V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Valis «tralē» okeānu. Parasti viņš peld uz sāniem ar atvērtu muti, izlaizdams caur to simtiem tonnu ūdens. Beidzot mute aizveras, un 3 tonnas smags vir­zulis — mēle — izspiež uzņemto ūdeni caur bārdas plāt­ņu sietu. Visu, kas paliek sietā, var rīt nost.

Tā ir apskaužama dažādība. Bet kā ar garšu? Saka, ka par gaumi nestrīdas. Tiesa, ārsts Alēns Bombārs, nokļuvis «aiz borta uz paša vēlēšanos», pārgāja uz vaļu ēdienu karti. Spriežot pēc viņa aprakstiem, dzīvot varēja. Vismaz remdināt izsalkumu. Pieradums, parei­zāk sakot, apstākļi arī daudz ko nozīmē .. .

Ja atceramies, ka miljards cilvēku uz Zemes cieš badu, kļūst skaidrs, ka okeāna milzīgo barības krājumu izmantošana kļūst par vienu no svarīgākajām problē­mām. Pagaidām tikai fantasti un jūras iemītnieki ievāc bagātu ražu okeāna plašumos. Bet mūsu zvejnieki no okeāna virsmas nosmalsta tikai «krējumu». Visumā tās ir zivis, nedaudz molusku, niecīgs daudzums aļģu. Gar­šīgi ir aļģu, mazo vēzīšu-kriļu konservi, bet tos ražo maz. Droši vien nepietiktu pat viena vaļa pabarošanai.

Planktons, zivis, moluski — galvenā vaļu barība Katrs no šiem trim nosaukumiem slēpj sevī desmit līdz trīsdesmit organismu nosaukumu, citiem vārdiem sakot, ēdienu. Šķiet, gluži diētiska šī barība nav. Brokastīs, pusdienās, vakariņās (iespējams, ka vaļiem ir arī lau­nags) var būt vieni un tie paši ēdieni. Planktons pirma­jam ēdienam, planktons otrajam un trešajam. Pusdienās un vakariņās tas pats!

Planktons — dzīvnieku un augu organismi, kas nav lielāki par dažiem centimetriem, bet dažreiz pat mazāki par milimetru. Tie ir vēžveidīgie, moluski, zarndobu- mainie, vienšūņi, ūdensaugi un daudzi citi. Tā ir bez­zobu vaļu galvenā barība, lai gan viņu ēdienkartē var būt arī zivis. Tā peld ūdenī, un straume to aiznes no vienas vietas uz citu ļoti nevienmērīgi. Dažreiz barības ir ļoti daudz, vaļi to uziet un paliek tur «ganīties». Bet šādi sakopojumi nav sastopami jebkurā okeāna vietā. Tāpēc migrācijas laikā vaļiem diezgan bieži nākas ba­doties.

Vislielākais dzīvnieks pasaulē pārtiek no vissīkāka­jiem organismiem, kuru svars nesasniedz pat gramu! Vai varat iedomāties ziloni, kas pārtiek no odiem? Bet starp ziloni un odu ir daudz mazāka* atšķirība nekā starp vali un planktonu veidojošu organismu — valis ir simt miljonu reižu lielāks par to. Bet, ja planktona organisms sver tikai grama tūkstošo daļu, tad šī attie­cība pieaug vēl par vienu tūkstoti! Cik planktona orga­nismu tad valim jānoēd? Pagaidām vēl nav atradies tāds entuziasts, kas būtu ar mieru saskaitīt, cik plank­tona organismu ir vaļa kuņģī. Bet kuņģa satura svars gan dažreiz ir noteikts.

Un tad bijusi darīšana ar iespaidīgiem skaitļiem. Zilā vaļa kuņģa saturs sver vairāk nekā tonnu, viens otrs zinātnieks minējis pat divas tonnasršo svaru pār­rēķinot planktona organismos, iegūstam milzīgu skaitli — 1,5 milj.—2 mljrd. Pirmajā gadījumā valis apēd vienas planktona pilsētas iedzīvotājus, otrā gadījumā — vaļa ēdienkartē iekļuvusi vesela planktona civilizācija.

Cik daudz jānopūlas valim, lai varētu aprīt 2 ton­nas planktona? Labi, ja viņš pārtiek no kliju koloni­jām. Tie ir samērā lieli vēzīši, to garums sasniedz 5 centimetrus. 1 kubikmetrā ūdens var būt apmēram 70 kilogramu kriļu. Tad valim jāizkāš tikai 29 tonnas ūdens. Bet ja šādu koloniju nav? Ko tad? Maksimāli vienā kubikmetrā ūdens ir 3—5 grami planktona. Tātad, lai varētu apēst tikai vienu tonnu planktona, valim jā­izkāš vairāk nekā 14—17 tūkst, tonnu ūdens. Stundā vi­ņam jāiesūknē un jāizsūknē tūkstoš tonnu ūdens.

Tādā darbā jau var pārstiepties. Un izejas ir tikai divas: badošanās — tā nav patīkama, racionalizācija — lūdzu! Valis izmanto hidrodinamikas likumu. Uzgājis planktona «plankumu», viņš sāk peldēt tam apkārt kon­centriskos riņķos, pakāpeniski tos sašaurinot un palie­linot dziļumu. Tādējādi izveidojas piltuve, kurā tiek iesūkts planktons. Pēc tādiem sagatavošanās darbiem valis pagriežas uz sāniem un ievelk piltuvi savā mil­zīgajā rīklē. Diezgan asprātīga izeja. Zināmā mērā pil­tuve atgādina separatoru, kas atdala krējumu no piena.

Nē, tas nav ne lielgabals, ne mītiska būtne. Tas ir mūsu laikabiedrs — zobainais valis. To sauc arī par narvalu jeb «Monodon monoceros». Droši vien lasītājs atceras, ka bezzobu vaļiem nav ne miņas no zobiem. Tie sāk veidoties embrijam mātes miesās, bet tad pazūd bez vēsts. Bet zobainajiem vaļiem nav ne miņas no ūsām, toties ir zobi.

Tomēr būtu netaisni atstāt lasītāju neziņā. Tiesa, visiem zobainajiem ir zobi, bet nemaz nav obligāti, lai zobainajam valim būtu pilna mute zobu.

Piemēram, kašalotam zobi ir tikai apakšžoklī, to tur apmēram četrdesmit līdz piecdesmit, bet augšžoklī zobi paslēpti smaganās. Vispār zīdītājiem ir priekšzobi, ilkņi un dzerokli. Vieni no tiem vajadzīgi nokošanai, citi sakošļāšanai. Delfīniem visi zobi ir vienveidīgi. Tie atgādina smaganās iespraustus mietiņus. Parastajam delfīnam šādu mietiņu skaits mutē var sasniegt divsimt astoņdesmit! Bet dažiem knābjpurna vaļiem ir tikai četri zobi, no kuriem divi dažreiz pat neiznāk, šie zobi ne­atgādina vis mietiņus, bet gan trīsstūrveida platnītes. Apbrīnojama dažādība — divi simti astoņdesmit un četri! Bet arī tā vēl nav robeža.

Apakšžoklī nav neviena zoba, bet augšžoklī tikai viens. Toties kāds! Divus metrus garš, spirālē sagriezts un uz priekšu izvirzīts triecējzobs! Tādēļ arī narvalu — arktisko jūru iemītnieku, sauc par vienradzi. Kādēļ va­lim vajadzīgs šis dīvainais veidojums, kas aug tikai tē­viņiem? Dabas untums, ierocis turnīru cīņām ar citiem tēviņiem, lai iegūtu mātīti, vai arī ledus uzlaušanai no­derīgs rīks, kā domā daži?

Tātad zobainie vaļi ir ļoti dažādi: sastopamas gan bezzobainas narvalu mātītes, gan zvēri, kuru rīklē ir vairāk nekā divsimt zobu.

Tāda dažādība, ievērojot visu zobaino vaļu puslīdz vienādo barošanos ir zivīm un galvkāju moluskiem, liecina, ka zobi vajadzīgi tikai medījuma satveršanai. Sakošļāt nav vajadzības — galvenais ir satvert un no­turēt. Ar vienlīdz labām sekmēm to var veikt gan ar simt zobiem, gan arī bez neviena zoba.

Tiesa, arī šeit ir izņēmumi. Izrādās, ka dažiem upju delfīniem zobi ir diferencēti. Priekšpusē ir parastie mie­tiņi, bet zobu rindas galā — dzerokļi ar plakanu košļā­šanai piemērotu augšdaļu. Upju delfīni ēd ne tikai zi­vis, bet arī kukaiņus, augus un augļus, kas iekrīt ūdenī no mangrovju zariem tropisko upju grīvās. Tādējādi upju delfīniem un estuāros dzīvojošiem delfīniem ir diezgan vispusīga ēdienu karte.

Delfīni pārtiek no zivīm, dažreiz pat no krietni lie­lām. Ar zobiem tie pietur zivis mutē un ar nelielās cie­tās mēles palīdzību iebīda tās rīklē. Interesanti tas, ka zobaino vaļu rīkle ir pārdalīta vertikāli. Tas nozīmē, ka barībai jāvirzās gar deguna eju. Rīkles sieniņas šai vietā ir ļoti elastīgas un viegli izplešas. Bez tam rīklē ir daudz dziedzeru, kas bagātīgi izdala gļotas, kuras «ieeļļo» barību, lai tā bez kavēšanās izietu cauri «šaura­jai vietai».

Bet ne visi vaļi barojas ar zivīm. Kašalots pārtiek no galvkāju moluskiem, kalmariem un astoņkājiem. Ap­bruņoti ar gariem taustekļiem, kuru galos atrodas pie­sūcekņi, šie spēcīgie un veiklie moluski prot aizstāvēties. Viņi var būt milzīgi. Piemēram, astoņkāji garumā sa­sniedz 5—6 metrus, to taustekļi ir garāki par 2 metriem. Bieži sastopami 10—12 metrus gari un vēl lielāki kal- mari.