Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

— Lord! — zoologa un Pavļika ķiverē atskanēja aiz­elsusies balss. — Ātrāk pie manis! Citādi šis rāpulis … pārraus šļūteni. Ātrāk, ātrāk! … Uh-h-h! Uh-h-h! Re, kur sīksta dzīvība, riebeklis! . . .

— Skrējām! — izsaucās zoologs. — Turieties!

Viņš sāka skriet uz priekšu, uz korāļu smalces malu.

— Seko man, Pavļik! Šķel ūdeni ar plecu! Ar plecu uz priekšu! Nepaliec iepakaļ! Skrūvi nav vērts iedarbināt, nav vairs tālu.

Skriet tomēr bija pagrūti. Ūdens pretojās, elastīgi šū­podamies. Taču pēc brītiņa zoologs ar Pavļiku ielauzās biezoknī. Lai kā Pavļiks bija noraizējies un izbijies, taču uz acumirkli viņš sastinga mēmā sajūsmā. Tas, kas, iz­tālēm ieskatoties, no zaļganās, biezās tumsas atgādināja kailus, čokurainus krūmājus, tuvumā, gaismā, izrādījās pasakaini krāšņs dārzs. Visus stumbrus un bezlapu za­rus viscaur klāja dzīvi ziedi, zvaigznītes ar mēlītēm, kas bija līdzīgas izstieptām ziedlapiņām visās krāsās un vis­smalkākās krāsu niansēs — tās bija maigi sārtas un asinssarkanas, dzidri zilgas kā dūmaka un emaljas zilas, dzelteni oranžas kā zelts un tumši zaļas kā smaragds. Tie bija korāļi — gan mazi, tieviņi, līklīki zariņi, pieli­puši pie klints sāniem, gan plašas kolonijas, kas sastāv no miljoniem sīku dzīvnieku — puķu, kuras ar saviem ķermenīšiem klāj iepriekšējo audžu varenās, atmirušās masas. Lielie, raibie ziedkausiņi pie šo koloniju pakājes arī bija korāļi, un pat raibās sūnas starp tiem sastāvēja no miljoniem un miljardiem sīku dzīvu ziediņu.

Dārzs dzīvoja un slēpa sevī — savās aizās, tuneļos, grotās, lielās un mazās alās, savu stumbru un zaru vi­jumos — bagātu, spilgtu, rosīgu dzīvi. Mirdzošas, it kā no raiba, daudzkrāsaina metala izlietas zivis, — sākot ar vissīkākām sardinēm, līdz lielām, koši krāšainām papa- gaiļzivīm, — veseliem mākoņiem šaudījās gluži kā tropu putni korāļu biezoknī. Skaisti, caurspīdīgi vēzīši rāpoja

pa zariem Neskaitāmas sarkanas, dzeltenas, oranžas jū­ras zvaigznes lēni virzījās pa okeana dibenu, pa klintīm, pa korāļu stumbriem, pievilkdamies ar savām kājiņām pie tuvākajiem priekšmetiem.

Daudzkrāsainās ofiuras, tuvākās jūras zvaigžņu ra­dinieces, ar gariem, lokaniem stariem kā pletnes, tīri vai kūleņoja korāļu audzēs, meklējot laupījumu. Melni jūras eži ar zilgiem, pa visu apaļo ķermeni izkaisītiem lāsu- miem veseliem bariem rāpoja it visur. Visdažādāko glie­meņu un jūras gliemežu bari vietumis visnotaļ klāja okeana dibenu un korāļu audzes. Spilgti pušķīši un žaunu smalkais sazarojums vīdēja laukā no cauruļtārpu tieva­jām caurulēm. Sīku, košās un spīdošās krāsās zaigojošu vēzīšu, tārpiņu, jūras zirnekļu un gliemežu miriades riin poja, lēkāja, izšāvās un atkal noslēpās vissīkākās sprau­gās, bedrēs un plaisās starp šiem krāšņajiem akmens dzīvniekiem.

Nekustīgi stāvēdams vienā vietā, Pavļiks plaši ieples­tām acim noraudzījās šai pasaku valstībā, šai mēmajā, rosīgajā dzīvē. Bet, tiklīdz viņš mēģināja šai dzīvē ielauz­ties, ap viņu acumirklī viss pamira, noslēpās, izgaisa. Korāļu ziedi aizvērās, ziedlapiņas savilkās, biezokņa dzi­ļumā noslēpās sīkās zivtiņas, tārpiņi, zirneklīši. Pavļiku apņēma pelēks, bezkrāsains, nedzīvs tuksnesis.

Viņš pacēla galvu un virs sevis pie stāvas klints ierau­dzīja baru lielu zivju. Tie bija skārusi — papagaiļzivis Viņu krāsu skaistums un harmonija varēja sajūsmināt visnopietnāko glezniecības cienītāju. Šķita, ka daba izliet- tojusi visas krāsas, visas krāsu nianses un pārejas, kādas vien var atrast tās bagātajā, neizsmeļamajā krāsu paletē, lai šo jūras papagaiļu priekšā nobālētu viskrāšņāko tropu putnu skaistums.

Papagaiļzivis karājās ar galvām uz leju, rāmi kusti­not pelēki mēļās astes ar viegli sārtiem lāsumiem un bal­tām apmalām. Viņu mazās, biezlūpainās mutes cītīgi skrubināja korāļu zariņus uz klints. Lāgu lāgiem dažas no viņām ilgi un izklaidīgi viļāja barību kā gremokli pa muti. Mazliet augstāk Pavļiks pamanīja trīs lielas papa­gaiļzivis, kuras ielenca neliels bars sīku, zili svēdrainu biezlūpju. Pavļiks uzreiz nesaprata, ko dara šīs biezlūpes līdzās ūdenī mierīgi stāvošajiem skarusiem, kas, salīdzi -

not ar biezlūpēm, šķita milzigi. Sākumā viņam likās,, ka biezlūpes ieķērušās skarusos no visām pusēm un grib tos saplosīt gabalos. Taču, ciešāk ieskatījies, Pav|iks negai­dot skaļi iesmējās

— Frizētava! Zivju frizētava! — viņš iesaucās, aiz smiekliem nespēdams valdīties.

Papagaiļzivju apaļīgās galvas, viņu vaigus un žaunu vākus ar cieši pieguļošām, olveidīgām zvīņām klāja baltu korāļu putekļu kārta. Šķita, ka resni, švītigi, eleganti ģērbti kungi nodevuši frizieru rīcībā savus nobarotos, biezi nopūderētos mūļus. Biezlūpes no savu bagāto ra­dinieku — papagaiļzivju vaigiem un žaunām maigi un uzmanīgi noņēma korāļu putekļus un acīm redzot ar baudu tos apēda.

Pavļika smiekliem un izsaucieniem, Skvorešņas ne mitīgajai lāstu straumei un sašutuma kliedzieniem pa vidu Pavļika ķiverē ielauzās zoologa balss.

— Par ko tu smejies, bičo?

Un pēc klusuma mirkļa atskanēja viņa satrauktais sauciens:

— Pavļik! Pavļik! Kur tu esi? Kur tu paliki?

Pavļiks pavērās apkārt. Viņš bija viens. Viņa nekus­tīguma iedrošināta, visapkārt atkal atplauka un rosījās dzīvība. Cik ilgi viņš bija nostāvējis kā apburts un pār- akmeņojies šai lieliskajā, neizsakāmi skaistajā dārzā? Minūti vai stundu? Kur ir Arsens Davidovičs? Kā viņu lai tagad atrod šai biezoknī? Kā izkļūt no šejienes?

— Arsen Davidovič! — drebošā balsī Pavļiks raidīja nedrošu saucienu zaļganajā, bezgalīgajā plašumā, kas viņu apņēma. — Arsen Davidovič!

— Runā, Pavļik! — atskanēja atbilde. — Runā, runā! Es klausos! Kur tu esi? Izslēdz Skvorešņu! Viņš traucē

— Esmu starp korāļiem. Es no jums atpaliku, Arsen Davidovič, tikai uz mirklīti. Nezinu, kurp iet. ..

Pavļika lūpas sašķobījās, un negaidot viņš iešņukstē­jās. Taču viņš tūliņ sāka klepot, tā ka no malas šis ska­ņas bija grūti izprast.

— Bičo, tu nebīsties, stāvi aukstasinīgi, nekur neej! Esmu tuvumā: pagājušas droši vien tikai kādas piecas minūtes, kopš esam izšķīrušies. Palūkojies apkārt, Pavļik! Es gāju taisni caur korāļiem. Paskaties, vai nav redzamas manas pēdas: aplauzti zariņi, krūmi… Palūkojies vā­rīgi, bičo!

— Jā … nē … Arsen Davidovič, — Pav|iks attrauca, nevarīgi vērdamies sev apkārt. — Tie visi vienādi, zari un krūmi… Tie visi ir kā izlauzīti… nē… nekā… neredz … Arsen … Arsen Davidovič …

Pēdējos vārdus Pavļiks izrunāja-gandrīz čukstus, bal­sij aizraujoties; stāvoklis likās bez izejas un itin nemaz neatbilda Pavļika vīrišķības apjomiem.

— Arī tas nav bīstami, bičo. Tu tikai nebaidies! Stāvi uz vietas un nekur neej! Es aizskriešu pie Skvorešņas, palīdzēšu viņam un tad pie tevis. Pēc piecpadsmit vai div­desmit minūtēm būšu atpakaļ.

— Labi, Arsen Davidovič …

— Stāvi nekustīgi, neviens tevi neaiztiks. Drošības pēc uzmauc cimdus!

No šiem vārdiem Pavļikam sažņaudzās sirds.

— Labi, Arsen Davidovič … uz … uzmaukšu …

— Atceries, kā ar tiem jārikojas. Ieslēdz strāvu! Vis­labāk apķer ienaidnieku cieši, ar abām rokām, abām plaukstām, cieši … Es jau skrēju pie Skvorešņas, runāju ar tevi ejot un runāšu, lai tev vienam nebūtu bail. Ja re­dzēsi ko aizdomīgu, saki man.