V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Dažreiz astoņkāji un kalmari uzsāk ar kašalotu niknu cīņu. Tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi. Astoņkājis un kalmars laiž darbā visus savus astoņus vai desmit garos, spē­cīgos taustekļus — rokas. Tās apvijas ap kašalota galvu tik cieši, ka ilgu laiku vēl redzamas piesūcekņu pēdas. Ja molusks ir ļoti liels, tad milzeņu cīņa ieilgst. Kaša- lots iznirst virspusē, kā kroni turēdams uz galvas mo­lusku, un sit to pret ūdeni. Sai cīņā vienmēr uzvar valis. Gadās, protams, ka moluskam izdodas aizmukt, atstā­jot ienaidnieka mutē dažus taustekļus.

Bet starp zobainajiem vaļiem ir viens briesmīgs plē­soņa. Angļi to sauc par «vali slepkavnieku». Tas ir zoben- valis. Viņš pārtiek ne tikai no lielām zivīm, bet arī no siltasiņu dzīvniekiem: roņiem, jūras lauvām, kotikiem, delfīniem u. c. Ir zināms, ka zobenvaļi dažreiz uzbrūk valzirgiem, baltvaļiem un lielajiem rievainajiem va­ļiem.

Vecos laikos kāds vaļu mednieks novērojis zoben- vaļus tuvumā. Kuģis medīja baltvaļus. Daži baltvaļi peldēja un nira atklātā ūdenī starp ledusgabaliem. Pēkšņi,'kā pēc komandas, tic sastinga un daži pat sa­griezās uz sāniem. Viss noskaidrojās, kad netālu no sastingušajiem baltvaļiem virs ūdens pēkšņi parādījās zobenvaļu augstās muguras spuras. Zobenvaļi peldēja gluži līdzās baltvaļiem un likās nemaz neievēroja tos. Bet, lūk, vienam baltvalim neizturēja nervi un tas lai­dās prom. Tūlīt pat zobenvaļi metās paka], un pēc mirkļa jau viss bija beidzies — virs ūdens palika tikai asiņaini tauku traipi kā dzelmē notikušās drāmas mēmi liecinieki. Zobenvaļi aizpeldēja prom, bet pārējie balt­vaļi palika sveiki un veseli.

Vaļu medību kuģu flotilēs zobenvaļi ir diezgan bieži ciemiņi. Nereti gadās tā: kad nogalināto vali aiz astes pievelk pie kuģa un ar īpašas slīpnes palīdzību velk augšā uz zivju apstrādes klāja, valim atveras mute, un zobenvaļi zibeņātri izrauj lielo un gardo vaļa mēli. To viņi izdara apbrīnojami ātri un veikli. Jāatzīmē, ka šādos gadījumos plēsoņām tiešām netrūkst apķē­rības.

Pazīstamais angļu pētnieks kapteinis Roberts Skots, kas traģiski gāja bojā Antarktikā, savā dienasgrāmatā, kas saglabājusies līdz mūsu dienām, apraksta kādu interesantu gadījumu ar zobenvaļiem. Kuģa izkraušanas laikā uz neliela ledusgabala atradušies ekspedīcijas suņi un petrolejas kannas. Netālu no ledusgabala parādīju­šies daži zobenvaļi. Tic peldējuši, laiku pa laikam pa­bāzdami galvas no ūdens un ar interesi aplūkodami priekšmetus, kas atradās uz ledusgabala. Zobenvaļi peldējuši tik tuvu ledusgabalam, ka suņi jau kļuvuši nemierīgi, bet Skots aizsūtījis uz turieni ekspedīcijas fotogrāfu, lai dabūtu zobenvaļa «portretu» tuvskatā. Pa to laiku vaļi kaut kur pazuduši. Pēkšņi ledusgabals stipri sazvēlies uz sāniem, pacēlies uz augšu un sašķē­lies. Brīnumainā kārtā fotogrāfs, suņi un kannas notu­rējušies uz ledusgabala un neieslīdējuši ūdenī. Un tūlīt pat izniruši zobenvaļi, un šķitis, ka tie ar izbrīnu rau­dzījušies uz ledusgabalu — kā tas viss varējis noturē­ties? Ledusgabala «iemītniekus» nācies steidzīgi eva­kuēt uz drošāku vietu. Skaidrs, ka tieši tādā veidā zo­benvaļi sagūsta uz ledusgabaliem gulošos roņus. Kā redzat, daži zobenvaļi jau ir kolektīvs, kas darbojas organizēti un visai asprātīgi. Tie ir ļoti rijīgi. Kādreiz zobenvaļa kuņģī atrastas četrpadsmit roņu un trīspa­dsmit delfīnu atliekas!

Okeanārijā zobenvaļi izturas ļoti savādi. Kad vienu no tiem nejauši noķēra piekrastē kādas japāņu kokzāģē­tavas šaurajā kanālā, kur tas bija iemaldījies, un ievie­toja okeanārijā, tad sākumā, zinādami dzīvnieka ļauno dabu, cilvēki neiedrošinājās tam pat tuvoties. Bet patie­sībā tas bija jauks un gluži rāms radījums, kas vēlāk ņēma zivis tieši no rokām.

Vaļa kuņģa saturs bieži vien palīdz izdarīt zināt­nisku atklājumu. Tādā veidā, piemēram, tika aprakstī­tas dažas jaunas astoņkāju un kalmaru sugas, kas līdz tam nebija pazīstamas. Ļoti bieži vali norij priekšme­tus, kas nepavisam neder viņiem par barību. Delfīniem kuņģi bieži atrod kuģa izdedžus, putnu spalvas, kaut gan tie nekad nemedī putnus. Atrasti saldo ķiršu kau­liņi ar visu tutiņu. Reiz Jaltā no delfīna kuņģa izņēma pat nelielu rožu pušķi. Protams, rozes vairs nebija svaigas, un jādomā, tās bija novītušas pirms nokļūša­nas delfīna vederā.

.

Vējš aprima tikpat ātri, kā bija sacēlies. Jūra ne­daudz nomierinājās, un klusumā, kas pēc tam iestājās, bija dzirdami ūdens šļaksti pret laivu. Pēkšņi pavisam tuvu atskanēja varens un īss: «P-puff!» Tas izklausījās kā dobjš šāviens. Dažus metrus no mums gaišzilajā ūdenī traucās uz priekšu gluds, spožs, melns ķermenis.

Gandrīz līdzās vietai, kur tas nozuda, uzšāvās gaisā smalku šļakatu strūkla. Atkal atskanēja eksplozīvais «puff», no ūdens iznira plata, melna mugura, gaisā pa­vīdēja spuras slaidais loks, un otrs delfīns pazuda zem ūdens. Tas viss ilga pāris sekundes. Un gandrīz tūlīt pa labi un pa kreisi iznira vēl daži delfīni.

Mēs aizmirsām zveju. Delfīni bija tik nesteidzīgi, bet tomēr strauji un graciozi, viņi tik brīvi traucās pa dzidro ūdeni, ka mēs kā apburti nevarējām novērst no tiem skatienu. Viņi ieradās no jūras, kārtējo reizi uz­ņēma svaigu gaisu un atkal uz ilgāku laiku nozuda. Tā bija lieliska deja ar sarežģītām figūrām, pagriezie­niem, lēcieniem.

Jā, delfīni jau kopš seniem laikiem tiek uzskatīti par ātriem peldētājiem. Cik ātri tad viņi peld?

Senie jūras braucēji un zvejnieki diez vai domāja par šo jautājumu. Viņiem bija pilnīgi skaidrs, ka delfīni un vaļi peld daudz ātrāk par viņu kuģiem. Bet, kopš saka nodarboties ar vaļu medībām, šis jautājums ieguya noteiktu praktisku nozīmi — vaļus vajadzēja panākt.

Izrādās, ka tādi milži kā kašalots nopeld 6—8 kilo­metrus stundā. Tāds ir viņu normālais ātrums, tādā tempā tie var kustēties ļoti ilgi. Bet viņiem vajadzīgs arī lielāks ātrums, lai, piemēram, panāktu zivju barus vai arī izbēgtu vajātājiem. Ar kādu ātrumu kašalots seko zivīm vai kalmariem, mēs nezinām, bet harpunēts kašalots spēj nopeldēt 18—22 kilometrus stundā. Tur­klāt viņš velk sev līdzi simtiem metru harpūnu tauvas, kas ir piestiprināta kuģim. Kaut gan kuģis, darbinot savas mašīnas, parasti palīdz dzīvniekam, jo citādi tauva pārtrūktu kā diegs, tomēr kašalota ātrums šādos gadījumos noteikti ir samazināts.

Viegli ievainots valis dažas stundas var no visa spēka vilkt tauvu. Viņš šaudās pa jūru, kamēr viņam izdo­das atbrīvoties vai arī kamēr viņš galīgi zaudē spēkus. Tas liecina, ka viņš var pārvietoties ar ātrumu, kas nav mazāks par 20 kilometriem stundā.

Citi milži — Grenlandes vaļi, kas pieder pie bezzobu vaļiem, visumā nav no ātrajiem, un nopeldēt 4—8 kilo­metrus stundā tiem ir pierasta lieta. Viņu dzīves veids un apmēri padarījuši nevajadzīgus lielos pārvietošanās ātrumus ūdenī. Pirms cilvēka viņiem jūrā nebija ienaid­nieku, tātad nebija arī vajadzības meklēt glābiņu bēgot. Viņiem nevajadzēja arī dzīties pēc medījuma, jo tie augu un dzīvnieku organismi, kas ir viņu pamatba- rība — fito- un zooplanktons, pārvietojas tik lēni, ka, salīdzinot ar vali, vienkārši stāv uz vietas. Jā, Grenlan­des vaļi nav iemācījušies ātri peldēt, un jāsaka, ka tas viņiem ir dārgi maksājis, jo patlaban šo unikālo dzīv­nieku okeānā palicis pavisam nedaudz.