V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Mazākajiem bezzobu vaļiem — rievainajiem vaļiem, kas barojas ne tikai ar mazkustīgo planktonu, bet arī ar ašo zivtiņu bariem, jāpārvietojas ātrāk. Mazā vaļa ātrums — 18—27 kilometri stundā un pat vairāk.

Milzīgie zilie vaļi desmit minūšu ilgā izrāvienā spēj attīstīt 36 kilometru ātrumu stundā. Vairāk nekā 2 stundas tie spēj peldēt ar 26 kilometrus lielu ātrumu stundā.

Amerikāņu zoologs Gilmors daudz pētījis pelēkos va­ļus, kuri atšķiras no rievainajiem ar veselu rindu inte­resantu pazīmju un ir izdalīti speciālā sistemātikas klasē. Šos vaļus iznīcināja tik nežēlīgi, ka to medības tika aizliegtas.

No kuģa, no helikoptera un no krasta Gilmors un viņa palīgi vēroja pelēkos vaļus. Viņi konstatēja, ka migrācijas laikā pelēkie vaļi spēj peldēt 20 stundu dienā, veicot apmēram 150 kilometru, tātad vidējais ātrums stundā 7,5 kilometri. Viens pelēkais valis ar savu izturēšanos krasi atšķīrās no pārējiem. Kādreiz kuģa dzenskrūve viņam bija nocirtuši astes spuras lē­verus.

Tas padarīja to par lēngaitas vali. Tomēr viņš pa­lika dzīvs un bija pat normāli nobarojies. Viņu vēroja kādas 70 dienas. Pa šo laiku viņš bija nopeldējis ap­mēram 5000 kilometru, no Sandjego līdz Aļaskai, dienā veicot 80—90 kilometru.

Bet tagad apskatīsim milzu kašalota jaunākos brā­ļus — delfīnus. Tie ir paši ātrākie no visiem vaļveidīga- jiem. Sākumā bija zināms, ka tie stundām var peldēt, veicot 12 mezglus (ap 22 kilometri) stundā. Vēlāk uz­zināja, ka viņi divas stundas spēj peldēt blakus ātr­gaitas kuterim, kura ātrums ir 27 kilometri stundā. Bet otrā pasaules kara laikā novērots, ka delfīni apsteidza torpēdkuterus, kas traucās ar 40 kilometru ātrumu stundā. Jā, ir gan delfīni apkaunojuši floti!

Bet visdīvainākais bija tas, ka delfīniem it kā nemaz nevajadzētu šaudīties pa jūru tādā trakā ātrumā …

Profesors Grejs bija ievērojams speciālists dzīvnieku pārvietošanās jautājumos. Kā pārvietojas čūska un bruņurupucis, kā liek kājas zirgs rikšojot un auļojot — vispār vissmalkākā kustibu biomehānika bija viņa sirds­lieta. 1936. gadā viņš pamanīja nelielu delfīnu baru, kas ātri panāca un aizsteidzās priekšā kuģim, ar kuru viņš brauca. Profesors bija ārkārtīgi pārsteigts. Kuģis bija viens no ātrākajiem un veica 17 mezglus stundā. Kamēr delfīni peldēja garām kuģim, Grejs uzņēma laiku un pēc tam ātri aprēķināja galvā — iznāca 10 metru sekundē. Tātad 36 kilometri stundā.

Tad profesors kļuva domīgs. Ar tādu ātrumu var lidot pa gaisu un skriet pa zemi, bet ūdenī… Odens taču 800 reižu blīvāks nekā gaiss! Pamēģini noskriet simt metru ūdenī līdz jostas vietai — vislabākais rezul­tāts būs apmēram 100, bet varbūt 200 sekunžu. Bet del­fīns nopeldēja simt metru desmit sekundēs! Bija par ko brīnīties …

Tālākie aprēķini deva negaidītus rezultātus. Lai pel­dētu ar tādu ātrumu, delfīnam ir vajadzīga 10 reižu lie­lāka piepūle nekā sauszemes dzīvniekiem, kas pārvietojas tikpat ātri. Bet delfīnam muskuļu svars ir apmēram tāds pats kā sauszemes zīditājiem. Varbūt katrs viņa musku­lis ir 10 reižu spēcīgāks nekā sauszemes dzīvniekiem? Nebūt nē, muskuļu spēks, pārrēķinot to uz 1 kilogramu muskuļu svara, visiem zīdītājiem ir apmēram vienāds.

Jā, bija skaidrs, ka delfīnu jaudai vajadzētu būt lie­lākai. Tāpēc šķita dīvaini, ka tas delfīnus nebūt neuz­trauca, un tie turpināja peldēt ar to pašu ātrumu, lai gan tiem nebija uz to nekādu teorētisku tiesību. Tā ra­dās Greja paradokss, kas pastāvēja divdesmit trīs ga­dus.

Ja jau pastāvēja tik ilgi, tad ļausim tam dzīvot vēl dažas minūtes.

Pagaidām tā vēl ir neparasta pašsajūta. Reti kādam cilvēkam tā pazīstama. Bet vaļi izjūt to pastāvīgi. Iedo­mājieties sevi it kā karājamies gaisā — kad vienādi viegli var kustēties uz priekšu un atpakaļ, pa kreisi un pa labi.

Kurš gan nav lasījis mūsu kosmonautu grāmatas, kur aprakstīts bezsvara stāvoklis! Vaļiem tas ir gluži parasts. Tiesa, kosmonautam bezsvara stāvoklis nav tāds kā valim. Kosmiskajā lidojumā Zemes pievilkšanas spēks ir vājināts, bet valim šo spēku neitralizē izspiestā ūdens svara pretdarbība. Gravitācijas spēks spiež ķer­meni uz leju, bet ūdens ceļ uz augšu. Rezultātā rodas lielisks bezsvara stāvoklis. Odenī valis ir it kā gaisā pakārts. Sādā stāvoklī atrodas katrs, kas prot peldēt ar akvalangu.

Iepriekš aprakstītais stāvoklis atvieglo valim pār­vietošanos ūdenī jebkurā no sešiem virzieniem.

Visiem vaļiem — lieliem un maziem, zobainiem un bezzobu, gludiem un rievainiem — ķermenim ir plud­līniju forma. Tāpēc valis, pārvietojoties ūdeni, sastop vismazāko pretestību. No šī cigāra vai torpēdas augšup slejas divas krūšu un viena muguras spura. Krūšu spu­ras ir priekšējās ekstremitātes, tapat kā visiem zīdī­tājiem, kaut gan vājiem tās noder kā par dzijuma un pagrieziena stūrēm, tā par savdabīgām bremzēm. Mu­guras spuru tādām sugām kā baltvalis var veidot tikko redzama ādas kroka vai arī spura var būt vairāk nekā pusotra metra augsta — kā zobenvalim, kas, taisnību sakot, tā arī nosaukts šī zobena dēļ.

Kādēļ vaļiem vajadzīga muguras spura? Kāpēc da­žām sugām tās nav, bet citām tā sasniedz milzu ap­mērus? Tādi un līdzīgi jautājumi rodas, kad apskata visu muguras spuru formas, izmēru un izvietojuma da­žādību. Patlaban jau var diezgan noteikti runāt par to, ka muguras spura ir stabilizācijas orgāns, kas palīdz vaļveidīgajiem peldot saglabāt izvēlēto stāvokli un ne­ļauj piepeši apgāzties uz sāniem utt.

Ari krūšu spuras pēc izmēriem un formas ir ārkār­tīgi daudzveidīgas. Septiņus metrus garajam melnvalim tās ir samērā mazas, tikai 40—50 centimetru, bet 15 metru garajam kuprainajam valim tās ir 5 metrus garas.

Kustības orgānus, zīdītājiem tik parastās priekšējās un pakaļējās ekstremitātes, vaļveidīgajiem aizstāj spē­cīgā astes spura. Vaļa astei piemīt patiesi varens spēks.

Reiz Ziemeļos Cjošas līcī mēs bijām liecinieki šī spēka izpausmei uz sauszemes. Zvejnieki izmestajos tīk­los nejauši bija noķēruši prāvu ziemeļu delfīnu — balt- vali. Sis dzīvnieks svēra apmēram tonnu, un tomēr to izdevās uzvilkt uz zvejas kuģīša klāja. Nokjuvls tik ne­parastos apstākļos, valis sāka ar asti dauzīt klāju. Visi zvejnieki izbīlī atlēca nost, nezinādami, kā lai tiek ar to galā. No spēcīgajiem astes sitieniem baltvalis, kas bija gulējis uz vēdera, sagriezās uz sāniem un šai brīdī ar asti aizķēra mastu. Divdesmit centimetru resnais masts salūza kā sērkociņš.

Vaļu mednieku praksē zināmi daudzi gadījumi, kas liecina par vaļu astes ārkārtīgo spēku. Tajos senajos laikos, kad vaļu medībās devās ar laivām un kā ieroci izmantoja rokas harpūnas, par vaļu mednieku meista­rību sprieda pēc viņu prasmes piebraukt valim klāt tā, lai nenokļūtu zem tā astes. Pretējā gadījumā bojā eja bija neizbēgama. Vaļu astes zvēliens ne tikai pārvērta skaidās laivas, salauza mastus un uzgāza vaļu mednie­kiem veselus ūdens kalnus, bet arī iedragāja kuģu sā­nus, salauza un salieca dzenskrūves. Tas nav nekāds brīnums. Zilā vaļa «dzinēja» jauda pārsniedz 500 zirg­spēku.

Kā ūdenī kustas zivs, to zina katrs: tā virza savu asti no vienas puses uz otru; turklāt astes vertikālais stāvoklis nodrošina airēšanai līdzīgu darbību. Bet kāds ir vaļa astes darbības mehānisms? Par to ilgu laiku izteica dažādus minējumus. Vali taču nevar tik viegli apskatīt kā zivi. Lieta tā, ka vaļa astes lēveri atšķirībā no zivs astes ir horizontāli, un, ja tie darbotos tāpat kā zivij, virzes kustība būtu gaužām neievērojama. Tika izvirzītas asprātīgas matemātiskas teorijas, kas iz­skaidroja, kā darbojas vaļa aste, bet tas maz ko grozīja, jo tās visas bija tālu no īstenības. Delfīnu piesēja tā, ka tas varēja kustināt tikai asti, un visas kus­tības pierakstīja. Tomēr tās ļoti maz atgādināja pel­dēšanu dabiskos apstākļos un deva nepareizu priekš­statu.