmetus, sākot ar speciāli nomestām hantelēm līdz pārsteigto skatītāju fotoaparātiem, kas tiem nejauši iekrituši ūdenī. Uz maza plosta delfīni vizina divus baltus terjerus un piedalās daudzos citos priekšnesu­mos. Arī izrādes programma bieži mainās.

Dažreiz priekšnesumi neiekļaujas izrādes ietvaros. Reiz kāds no visaizrautīgākajiem apmeklētājiem sa­jūsmā apsēdās uz baseina malas un sāka dedzīgi kaut ko skaidrot blakus sēdošajam draugam. Delfīns Nellija klusi piepeldēja pie sava talanta cienītāja un zibenīgi izrāva viņam kabatlakatiņu, kura stūris bija mazliet izlīdis ārā. Visiem skatītājiem par neaprakstāmu prieku kādas piecas minūtes Nellija jautri kūleņoja un spēlē­jās ar kabatlakatiņu, bet pēc tam atdeva to īpaš­niekam.

Tomēr visam pienāk beigas, beidzas arī delfīnu priekšnesumi. Saspiedušies ciešā bariņā, viņi ienirst ūdenī un paliek tur nekustīgi guļam. Rokas mājiens. Milzīgs melns ķermenis trakā ātrumā traucas zem ūdens, un pēkšņi četri delfīni uzšaujas gaisā sešu metru augstumā … Izrāde beigusies!

Va|u stadionā delfīni — grindi jeb melnvaļi, kas ir tik lieli, ka publikai tos rāda kā vaļus. 1957. gada feb­ruārī pirmā šeit uz dzīvi apmetās Bublese. Viņa ir 520 centimetru gara un apmēram 1 tonnu smaga. Tad nāca klāt mazulis Butons, kas bija 270 centimetru garš un 320 kilogramu smags. Bet 1959. gadā ieradās «tētis» Bimbo. Viņš svēra 1200 kilogramu un bija 510 centimet­ru garš. No okeāna baseinā viņu atgādāja uz gumijas matrača. Kalpotājiem nācās kārtīgi papūlēties, lai šo dzīvo kalnu no matrača ieveltu ūdenī. Sākumā viņš ne­jutās visai iepriecināts par šādu pārmaiņu un, acīmre­dzot protestēdams, nostājās uz galvas: atspiedās ar galvu pret baseina dibenu, bet asti izcēla virs ūdens. Lai ieelpotu gaisu, tas ik pēc 20 sekundēm iznira virs­pusē. Jaunā iemītnieka dīvainā izturēšanās sākumā ļoti pārsteidza Bublesi un Butonu. Bet jau pēc dažām stundām viss iegāja savās sliedēs, un abi delfīni bez bailēm peldēja ap «tēti», bakstīdami to ar saviem pla­tajiem purniem.

Sie milži dzīvo draudzīgi un piedalās izrādēs. Viņi prot trāpīt ar bumbu mērķī, augstu lec laukā no ūdens, lai pārmestos pāri nostieptai tauvai vai arī paķertu zivi no trenera rokām. Bublese uzjautrina skatītājus, uzlie­kot galvā septiņdesmitā lieluma cepuri un piekrītoši m?iiot dresētājam, kad tas uzslavē viņu un citus baseina iemītniekus.

Dzīvnieku dresēšana ir smags darbs. Lai sagatavotu kādu priekšnesumu ar lāčiem, tīģeriem, lauvām, zirgiem vai pat ar pērtiķiem, daudzus gadus neatlaidīgi un sa­sprindzināti jāstrādā. Ar delfīnu dresūru ir citādi. He- senes profesors Hofers un Cīrihes profesors Hedigers uzskata, ka delfīnus ir daudz vieglāk apmācīt nekā ci­tus dzīvniekus. Piemēram, suņa apmācīšanai vajag pus­otra gada, zirga — sešus gadus, bet delfīnu var apmācīt pusgada laikā.

Tāpat domā arī daži autoritatīvi amerikāņu speciā­listi. Okeanārijos gūtā darba pieredze liecina, ka attie­cībā uz delfīniem nevar izmantot tādu to spēju un po­tenciālo dotību mērauklu, ar kādu parasti vērtē citus dzīvniekus. Noskaidrojās, ka delfīnu apmācīšanas āt­rums zināmā mērā atkarīgs no paša dresētāja mākas, no tā, cik ātri viņam izdodas nodibināt ar tiem kontaktu un izvēlēties pareizu metodi, lai atklātu to spējas.

Delfīnu dresūrā nav pieļaujama sodīšana. Pēc soda dzīvnieks noslēdzas sevī un neliekas par treneri vairs ne zinis. Delfīns visu laiku centīsies ieturēt zināmu dis­tanci un izvairīsies no jebkādas sakares ar dresētāju. Jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai delfīns aizmirstu pārestību.

Tādē| dresūras pamatā ir pamudinājums — gan ba­rība, gan glāsti. Apmācot delfīnus, jātiecas pēc dažādī­bas. Nedrīkst neskaitāmas reizes atkārtot tikai vienu triku, lai to «nostiprinātu», kā dara, dresējot citus dzīv­niekus. Parasti izpilda trīs līdz piecus paņēmienus, kas ātri seko cits citam. Ja šādas rotaļas laikā, kas -notiek trenera uzraudzībā, delfīns izdara kādu jaunu, vēl ne­bijušu darbību, seko atlīdzība. Kaut cik savādi tas arī būtu, lielākoties ar to pietiek, lai pilnīgi apgūtu jauno triku. Atkārtot to vairs nav grūti, un pēc neilga laika šo numuru var droši rādīt publikai.

Delfīnu raksturīga īpašība ir tā, ka tie klausa ne tikai sava dresētāja pavēlēm, bet viegli rod kontaktu ar citiem cilvēkiem, ja vien viņi prot pareizi tos izrīkot. Tā, Andrju Kovens, Marīnlenda okeanārija dresētājs, iemācīja kādam zēnam Čarlzam komandas, kuras pats izmantoja, strādājot ar delfīniem Eldžiju un Splešu.

Lai liktu Splešam izšļākt no aizvērtas mutes ūdens strūklu, Andrju pats spļāva no mutes laukā ūdeni un sita ar plaukstu pie baseina malas. Splešs zibeņātri iz­pildīja šo numuru, un Andrju atlīdzināja viņa pūles ar zivs gabaliņu. Pēc diviem trim mēģinājumiem Carlzs- apguva šo paņēmienu, un Splešs sāka viņam klausīt.

Ļoti ātri Čarlzs apguva arī citus delfīnu apmācīša­nas paņēmienus — svilpienu un rokas mājienu. Pēc viņa komandas delfīni, it kā sasveicinoties, pastiepa zēnam pretī savu spuru, lēca laukā no ūdens, kūleņoja

gaisā, ķēra pasviesto bumbu. Katru reizi zēns svilpa, māja ar roku un par atlīdzību sniedza zivs gabaliņu.