V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Vai dzīvnieks iemācīsies nospiest slēdzi, lai radītu kairinājumu savās smadzenēs? Es ātri uzrīkoju slēdzi, kuru delfīns varētu nospiest ar purnu. Ja viņš to bīdītu uz augšu, tad kontakts saslēgtos un elektrods izraisītu veselu kairinājumu sēriju. Montējot slēdzi, es ievēroju, ka delfīns uzmanīgi vēro, kā es darbojos.

Tikko es beidzu montēšanu un pierīkoju slēdža iedarbināšanai vajadzīgos stieņus, tā delfīns sāka tos nospiest. Kamēr pievienoju slēdzi pārējai aparatūrai, viņš jau bija iemācījies kā nākas nospiest stieņus un ieslēgt strāvu, lai izraisītu kairinājumu.

Man kļuva mazliet neomulīgi: delfīna rīcībā bija vē­rojama nesalīdzināmi lielāka mērķtiecība nekā pērti­ķiem. Man vienmēr bija tāda sajūta, ka, pirms pērtiķis iemācīsies rīkoties ar slēdzi, viņš ne vienreiz vien ieslēgs kontaktu tīri nejauši. Tā arī bija. Pat vēlāk, kad pērtiķis jau bija visu apguvis, viņš bieži aizmirsa, kas jādara.

Delfīnam šāda nejauša rakstura rīcība nekad netika novērota, likās, it kā viņš zinātu, ka slēdzis, ko es mon­tēju, var izraisīt patīkamu kairinājumu. Sis kairinājums viņam bija pazīstams, viņš redzēja, kā es nospiedu slēdzi. Jau pirmajā mēģinājumā delfīns apguva slēdža darbību un iemācījās ar to rīkoties.»

Tikpat ātri šo paņēmienu apguva arī otrs delfīns. Tika konstatēta milzīga atšķirība delfīna un pērtiķa ap­mācīšanā — pirmajam vienu vai otru paņēmienu var parādīt, pērtiķim jebkura rādīšana ir velta.

Bet delfīni ir ne tikai ātri apmācāmi. Reiz kāds no tiem pats veica eksperimentu. Lillijs lika delfīnam

izdot noteikta ilguma un noteiktas frekvences skaņas un pastiprināja tās ar elcktrostimulāciju. Dzīvnieka elpekiis pie katras skaņas pavērās un tā malas viegli vibrēja. Pēkšņi eksperimentētājs konstatēja, ka viņš nedzird nevienu skaņu, lai gan elpekiis turpi- naja paplašinaties un sašaurināties kā parasti. Delfīns izdeva tik augstas frekvences skaņas, ka cilvēka ausis vairs nespeja tas uztvert.

Lillijs pārtrauca elektrostimulāciju. Sekoja vēl dažas «nedzirdamas» elpek|a kustības, un zinātnieks atkal iz­dzirda skaņas un saka tās pastiprināt. Visos turpmā­kajos eksperimentos delfīns raidīja tikai tādas ska­ņas, kuras spej uztvert cilvēks.

ka jūs sauc?

— Ivans Petrovičs Kuzņecovs?

Viss ir skaidrs: Ivans Pētera dēls no Kuzņecovu ģimenes. Bet ko lai dara ar vaļu nosaukumiem — afa- līna, melnvalis, baltvalis, zilais valis, finvals, kašalots un vēl daudziem citiem? Pavisam vaļiem ir ap septiņ­desmit nosaukumu. Dažādi nosaukumi — dažādi arī paši vaļi. Un kas ir delfīni? Vaļi vai kas cits? Pamēģi­nāsim tikt par šo jautājumu skaidrībā.

Sāksim ar vēsturi. Zviedrijā 1707. gada maijā nelie­lajā Roshultes ciemā draudzes mācītāja Linneja ģi­menē piedzima dēls, kuru nosauca par Kārli. Zēns auga, kaislīgi aizrāvās ar augu vākšanu tuvākajā apkārtnē un nemaz netaisījās kļūt par mācītāju. Viņam izdevās iestāties Lundas universitātē, pēc tam pāriet uz Upsa- las universitāti. Tur viņš ieguva medicīnisku izglītību, un 1735. gadā par disertāciju «Jauna intermitējošo drudžu hipotēze» viņam piešķīra medicīnas doktora grādu. Tomēr viņa bērnu dienu jūsma par dabu nezuda, un viņš ar lielu aizrautību pievērsās botānikai un zoolo­ģijai. Savam laikam viņa zināšanas šajās nozarēs bija ļoti plašas. 1732. gadā Upsalas karaliskā biedrība uz­deva viņam doties pusgadu ilgā ekspedīcijā uz Lapu- zemi, lai vāktu augu kolekcijas.

Tajā laikā cilvēcei maz pamazām sāka atvērties acis uz apkārtējo pasauli. Tika aprakstīti simtiem jaunu augu un dzīvnieku. Krājās veseli hipotēžu kalni, faktu pasaule likās tikpat bezgalīga kā okeāns. So faktu haosu vajadzēja sistematizēt. Bet to spēja. tikai… ģēnijs.

Cilvēcei jau vairākkārt ir gadījies sastapties ar līdzīgu nepieciešamību. Viskritiskākajā brīdī uzradās tāds cilvēks un «nolika visas lietas savās vietās». Dar­vins, Mendeļejevs, F.inšteins — lūk, nepilns šādu sla­venību zvaigznājs. Bioloģijā ceļu uz nākotni izcirta Kārlis Linnejs.

1730. gadā viņš spēra pirmo soli: parādījās darbs «Augu klases un ģintis», bet pēc pieciem gadiem div­padsmit lappusēs tika izklāstīta «Dabas sistēma». Tā bija zooloģijas un botānikas ābece. Linnejs pats vairāk­kārt to papildināja un pilnveidoja, tomēr principi, kas likti šīs zinātnes pamatā, saglabājušies līdz mūsu die­nām.

Linnejs sadalīja dzīvniekus klasēs: zivis, amfībijas, putni un zīdītāji. Viņš pareizi novērtēja un ieveda zi­nātnē pēdējo — augstāko klasi, pamatodamies uz to, ka zīdītājiem ir dziedzeri, kas pēcnācēju barošanai izdala pienu. Šai klasē Linnejs ierindoja arī cilvēku. Tajos laikos tā bija liela pārdrošība.

Kā? Cilvēks — garīga būtne, radības kronis — un pēkšņi kopā ar zvēriem?

Jā, Linnejs ierindoja cilvēku kopā ar pērtiķiem vienā kārtā, kuru viņš nosauca- par primātu kārtu. Nevajag aizmirst, ka tas notika vairāk nekā simts gadu pirms Čarlza Darvina «Sugu izcelšanās» klajā nākšanas!

Tikai par vienu dzīvnieku kārtu Linnejam vajadzēja ilgi domāt. Kur, kādā klasē to ierindot? Tā ir vaļu vai, pareizāk sakot, vaļveidīgo kārta. Pēc ķermeņa formas tie atgādina zivis. Zivs ķermenis ir saspiests vai nu no sāniem, vai arī no augšas, bet vaļiem ķermenis ir ieapaļš. Tiem priekšā uz krūtīm ir spuru pāris, tāpat kā zivīm. Aizmugurē arī spura — aste. Tikai zivīm tā ir vertikāla, bet vaļiem — horizontāla. Vaļiem dzīves veids ir tāds pats kā zivīm. Tie piedzimst, dzīvo un no­mirst ūdenī. Vai tiešām šie dzīvnieki neiekļaujas viņa harmoniskajā sistēmā, kas aptver visu dzīvnieku pasau­les daudzveidību un bagātību?

Laikam vaļi tomēr ir zivis. Lielas bezzvīņu zivis. Linnejs jau ķērās pie spalvas, lai ierakstītu vaļus zivju klasē, kad pēkšņi viņam atnesa vēstuli.

Jā! So vēstuli viņš jau sen gaidīja. Tā bija no pazīs­tama vaļu medību kuģa kapteiņa. Daudzus gadus jau viņš vago okeāna plašumus, medījot jūras milzeņus. Un, lūk, viņš raksta, ka nogalinātajiem vaļiem dažreiz tek piens. Jā, jā! Tieši piens, biezs, mazliet iedzel­tens.

Šaubas izgaisa. Vaļi ierindojami augstākajā klasē.

Vaļveidīgo kārta, par kuru stāstīts šai grāmatā, iedalās divās lielās apakškārtās — bezzobu jeb bārdai­najos un zobainajos vaļos. Savukārt bezzobu vaļi aptver gludo, rievaino un pelēko vaļu dzimtas, zobainie vaļi — kašalotu, knābjpurnu, īsto un upju delfīnu dzimtas. Tāda sistēma dod iespēju skaidri atšķirt katru sugu no citām ne tikai pēc tās piederības pie apakškārtas, dzim­tas, ģints, bet arī tādēļ, ka tās zinātniskais nosaukums sastāv no diviem vārdiem, pirmais no kuriem attiecas uz ģinti, otrais — uz sugu. Piemēram, baltvalis saucas «Delphinapterus leucas», kas nozīmē: balts delfīns bez muguras spuras. Vai tā nav lieliska vizītkarte?

Cilvēks var kļūdīties. Tas zināms jau sen, un tomēr kļūdas un maldi laiku pa laikam atkārtojas. Ne vienmēr ceļš uz patiesību ir taisns. Sajā grāmatā aprakstītie no­tikumi nav izņēmums. Arī tie ir bijuši par pamatu dau­dziem maldīgiem uzskatiem. Jā, un nav arī teikts, ka kļūdu vairs nebūs.

Tā vaļus ilgi jauca ar zivīm. Un kaut gan cilvēku vairumam patlaban tā liekas ābeces patiesība, tomēr daudzi vēl mūsu dienās domā tāpat. Pārāk liela ir ārējā līdzība. Kā vieni, tā otri dzīvo ūdenī, un redzēt tos sa­vām acīm laimējies tikai nedaudziem. Un tomēr dēvēt vali par zivi ir tikpat aplami, kā nosaukt Sauli par Mēnesi.