V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

«Pelorusa Džeks! Pelorusa Džeks!» līksmi sauca mastā uzrāpies kuģapuika. Drīz arī pārējie jūrnieki ieraudzīja pazīstamo gaišo siluetu un izdzirda ne visai skaļo elšanu.

Tā delfīnam palika iesauka «Pelorusa Džeks», «Džeks no Pelorusa jūras šauruma». No tā laika, tikko pasta kuģītis iebrauca Dirvila salas ūdeņos, pie borta tūlīt parādījās Pelorusa Džeks. Viņš pavadīja kuģi līdz izejai uz Tasmana jūras līci.

Gadi ritēja, kuģis sāka parvadāt pastu starp Veling- tonu un Nelsonu divas reizes nedēļā, atklāja arī re­gulāru pasažieru satiksmi. Un katru kuģi, kas parādījās Dirvila salas tuvumā, pavadīja Džeks.

Kad bija pagājuši divpadsmit gadi kopš Džeka pir­mās parādīšanās, jau vairāk nekā pieci tvaikoņi uztu­rēja regulāru satiksmi Nelsonas pilsētas un Dirvila salas rajonā. Visu šo kuģu komandas labi pazina un mīlēja Džeku.

Nostāsti par dīvaino delfīnu izplatījās visā pasaulē. Anglijas, Vācijas, Amerikas muzeji piedāvāja milzīgas naudas summas par šā dzīvnieka skeletu un ādu. Džeka draugi un cienītāji sāka nopietni domāt par to, kā pa­sargāt delfīnu no draudošajām briesmām.

Pa to laiku Džeka slava augtin auga. Jaunzēlandes vietējos laikrakstos īpašā slejā delfīna apciemojumi tika aprakstīti tik svinīgi, it kā runa būtu par kādu titu­lētu personu. Tūristu bari no Velingtonas, Sidnejas, Melburnas, pat no tālās Amerikas un Anglijas devās uz nelielo vientuļo salu Kuka šaurumā, lai paši savām acīm pārliecinātos, ka visi nostāsti par Džeku nav iz­doma. Nebija neviena skeptiķa, kas pēc tikšanās ar Džeku paliktu vienaldzīgs. Tie, kuriem bija laimējies redzēt Džeku tuvumā, pārsteigti stāstīja par delfīna labsirdīgo, plato acu cilvēcisko izteiksmi.

Sevišķi efektīga bija Džeka parādīšanās naktīs. Kuka šauruma ūdeņi vasarās bieži fluorescē: vieglajās viļņu šūpās luminiscējošo organismu miriādes uzliesmo gaišzilā krāsā. Odenī iegremdēta roka atgādina gaišzilu lāpu, bet aiz kuģiem vasaras naktīs stiepjas ilgi ne­dziestoša gaismas svītra. Šādās naktīs Džeka parādī­šanās pie kuģa sāniem bija sevišķi neparasta. Kā mirdzoša raķete viņš izšāvās pie pašas kuģa malas, uzšķiezdams gaisā veselu spietu šļakatu, kas šķita iz­kausēta metāla lāses. Tad tas atkal nozuda jūras dzī­lēs. Sevišķu apbrīnu izraisīja viņa lēcieni luminiscējošā ūdenī. Un Džeks, it kā zinādams to, atkal un atkal lēca laukā no ūdens, galīgi savaldzinot pārsteigtos ska­tītājus. Viņu vidū reiz bija arī slavenais amerikāņu rakstnieks Marks Tvens.

Ja jūras šaurumā vienlaikus parādījās divi kuģi, kas tajā laikā gadījās samērā reti, tad Džeks vispirms devās pie tuvākā; bet, ja otrs kuģis bija ātrāks, viņš katrā ziņā pārgāja pie tā. Delfīns it kā centās palepoties ar savu ātrumu un spēku.

Zvejnieki, kas savās nelielajās laivās zvejoja Tas- mana jūras līcī, dažreiz redzēja Džeku, kas bieži vien piepeldēja pavisam klāt pie viņu laivām. Tā reiz izde­vās izmērīt Džeku — delfīns bija tikpat garš ciķ laiva — 3 metrus 60 centimetrus garš.

Vienīgi kuģim «Pingvīns» Džeks netuvojās. Sis ku­ģis bija kļuvis par izņēmumu pēc kāda traģiska gadī­juma. Tajā dienā delfīns, kā parasti, draudzīgi sagaidīja «Pingvīnu», kas bija iebraucis «viņa ūdeņos». Delfīns piepeldēja tuvu kuģa sāniem. Uz klāja neviens nebija pamanījis, ka kāds pasažieris jau satvēris šauteni. Avī­zēs nekas netika minēts par to, ko kuģa komanda izda­rīja ar šo cilvēku, bet apskaužams gan viņš nav …

Pēc šī slepkavības mēģinājuma plaši sabiedrības slāņi pieprasīja, lai valdība veiktu pasākumus, kas pa­sargātu viņu nacionālo retumu no barbariem. Sakarā ar to 1904. gada 26. septembrī pirmo reizi pasaulē par del­fīniem tika publicēts valdības rīkojums, ko bija parak­stījis Jaunzēlandes gubernators. Tajā bija teikts, ka «piecu gadu laikā no šī rīkojuma publicēšanas laikrak­stos katrs, kurš Kuka šauruma ūdeņos, līčos un tuvumā esošajos esluāros uzdrošināsies padelt roku pret zivi vai dzīvnieku, kas pazīstams ar vārdu Pelēkais delfīns, tiks pasludināts ārpus likuma» un ka «ikvienu, kas šo rīkojumu pārkāps, sodīs ar naudas sodu piecu līdz simt mārciņu sterliņu apmērā».

Sis gubernatora rīkojums turpmāk tika pagarināts vēl divas reizes. Bet 1911. gadā Pelorusa Džeks pēc divdesmit divu gadu ilgas draudzības ar kuģiem un jūr­niekiem gāja bojā Dirvila salas tuvumā.

Pienāca 1956. gads. Vēl bija dzīvi daudzi, kas kādreiz bija priecājušies par Pelorusa Džeka lēcieniem naksnī­gajā Kuka šaurumā. Un atkal Jaunzēlandes laikrakstus pārplūdināja ziņojumi, kuru varonis bija delfīns. Netālu no mazā Opononi ciema Jaunzēlandes Ziemeļu salas rie­tumu piekrastē pie vietējo zvejnieku laivām bieži vien piepeldēja jauns afalīnu sugas delfīns. Kā zināms, šīs sugas delfīni dzīvo arī Melnajā jūrā un biežāk par ci­tiem sastopami piekrastē. Un arī biežāk par citiem del­fīniem nokļūst okeanārijos.

Jaunais delfīns, ziņkārības dzīts, peldēja ap zvejnieku

laivām, it sevišķi, kad iedarbināja to piekarināmos mo­torus. Delfīns ātri sadraudzējās ar zvejniekiem, atjāva pakasīt sevi ar airi un slotu un beidzot ļāva pieskarties ar roku.

Jaunzēlandes laikraksti bija pilni ar ziņām par jauno brīnumu — Opononi ciema pieradināto delfīnu, kas pats atpeld no jūras uz pludmali, spēlējas ar cilvēkiem, vi­zina uz muguras bērnus.' Kādreizējais tukšais ciems, at­tālās Oklendas iedzīvotāju svētdienas atpūtas vieta, kļuva par izdaudzinātu tūrisma centru. Opononi ciemu dažudien apmeklēja līdz divi tūkstoši cilvēku!

Kļuva zināmi Opo paradumi (par Opo delfīnu iesauca, kad uzzināja, ka tā ir jauna mātīte): tikko tā kaut kur līcī izdzirda piekarināmā motora tarkšķus, tā tūlīt pārtrauca rotaļas ar peldētājiem un traucās pie laivas. Opo sevišķi sadraudzējās ar šejienes fermeri maoru Pivaju Toju, kas savā laivā bieži devās jūrā. Viņš un viņa draugs bija pirmie cilvēki, kuriem Opo ļāva pieskarties sev ar rokām. Pivaja Toja motora tark­šķus tā labi atšķīra starp daudziem citiem.

Uzreiz Opo neizdevās pieradināt, taču jau no paša sākuma tā atļāva cilvēkiem rotaļāties ar sevi. No pir­mās tikšanās ar cilvēkiem līdz Opononi pludmales regu­lārai apmeklēšanai pagāja daži mēneši. Opo sāka pie­rast pie jauniem draugiem. Drīz tā atrada sev drau­dzeni — trīspadsmit gadus veco Džilu Beikeri, kāda Opononi iedzīvotāja meitu. Viņu māja atradās pašā jū­ras krastā. Opo vispār deva priekšroku bērnu sabiedrī­bai un mīļuprāt spēlējās tieši ar bērniem, ļaujot tiem visādi ar sevi izrīkoties, ko viņa nekad neatļāva pieaugu­šajiem.

Vēlāk Džila vēstulē, kas ir publicēta A. Alpersa krā­jumā, pastāstīja par to, kā delfīns sadraudzējies ar viņu. Sākumā, kā raksta Džila, Opo ne visai patika roku pie­skārieni, bet, sapratusi,'ka Džila nedara viņai nekā ļauna, Opo atļāva tai apkampt sevi, sēdināt sev uz muguras mazus bērnus. Draudzība ar Džilu iedrošināja Opo, tā sāka arvien vairāk uzticēties pārējiem cilvē­kiem. Bez bailēm tā izpeldēja seklumā, šaudīdamās cilvēku tuvumā.

Reizēm Opo uz dažām stundām pazuda, acīmredzot tā devās meklēt barību. Interesanti, ka viņa nekad neņēma zivis, ko viņai piedāvāja vietējie zvejnieki. Opo zivis ķēra tepat netālu selgā, trīs četrus kilometrus no pludmales. Tur viņu šad tad bija redzējuši zvejnieki.

Opo slava auga. Auga arī viesnīcu, kafejnīcu, kem­pingu īpašnieku ienākumi. Šīs iestādes kā sēnes pēc lietus bija savairojušās Opononi apkārtnē. Katru dienu Opo ieradās pludmalē, labprāt rotajājās ar peldētājiem. Sevišķi tai patika-spēlēt bumbu. Balansēdama uz degun­gala lielu krāsainu bumbu, Opo pēkšņi pasvieda to gaisā un, pirms vel bumba skāra ūdeni, ar spēcīgu astes vēzienu pameta to atkal augšup. Dažreiz viņa centās nogremdēt bumbu ūdenī, jocīgi ar krūti uzguldamās tai virsū. Reiz starpbrīdī skolēni, sadevušies rokās, iz­veidoja apli, kura vidū tūdaļ parādījās Opo. Peldot aplī, tā atsita un uzķēra no bērniem bumbu.