V. BEĻKOViČS S. KLEINENBERGS A. JABLOKOVS - OKEĀNA MĪKLA

Nākamajā dienā bērni atkal rotaļājās krastmalā. Viņi devās ūdenī un sāka peldēt jūrā. Viņu vidū bija arī mūsu varonis. Drīz vien ieradās delfīns.

It kā aicinādams, lai zēns seko viņam, delfīns lēkāja, nira ūdenī un visādi locījās. Neskaitāmas reizes tas pats atkārtojās arī turpmākajās dienās. Hippo ciema bērni pārvarēja bailes un sāka rotaļāties ar delfīnu. Delfīns nekļūdīgi atrada savu draugu citu bērnu pulkā. Viņiem abiem patika peldēt kopā, cieši blakus, jautra bērnu bara un otra delfīna pavadībā. Tas turējās no­stāk un neļāva tik familiāri apieties ar sevi: viņš tikai pavadīja pirmo delfīnu, kad tas rotaļājās ar zēniem.»

Tālāk Plīnijs Jaunākais raksta, ka pēc tādām ro­taļām delfīns kopā ar bērniem piepeldējis pie paša krasta, pat nolicies smiltīs un sildījies saulē. Pēc tam viņš atkal atgriezies jūrā.

maoru teiksmas

Sensenis, daudzas daudzas paaudzes pirms, balto cilvēku ierašanās Jaunzēlandē, notika šāds gadījums. Kara flotilē, kurā ietilpa dažas kanu laiviņas un kas devās cīņā pret kādu svešu cilti, sastrīdējās vecais un jaunais virsaitis. Jaunais bija stiprāks. Viņš pavēlēja sagrābt vecā virsaiša dēlu, piecgadīgo Tiveiru, un pār­mest pāri laivas malai. Pat ne ar visniecīgāko kustību vecais virsaitis neļāva nojaust savu pārdzīvojumu. Ap­kārtējie nezināja par viņa seno draudzību ar tanivbu — apbrīnojamu radījumu, kas mīt okeānā. Un vecais Vir­saitis, sasprindzinājis visu savu gribu, bez vārdiem sauca to palīgā. Neviens, izņemot viņu pašu, nepama- nīja, ka pēkšņi blakus slīkstošajam puisēnam iznira kaut kas milzīgs. Sis radījums pārbiedēja zēnu, tomēr nemetās viņam virsū un neaprija, bet gan nogādāja krastā. Tur zēnu atrada kādas kaimiņu cilts sieva …

Citās maoru teiksmās, kas sakopotas Jaunzēlandes žurnālista A. Alpersa grāmatā, minēti vēl trīs gadījumi, kad delfīni ne tikai izglābuši slīkstošos, bet arī kļuvuši par viņu draugiem. Kāda teiksma stāsta, ka maoru virsaiša dēlam bijis pieradināts delfīns, kas klausījis tā pavēlēm, vizinājis viņu un viņa draugus pa jūru;

Darbības vieta — Mikronēzija, Gilberta arhipelāgs, Butaritari atols, darbības laiks — pirms dažiem gadu desmitiem.

Ievērojams koloniālās administrācijas ierēdnis Ar­turs Grimbls, kas daudzus gadus nostrādājis Gilberta salās, bija ieradies Kūmas ciemā, lai… satiktos ar del­fīniem, kas bija uzaicināti ciema svētkos. Būda, kurā dzīvoja cilts virsaitis — «delfīnu izsaucējs», kas šo tradicionālo pienākumu bija mantojis no iepriekšējām paaudzēm, atradās ciema centrā, netālu no lagūnas. Sirmais virsaitis iznāca krastmalā, lai sagaidītu augsto viesi.

Arturs Grimbls tūlīt apjautājās, kad virsaitis varēšot izsaukt no jūras delfīnus. Tas atbildēja, ka, pirmkārt, lai izsauktu delfīnus, «viņa garam miegā jāatstāj miesa un jāaizlido uz delfīnu mitekļiem pie rietumu apvāršņa un jāuzaicina tie uz dejām un svinībām Kūmas ciemā; otrkārt, viņš lūdzot cienījamo viesi nedēvēt viņa jūras draugus citādi kā — «mūsu draugi no rietumiem». Jebkurš cits nosaukums esot tabu.

Virsaitis devās uz savu būdu un cieši aizvēra dur­vis. Ciems it kā izmira: nevienas skaņas, ne kustības. Lielos svētkus gaida visi un gatavojas tiem visdziļā­kajā klusumā. Sievietes un bērni vij puķu un zaļumu vītnes, vīrieši darina rotājumus no gliemežvākiem. Saule jau pāri zenītam, palmu ēnas kļūst platākas. Klusums. Tveice. Dzidrais gaiss tikko manāmi virmo virs sakarsušajām smiltīm.

Pēkšņi durvis plaši atvērās un uz sliekšņa parādījās virsaitis.' Pāri atolam un pāri okeānam aizskanēja spalgs vibrējošs sauciens: «Tereik! Tereik! (Ierodieties! Ierodieties!) Mūsu draugi no rietumiem!»

Ziedu vītnēm rotāti, savās labākajās drānās tērpu­šies, iedzīvotāji baros kopā ar bērniem trauksmaini me­tās uz okeāna krastu. Ūdenī līdz krūtīm iebriduši, cil­vēki klusēdami stāvēja un gaidīja.

Pēkšņi… netālu no viņiem otrpus rifa mirdzošajās ūdens šļakatās parādījās lēkājoši tumši ķermeņi. Ļaudis pārņēma .nevaldāms prieks; visapkārt kliedza un spiedza.

Delfīni, kas milzīgā ātrumā bija tuvojušies atolam, pēkšņi nozuda pie rifa. Arturs Grimbls nodomāja, ka tie vairs nenāks atpakaļ. Bet tajā pašā brīdī virsaitis noliecās pie viņa un čukstus teica: «Mūsu draugu vald­nieks ieradies no rietumiem apsveikt mani.» Tiešām, dzidrajā ūdenī dažus metrus no virsaiša vispirms pa­rādījās liels, izplūdis plankums, tad arvien skaidrāk iezīmējās milzīga delfīna ķermeņa apveids. Delfīns lēni piepeldēja pie virsaiša un palika nekustīgi guļam viņam pie kājām. Pārējie delfīni kā transā devās pakaļ savam vadonim.

Cilvēki lēnām atkāpās seklumā, aicinot delfīnus vi­ņiem sekot. Kad kļuva tik sekls, ka dzīvnieki jau atra­dās smiltīs, ciema iedzīvotāji sadalījās nelielos pulci­ņos — daži cilvēki pie katra delfīna. Maigi glāstīdami dzīvniekus, viņi pacēla tos uz rokām un iznesa krastā pie paisuma līnijas. Delfīni neizrādīja ne mazākā sa­traukuma. Sievietes, bērni, vīrieši — visi, neprātīga prieka pārņemti, raudāja, spiedza, lēkāja ap nekustīgi gulošajiem delfīniem un rotāja tos ar ziedu vītnēm.

Palūkojieties kartē: Vidusjūra un Melnā jūra, Flori- das piekraste un Jaunzēlande, Mikronēzija. Taču, lai ziņas nākušas no kurienes nākdamas, tās visas ir ap­brīnojami līdzīgas. Sakrīt pat detaļas. Un visur delfīni palīdz cilvēkiem, parasti bērniem, noturēties virs ūdens, nogādā tos krastā, kļūst par viņu draugiem …

Vai tās ir pasakas un teikas, kas varētu interesēt vienīgi etnogrāfus?

Līdz 1956. gadam tā arī domāja… Bet, pirms stās­tam par to, kas notika 1956. gadā, domās pārcelsimies atkal uz 1888. gada Jaunzēlandi, uz Kuka šaurumu starp Ziemeļu un Dienvidu salām.

Reizi nedēļā starp Velingtonu un Nelsonu kursēja neliels pasta kuģis. Izbraucis cauri Kuka šaurumam, kas šķir Ziemeļu un Dienvidu salas, kuģītis piestāja pie Dirvila salas. Tas bija visīsākais ceļš no Kuka šau­ruma uz Tasmana jūras līci, kuri piekrastē atrodas Nelsona — osta Dienvidu salas ziemeļdaļā.

— Skatieties, skatieties! Balta zivs! — atskanēja sardzes matroža sauciens. Kuģa nelielā komanda sa­skrēja uz klāja. Patiesi, kuģim tuvojās kāds dīvains gaišpelēks apmēram 3,5—4 metrus garš radījums. Viegli panācis kuģi, dzīvnieks peldēja tam blakus, gan aizsteidzoties nedaudz priekšā, gan mazliet atpaliekot. Bet, līdzko kuģis pabrauca garām Dirvila salai, nepa­zīstamais radījums nozuda jūrā,

Ar lielu interesi jūrnieki gaidīja atpakaļbraucienu. Un ne jau velti. Tiklīdz kuģis tuvojās Dirvila salai, pie borta atkal parādījās jūrnieku dīvainais paziņa. Tagad viņiem izdevās apskatīt to daudz labāk: apaļa galva, pilnīgi gluds ķermenis ar lielām krūšu spurām un vienu augstu muguras spuru. Taču tā bija nevis zivs, bet delfīns.

Tas rotaļājās, te piepeldēdams kuģim cieši klāt, te attālinādamies no tā. Palicis iepakaļ, viņš atkal viegli panāca kuģi, laiku pa laikam izšaudamies no ūdens un ar lielu troksni ienirdams atpakaļ. Uz klāja sanākušie jūrnieki ilgi ar labpatiku vēroja viņa drošos lēcienus un veiklos manevrus.

Izbraucis cauri nelielajam Pelorusa jūras šaurumam, kuģis nonāca Kuka šaurumā. Tad delfīns atkal nozuda.

Pēc nedēļas, tiklīdz pie apvāršņa parādījās Dirvila sala un piekrastes bangu josla, kas iezīmēja ieeju Pe­lorusa šaurumā, visi no sardzes brīvie jūrnieki izbira uz klāja — vai būs viņu paziņa?