V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Tad ieradās Tolva. Elvars tūlīt pameta cilvēkus. Tie viņam vairs neeksistēja. Viņš ļoti ātri iemācīja savai draudzenei visas rotaļas. Elvars un Tolva — neviena cita vairs nebija visā pasaulē. Viņu rotaļas bija tik draiskas un straujas, ka šad un tad viens no viņiem kā lode izlidoja no baseina un ar blīkšķi nokrita uz labora­torijas galda. Arvien biežāk baseinā vajadzēja papildi­nāt ūdens krājumus. Visus aparātus laboratorijā nācās nosegt ar pārvalkiem. Delfīni bija vienās skrambās un ievainojumos.

Baseinā ierīkoja šķērssienu. No pirmās finiera šķērs­sienas pāri palika tikai skangali. Sienu vairākkārt at­jaunoja. Beidzot ielika pamatīgu starpsienu. Delfīni bija šķirti. Ritēja diena pēc dienas, taču cilvēki vienalga viņiem vairs neeksistēja. Delfīni peldēja gar starpsienu un sasvilpās. Cilvēkiem tie adresēja tikai sašutuma pilnas skaņas un prasīja ēdienu.

Galu gala izdarīja tā: eksperimentos delfīni pieda­lījās katrs atsevišķi, bet visu pārējo laiku" pavadīja kopā. Elvars apžēlojās un mēģinājumos atkal kļuva ro­taļīgs, labsirdīgs un laipns. Bet Tolva tā arī palika par mežonīgu, nepieradinātu mātīti.

Visvieglāk pieradināt jaunus dzīvniekus. Nepieradi­nāts delfins, nokļuvis mazā baseinā, lielākoties atsakās no kontakta ar cilvēkiem. Lai viņš justos daudzmaz ap­mierināts, vajadzīgs baseins, kas butu desmit reižu lielāks par viņu pašu. Tad pieradināt delfīnu vairs nav grūti. Vispirms jāpārvar viņa bailes. Parasti delfins ātri pārliecinās, ka cilvēka āda ir gluda un saskare ar to nesagādā sāpes. Pieredzējušais delfīnu ķērājs Baskini domā, ka tuvināšanās procesā tas ir pirmais solis. Adas glaudīšana un paplikšķināšana acīmredzot delfīniem izraisa patīkamu sajūtu. Parasti baseinā delfīni paši cenšas izlūgties, lai tos noglaudītu, kā arī bieži beržas gar sukain un virvēm.

Džons Lillijs izmanto delfīna glaudīšanu kā pamudi­nājumu. Šis paņēmiens ir zināmā mērā līdzīgs atlīdzī­bai ar barību. Lai barība izraisītu dzīvniekiem pozitīvas reakcijas, tiem jābūt izsalkušiem. Gluži tāpat ir ar ādas sajūtām. Novērots, ka sākumā delfīnam glāsti patīk, bet pēc kāda laika tie viņam apnīk, viņš cenšas aizpel­dēt prom vai sāk pat rūkt pretī, iestājas pārsātinājums. Reiz kads pieradināts delfīns, kas jau labu laiku bija nodzīvojis okeanārijā, kļuva ļoti agresīvs pret daudza­jiem apmeklētājiem, kas nepārtraukti viņu glaudīja," raustīja aiz spuras, grūda ūdenī. Beidzot viņš pat kļuva nikns, nepārprotami rādot, lai liek viņam mieru.

Dzīvnieka glaudīšanai parasti seko pamudinājums ar barību. Glaudot delfīnu, viņam dod zivi, un viņš ļoti ātri sāk atsaukties uz savu iesauku vai signālu.

Reiz profesors Vintrops Kellogs sastapās ar nepa­redzētām grūtībām. Viņš saņēma mēģinājumiem divus delfīnus — Betiju un Albertu. Alberts bija jauns tēviņš, un to izdevās ļoti ātri pieradināt. Bet Betija, veca mā­tīte, negribēja stāties nekādos sakaros ar cilvēku. Viņa atteicās ņemt barību no rokām un visādi izvairījās no

cilvēkiem. Tādēļ viņu bija grūti izmantot mēģinājumos. Tomēr, atteikdamās no barības, Betija nekļuva vājāka, bet bija enerģijas un spēka pārpilnā.

Sākumā to nebija iespējams izskaidrot, bet tad iz­devās noskatīties, ka Alberts viņu baro! Tas bija diez­gan labsirdīgs delfīns, kurš ātri vien sāka ņemt barību no cilvēka rokām. Barošanas reizēs, paņēmis zivi, viņš ienira ūdenī kopā ar Betiju, un pēc kāda laika viņa iz­nira no ūdens ar zivi mutē.

Ilgu laiku mūsu pērtiķveidīgie radinieki tika uzska­tīti par vissaprātīgākajiem radījumiem starp dzīvnie­kiem. Nav šaubu, šajos maldos diezgan liela nozīme bija ārējai līdzībai ar cilvēku, kaut kādām līdzīgām pazī­mēm izturēšanās un emociju izpausmes ziņā.

Pētījumu materiāli, kas līdz ar zinātnes attīstību arvien papildinās, pēc garīgās attīstības aizvien vairāk attālina pērtiķi no cilvēka. Profesors A. Portmans ir izstrādājis «garīgo spēju» skalu. Viņa pētījumi rāda, ka pirmajā vietā ir cilvēks (215 punktu), otrajā — del­fīns (190), trešajā — zilonis. Bet pērtiķis ir tikai cetur­tajā vietā! …

Smadzeņu atsevišķo daļu struktūra un komplicētī­bas pakāpe ir labs garīgās attīstības rādītājs. Rievu un kroku skaits un lielums smadzeņu garozā ļauj noteikt to īpašnieka vietu dzīvnieku valstī.

Vēl 30. gados Lendvorsijs rakstīja par delfīna apbrī­nojami komplicētajām smadzenēm, bet toreiz viņa atklā­jums neizpelnijās sevišķu ievērību. Pagaja vairāk nekā 20 gadu. Daudzas pārsteidzošas delfīnu izturēšanās īpatnības un apmācīšanas vieglums lika meklēt izskaid­rojumu rūpīgā smadzeņu izpētē.

Doktors Krīgers dabūja okeanārijā bojā gājuša del­fīna smadzeņu preparātus. Smadzenes bija milzīgas, to garoza neskaitāmu kroku, rievu un rieviņu izvagota. Delfīnam salīdzinājuma ar cilvēku smadzeņu absolū­tais svars bija par 350 gramiem lielāks, tieši par tik lielāks, cik sver visas šimpanzes smadzenes. Relatīvi delfīnam smadzeņu svara attiecība pret ķermeņa svaru ir tikai nedaudz zemāka nekā cilvēkam.

Nervu šūnas delfīna smadzeņu garozā un redzes uz­kalnā (talamā) ir tikpat blīvi izvietotas kā cilvēka sma­dzenēs. Lielāks ir arī nervu šūnu rievu un kroku skaits smadzeņu garozā. Delfīniem, tāpat kā cilvēkam, ir seši smadzeņu slāņi, bet specifisko un nespecifisko kodolu tajos par vienu vai diviem vairāk. Balstoties uz to, viens no ievērojamākajiem smadzeņu pētīšanas speciālistiem doktors Pillerijs secina, ka delfīniem ir lieliski attīstītas smadzenes, līdzīgas mūsu smadzenēm un dažā ziņā pat pārākas par tām. Par delfīnu sma­dzeņu augsto attīstību liecina jau iepriekš minētā Bāze- les zooloģiskā institūta profesora A. Portmana pētījumi. Viņš salīdzināja cilvēka un delfīna smadzeņu un sma­dzenīšu attīstību. Iegūtie dati bija ļoti līdzīgi, toties citiem pētījamiem dzīvniekiem tie bija krietni vien ze­māki.

Kā zināms, noteikti smadzeņu centri regulē tādu vai citādu organisma funkciju. Ievadot šajos smadzeņu centros mikroelektrodu un pieslēdzot tam vāju elektris­kās strāvas avotu, var izraisīt dažādas reakcijas. Daži smadzeņu centri izraisa patīkamas — pozitīvas, citi nepatīkamas — negatīvas sajūtas. Tā mākslīgi var ra­dīt labpatikas, izsalkuma, slāpju, niknuma un citas sajūtas.

Lai pērtiķiem un delfīniem izraisītu balss reakcijas, šādu smadzeņu elektrostimulāciju izmantoja arī Džons Lillijs. Tas ir ļoti efektīvs līdzeklis. Iedarbojoties uz zi­nāmiem centriem, īsā laikā varēja mežonīgu, agresīvi noskaņotu pērtiķi pārvērst par rāmu, mīlīgu un pilnīgi pieradinātu būtni. Iedarbojoties uz citiem centriem, va­rēja pieradinātu un cilvēku vidū ilgi dzīvojušu pērtiķi pārvērst par satracinātu bestiju, kas koda itin visiem.

Ar šīs metodes palīdzību bija viegli iemācīt pērti- ķim nospiest slēdzi, tādējādi savienojot kontaktus un radot savās smadzenēs patīkamas sajūtas. Tomēr, kad slēdzi nomainīja mikrofons un kad jebkura skaņa mik­rofonā, saslēdzot elektrisko ķēdi, izraisīja pērtiķim tās pašas patīkamās sajūtas, — tas nekā nespēja to aptvert. Pat simtiem mēģinājumu ik dienas sešu mēnešu laikā nevarēja viņam to iemācīt. Katrs no trim pērtiķiem, kas piedalījās mēģinājumā, viegli iemācījās nospiest slēdzi ar kāju, roku vai mēli, bet neparko nevarēja iemācīties šai nolūkā izdot skaņu.

Delfīns līdzīgā eksperimentā izturējās pavisam ci­tādi. Lūk, kā to apraksta Lillijs: «Pārbīdījis elektrodus vēl par vienu, diviem milimetriem … es izdzirdu, ka delfīns izdod tik daudz skaņu kā vēl nekad agrāk. At­skanēja svilpieni, dūcieni, šņirkstoņa, riešana, beidzot skaņas, kas atgādināja pūļa kliedzienus stadionā. Es nodomāju, ka nu ir pienācis laiks pamēģināt, vai elek­trods nav sasniedzis to smadzeņu centru, kas izraisa pozitīvas reakcijas.