V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Pajautājiet bez iepriekšējas izvēles saviem des­mit paziņām — kādus vislielākos dzīvniekus viņi zina, kas jebkad dzīvojuši uz Zemes? Pavisam droši, ka deviņi no viņiem, ne mirkli nedomādami, atbildēs: vis­lielākie ir bijuši aizvēsturiskie, tagad pilnīgi izmirušie dzīvnieki, tādi kā dinozauri, diplodoki un citi milzeņi.

Par tiem mums stāsta ārkārtīgi lielie ģindeņi — lai­mīgie un retie paleontologu atradumi.

Vai atbilde pareiza? Katrā ziņā likumsakarīga. Pa­tiesi, pagātnes milži dziji iespiedušies mūsu atmiņā. Mēs uzzinām par tiem no bērnu grāmatām, bet, būdami jau pieauguši un lasīdami fantastiskus sacerējumus, at­kal sastopamies ar tiem uz citām planētām. Briesmoņi piecstāvu nama augstumā; kājas kā kolonas; zeme, kas vaid no viņu skrējiena; milzu koki, ko tie savā ceļā lauž kā sērkociņus, — tas ir vairāk nekā pietiekami, lai uz visu mūžu savaldzinātu iztēli. . .

Un tomēr deviņi cilvēki no desmitiem kļūdās. Vislie­lākie Zemes dzīvnieki, īsti rekordisti, sveiki un veseli dzīvo mūsu dienās. Tie ir daži vaļveidīgo kārtas pārstāvji.

Desmitstāvu māja 33 metru augstumā — lūk, tik garš ir arī jūras milža, zilā vaJa ķermenis. Viņš sver 150 tonnu. Lūdzu, izvēlieties jebkuru atsvaru: 3 dinozaurus vai 50 ziloņus, vai 40 autobusus, vai 5 dzelzceļa cister­nas. Beidzot, ja cita atsvara nav, var palūgt uz svaru kausa nostāties 2 tūkstošiem cilvēku. Neviļus nāk prātā rindas no P. Jeršova pasakas «Zirdziņš kuprainītis»:

Lūk, jau priekšā klaju mana, Tur pie jūras — okeāna; Jūrai pāri šķērsām zvilst Diva dzīva valis-zivs. Viņa sāni savandīti. Sētas mieti ribās dzīti, Astes galā sili šalc, Mugurvidū ciemats stalts; Ar uz lūpas zemnieciņi, Dej starp acīm puisēniņi, Bet starp ūsām birztiņā Sēņo jautras meitiņas.

Kādreiz senos laikos cilvēki naivi uzskatīja, ka triju vaļu muguras var noturēt Zemi, P. Jeršovs uz viena vaļa muguras droši novieto veselu ciemu ar visiem me­žiem un laukiem, bet mēs loti pieticīgi salīdzinām vali ar desmitstāvu māju. Un tomēr visi salīdzinājumi no­bāl, kad tuvumā redzi milzu vali.

No tāda vaļa iegūst apmēram 50 tonnu tauku vien. Pat ar automašīnu, kuras celtspēja ir 1,5 tonnas, nevar aizvest vaļa mēli, jo tā sver 3 tonnas! Sirds sver tikpat, cik labs zirgs, — 600—700 kilogramu. Bet asiņu tādarn valim ir apmēram 10 tonnu. Mēģiniet iedomāties, kā izskatās asinsvads, kura diametrs ir 1,5 metri. Cilvēks brīvi ielien tādā asinsvadā.

Jūs zināt, ka mūsu kauli stiprības ziņā pielīdzināmi dzelzsbetonam. Izrādās, ka tā ir stiprības robeža dabā. Un tomēr «dzelzsbetona» kauli ir trausli, tie lūst. Jau iepriekš minēto senos laikos dzīvojušo milzu dzīvnieku kauli pārsteidz ar savu resnumu. Un tas nav nekas se­višķs — šiem kauliem bija jāiztur ļoti liela slodze. Skriešana, lēkšana, straujas kustības piecdesmittonnīgam milzenim ir gandrīz pašnāvība. Vai uz Zemes varētu dzīvot vēl lielāki dzīvnieki? Diez vai šādi nabaga radī­jumi spētu aktīvi kustēties. To kauliem būtu jākļūst vēl resnākiem. Bet, lai kustētos, būtu vajadzīga nesalīdzi­nāmi lielāka muskuļu masa. Un rezultātā šis dzīvais kalns aizietu bojā no bada, nekustīga dzīves veida un ienaidniekiem.

Bet kā tomēr dzīvo 150 tonnu smagie vaļi?

Tāpēc, ka viņiem ir sešas «brīvības pakāpes». Tieši tās palīdzēja jūrā attīstīties milzu vaļiem. Odenī valis zaudē savu svaru, un tas tuvojas ūdens īpatnējam sva­ram. Milzīgie skeleta kauli kļuvuši poraini, piesūkušies ar taukiem, un to īpatnējais svars stipri samazinājies. Par to, cik ātri peld vaļi, jūs jau lasījāt un zināt, ka šos milžus nevar nosaukt par mazkustīgiem dzīvniekiem. Visas savas dzīves laikā valis nepārtraukti pārvietojas.

Bet ne tikai «faktiskais bezsvars» ir dažu vaļu gi­gantisko apmēru cēlonis. Dzīves apstākļi okeānā krasi atšķiras no apstākļiem uz sauszemes. - Okeānā nav strauju temperatūras svārstību: uz sauszemes tempera­tūra var mainīties pat par 100° (piemēram, no — 70° līdz +30°), bet okeānā temperatūras svārstību ampli­tūda ir apmēram 30° un pat mazāk. Okeānā.ir vairāk barības, un turklāt milzu vaļiem praktiski nav ienaid­nieku. Audz vien vesels!

150 tonnu — tas vaļiem jau ir pasaules rekords. Parasti zilie vaļi ir mazāki — 110—120 tonnu smagi. Mazāks ir arī ķermeņa garums — 30—31 metrs. Sakarā ar intensīvu medīšanu vaļi nespēj izaugt lieli, un to ķer­meņa garums ir samazinājies līdz 24 metriem. Finvalam jeb siļķu valim ķermeņa garums sasniedz 25, pat 27 met­rus, bet, tāpat kā zilajam valim, pastāvīgu medību re­zultāta tam ķermeņa garums samazinājies vidēji par 6 metriem. Citu sugu vaļi ir mazāki — 1 līdz 20 metru gari. ■

Vienu metru garš valis? Kas tad tas par vali? Droši vien kāds nīkulis!

Nē, vienkārši neliels valis. Trīsdesmit reižu īsāks un trīstūkstoš reižu vieglāks par zilo vali. Arī starp sauszemes dzīvniekiem gadās tādas pārsteidzošas at­šķirības. Pat vēl lielākas. Piemēram, zilonis un cirslītis. Pēdējais sver tikai 5 gramus un ir vieglāks par ziloni sešsimttūkstoš reižu! Starp cirslīti un ziloni ir 200 reižu lielāka atšķirība nekā starp vaļiem. Tiesa, cirslītis un zilonis ir ļoti attāli radinieki: zilonis pieder snuķaino, bet cirslītis kukaiņēdāju kārtai. Visi vaļi ir apvienoti vienā vaļveidīgo kārtā. Par pundurvaļiem mēs vēl pa­stāstīsim, bet tagad ielūkosimies milzīgajā vaļa mutē.

Jūsu priekšā 24 kvādrātmetrus liela istaba. Grīdas vietā — mīksta mēle, no griestiem nokarājas … ūsas. Plātņu rindas pa kreisi, plātņu rindas pa labi. Tās sā­kas pie ieejas un paralēli cita citai sedz augšžokļa «griestus». Pirmās plātnes īsas un šauras, pakāpeniski tās kļūst platākas un garākas, kaut kur «griestu» vidū sasniedzot 4,5 metrus garumā un nokarājoties uz leju gandrīz par veselu metru. Dziļāk mutē tās atkal kļūst mazākas un bieži izbeidzas ar trīssimt deviņdesmit piekto plātni. Tik daudz plātņu mutei katrā pusē ir Grenlandes valim, un dažreiz to svars sasniedz divas tonnas.

Sās neparastās ūsas jeb tā saukto vaļa bārdu veido elastīga ragviela. Tās dēļ vaļiem nodarīja lielu postu — tos sāka iznīcināt milzīgā daudzumā. Karstā ūdenī sasildīta, bārda kļūst mīksta, un no tās var ne tikai izgriezt dažāda biezuma un garuma plāksnītes, bet pat štancēt dažādus izstrādājumus.

Sākumā no vaļa bārdas gatavoja lokus. Tad ar to sāka apsist nartu slieces, lai neliptu klāt sniegs. Spirālē saritinātus, vaļu bārdas gabalus paslēpa gaļas un tauku lodītēs, sasaldēja tās un izmētāja visur. Zvēriem, kuri tās norija, šis nāvējošais ierocis saplosīja iekšas. Tā rīkojās eskimosi, korjaki.

Vēlāk vaļu mednieki sāka daudz plašāk izmantot vaļa bārdu. No tās izgatavoja atsperes un matatsperes pulksteņiem, spieķus, rokturus, spiningu kātus, etvijas, čemodānus, kariešu un mīksto mēbeļu atsperes. Bet arī tas vēl nav viss. No šīm plānajām plātnītēm izgatavoja vēdekļus, lietussargu spieķus, bandāžas, korsetes, pa­rūkas, sukas, sietus, pat makšķeru auklas… Tā tas bija pirms nepilniem simts gadiem. Vaļa bārda bija cenā, un vaļiem draudēja iznīcināšana. Tos paglāba plastma­sas parādīšanās un aizvien plašāka metāla izmanto­šana.

Kā vaļi paši izmanto savu kādreiz tik dārgo bārdu? Plātņu nokarenā daļa no vissmalkākajiem ragvielas pa­vedieniem it kā veido bārkstis. Dažādu sugu bezzobu vaļiem tās atšķiras garuma, resnuma un biezuma ziņā. Sīs bārkstis noder par sietu, filtru, caur kuru valis izkāš okeāna ūdeni un tādā veidā barojas. Par vaļu ēdienu karti pastāstīsim nedaudz vēlāk, bet tagad iepazīsimies ar interesantu ēšanas paņēmienu bez dakšiņas, karotes un pat bez rokām un zobiem.