Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

— Neliela skābekļa papilddeva viņam palīdzēs ātrāk nākt pie samaņas. Rau, vaigi sāk sārtoties. Lieliski… Pavļik! Pavļik! Vai tu dzirdi mani, bičo? Atbildi! Atbildi!

Zēns atvēra acis. Mirkli viņš neizpratnē vērās zoologā, tad pēkšņi viņa seju sašķobīja bailes, taču, ieraugot pār sevi noliekušos smaidošo Skvorešņu, viņš tūdaļ atbildēja ar vieglu smaidu.

— Nu tā, viss kārtībā, — zoologs turpināja. — Tagad vēl drusciņ kakao no termosa, un būs pavisam labi. — Viņš p'iespieda zēna patronsomā citu pogu, un tūdaļ no apkakles pacēlās melna, izliekta caurule, kuras apaļais gals apstājās Pavļikam tieši pie lūpām.

— Iedzer, bičo, iedzer, — laipni mudināja zoologs, — tev kļūs labāk.

Pavļiks paņēma cauruli mutē un norija dažus malkus. Neviļus pavērdamies sānis, viņš piepeši ieraudzīja bries­mīgo zobenzivs ķermeni un, strauji piecēlies, šausmās sastinga. Skvorešņa sāka smieties un uzlika roku Pav­ļikam uz pleca.

— Tu, Pavļik, tagad esi varonis! Skat, kādu milzeni nogalinājis! Vareni, puis!

— Es pat nepaguvu apskatīties, — pasmaidījis Pav­ļiks atbildēja vārgā balsī. — Viņa tik strauji metās man virsū . ..

— Bet tagad uz mājām, žiglāk uz mājām, Skvo­rešņa! — zoologs steidzināja.

— Tieši tā, uz mājām, biedri Lord! — jautri atsaucās Skvorešņa.

Pēc mirkļa zem zoologa un Skvorešņas mugursomām jau griezās skrūves. Uz milža lielajām rokām Pavļiks iekārtojās ērti kā šūpulī. Strauji šķeļot ūdeņus, visi trīs trauca pār lēzeno nogāzi uz okeana tumšajām dzīlēm.

Sešsimt piecdesmit metru dziļumā prožektora stars šķita kā milzīgs, spilgti zils tunelis, kas izurbts biezajā, necaurredzamajā, samtaini melnajā tumsā. Tuneļa tālā­kais gals žilbinoši mirdzēja kā kausēta metala lāse, ka­mēr tuvākais līdzinājās platai piltuves atverei, ko pama­zām pārmāc un aprij apkārtējā tumsa.

Zoologs un Skvorešņa ar Pavļiku uz rokām joņoja ar divām desmitdaļām pilna ātruma gar gaismas tuneli, tu­rēdamies no tā mazliet sānis. Vājš, zilgans atspulgs krita uz viņu sejām un metala skafandriem. Pašā tunelī kā uz caurspīdīga, sudrabaina ekrana ņirbēja zivju silueti. Zivis parādījās pēkšņi, brīdi rotājās it kā neparastās gais­mas plūsmas apskurbinātas vai arī kā apburtas ilgi un nekustīgi karājās, līdz nozuda tikpat pēkšņi, kā bija pa­rādījušās, it kā izkusa.

Zoologs novērsās no prožektora staru šalts, un viņam šķita, ka visapkārt ap sevi viņš redz dīvainas, neparastām zvaigznēm nosētas, melnas debesis, kas augšā, aizmugurē, metas mazliet gaišākas.

Šīs zvaigznes — gaiši zilas, sarkanas, zaļas, sudra­botas — lidoja visos virzienos — gan uzliesmojot, gan nodziestot, gan kā atsevišķas uguntiņas, gan savijoties mirdzošos gredzenos un saveroties pērļu diadēmās, gan izstiepjoties kā daudzkrāsainas, mirgojošas vijas.

Tiklab prožektoru staru kūlī, kā arī tam apkārt vizo­šajos punktos, lāsumos un līnijās zoologs saskatīja vai uzminēja viņam zināmos dzīvniekus» kas dažkārt bija iz­vilkti ar dziļūdeņu traļiem un tīkliem, vai arī retas reizes" apciemojuši jūras bioloģiskās un zooloģiskās stacijas un laboratorijas. Bet vēl biežāk viņš nonāca strupceļā, pir­moreiz vērodams milzumu dīvainu, nevienam vēl nezi­nāmu radījumu.

Cik daudz negaidīta vēl sevī slēpj šīs bezgalīgās okeana dzīles. Ko nozīmē visasprātīgākie zvejas paņē­mieni stiprajiem, ātrajiem un veiklajiem dziļumu iemītnie­kiem. Ko gan izceļ virspusē šie nožēlojamie aklās zvejas rīki — vienīgi visgausākās vai vismazākās un visvājākās būtnes, kas apdzīvo šīs noslēpumainās, neatminētu mīklu pilnās okeana dzīles!

Viss, ar ko zoologs īsajā laikā jau bija paguvis iepazī­ties, braucot brīnišķīgajā kuģī, viņam parādīja, cik iero­bežotas, nabadzīgas un nejaušas ir zināšanas, kādas līdz šim bijušas zinātnei par jūru, tās dzīvi un dzīvību tajā. Tikai tagad, parādoties šim kuģim, okeanogrāfijā, jūras fizika, ķīmija un bioloģija sāks izraisīties no bērna autiem. Zoologa krūtis sajūsmā cilājās, domājot, ka tieši viņš ir pirmais, kas brīvi un tieši pēta jūru un tās dzīvi patiesos, dabiskos apstākļos.

Milzīga ēna, kas atgādināja liela kašaiota siluetu, pa­rādījās tumsā, tikko iezīmēdamās prožektora gaismas vā­jajā atspulgā.

— Tā, nu esam mājās, — pēc brītiņa sacīja zoologs — Izsaucu zemūdeni.

Atstatumu, kas šķīra Pavļika un zobenzivs cīņas vietu no zemūdenes, šos desmit kilometrus, zoologs ar Skvo- rešņu bija veikuši tikai desmit minūtēs.

Viņi tuvojās zemūdenes labās puses bortam, no kura vidus divpadsmit miljardu sveču jaudas prožektors ar ne­gantu spēku raidīja staru šalti. Gaismas tunelis še šķita piepildīts ar kausētu, žilbinoši baltu metālu. Neviena dzīva būtne simt metru atstatumā no prožektora nevarēja izturēt šās gaismas spilgtumu. Bet tās būtnes, kas nejauši gadījās prožektora staru vērsmē, acumirklī kļuva aklas un, uz ilgu laiku paralizētas, nevarīgi grima dibenā.

Pārmijuši pa radiotelefonu dažus vārdus ar zemūde­nes centrālo posteni, zoologs un Skvorešņa lēnām pieīrās zem paša prožektora. No zemūdens kuģa gofrētā borta atdalījās un, turēdamās eņģēs, horizontāli nogūlās lī­dzena metala platforma, no priekšpuses atklāta, bet no sāniem iežogota ar margām. Tai pašā brīdī aiz platformas pašķīrās borts un atvērās kubveidīga kamera, zaļgana ūdens un vairāku elektrisko spuldžu dzeltenās gaismas pilna. Apstādinājis skrūvi, Skvorešņa pirmais uzkāpa uz platformas un, turēdams Pavļiku uz rokām, iegāja ūdens kamerā. Viņam sekoja zoologs un nospieda četrstūrainu, sarkanā gaismā mirdzošu pogu, kas atradās pa labi no izejas atveres. Platforma pacēlās un aizvēra ieeju Biezās metala durvis sabīdījās kopā, durvju malas ar tādu spēku piespiedās viena pie otras, ka tikai ar pūlēm varēja izšķirt to sakļaušanās līniju. Ūdens sāka ātri plūst prom. Kļuva saskatāmas metala sienas. Pie tagad nemanāmās izejas ārējā sienā daudzkrāsainās ugunīs zvīļoja rinda spied­pogu. Pretējā sienā bija ierīkoti vairāki aparati ar cipar- nicām, rādītājiem, graduētām stikla caurulēm.

Pēc desmit vai piecpadsmit sekundēm uz kameras grīdas nebija palicis vairs ne pilītes ūdens. Zoologs ar Skvorešņu joprojām stāvēja nekustēdamies.

— Kāds ir spiediens, Lord? — nepacietīgi ievaicājās Skvorešņa.

Zoologs piegāja pie aparatiem un paskatījās uz kādu rādītāju.

— Vairs tikai astoņpadsmit atmosfēras, — viņš atbil­dēja. — Tūliņ gaisa spiediens būs normāls, varēsim iz­ģērbties.

Mīņādamies no vienas kājas uz otru, viņš nenovērsa acis no aparatiem, tad atvēra pie jostas piestiprināto pat- ronsomu un nospieda kādu pogu. Tūdaļ piesūkņi, kas sa­saistīja ķiveri ar skafandra apkakli, ievilka gaisu, un zoo­logs ātri noņēma ķiveri.

Pēc tam viņš izņēma no patronsomas vara adatu garā. tievā auklā un, nospiedis sīku podziņu uz adatas rok­tura, vilka ar adatas aso galu pa skafandra vidējās līni­jas rieviņu — no augšas uz apakšu, tad pa abām kājām līdz pēdām un beidzot apkārt viduklim. Skafandrs atvērās visās šajās līnijās, un zoologs sāka pakāpeniski atbrīvo­ties no metala tērpa daļām. So pašu operāciju Skvo­rešņa izdarīja ar Pavļika tērpu.

Tobrīd iekšējā sienā pavērās durvis un kamerā iedrā­zās jauns, kalsns, melnīgsnējs matrozis baltā formas blūzē un melnās biksēs. Viņa darvas melnie mati bija gludi piesukāti ar taisnu, baltu šķirtni sānos, bet pakausī izaicinoši slējās stāvus nepaklausīga, cieta matu šķipsna.