Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

Dažas minūtes viņi gāja klusēdami starp apkārt pel­došajām zivīm, katrs domādams savas domas. Beidzot Pavļiks pacēla galvu un vaicāja:

— Arsen Davidovič, vai jūs to sacījāt nopietni? Par kašalotu. Vai tiešām arī tas nespētu pārkost mūsu ska­fandrus? Jūs droši vien jokojāt?

— Nemaz nejokoju, Pavļik. Sais skafandros mēs taču varam nolaisties visdziļākajās okeana dzīlēs. Tūkstoš, pieci tūkstoši, pat desmit tūkstoši metru dzi|i. Bet tas ir kaut kas daudz stiprāks un briesmīgāks nekā kašalota zobi.

— Nu, ko jūs, Arsen Davidovič! Smejaties, vai? — Pavļiks neticīgi pavērās zoologā. — Tur taču vienīgi ūdens! Mīksts … Bet kašalots! Uhū! Tas tā sakamps zo* bos! Jūs taču pats man sacījāt, ka zobi tam, rau, tādi! —

Pavļiks izpleta rokas gandrīz pusmetra platumā. — Tādā rīklē skafandrs sabirzis kā rieksta čaumala …

Zoologs iesāņus paskatījās uz Pavļiku un iesmējās.

— Neplet tik plati rokas, bičo. Pietiks arī ar ceturtdaļ- metru. Arī tas ir diezgan briesmīgi. Bet ūdens… jā, tas ir mīksts… Bet vai tu, bičo, zini, cik sver viens kubik­metrs ūdens?

— Zinu, — droši atbildēja Pavļiks, — vienu tonnu.

— Nu, redzi! Bet desmit metru augsts ūdens stabs virs viena kvadratmetra sver desmit tonnas vai, kā saka, tāda staba spiediens līdzinās desrcit tonnām, bet uz katru kvadrātcentimetru — vienam kilogramam. Sis spiediens līdzinās visa gaisa staba spiedienam jeb atmosfērai uz ze­mes virsmas kvadratmetra vai kvadrātcentimetrā. Tāpēc mēdz sacīt, ka desmit metru augsta ūdens staba spiediens līdzinās vienas atmosfēras spiedienam.

— Jā, to es zinu, Arsen Davidovič. Tas ir milzīgs sma­gums, taču mēs to nejūtam, jo mūsu ķermeņa iekšienē atrodas gaiss ar tādu pašu spiedienu.

— Teicami! Tad tev nebūs grūti saprast: jo dziļāk mēs nolaidīsimies zem ūdens, jo vairāk tas mūs spiedīs. Simt metru dziļumā šī, kā tu saki, mīkstā ūdens spiediens lī­dzināsies simt tonnām uz katru kvadrātmetru jeb desmit atmosfērām. Cilvēka ķermeņa virsma caurmērā līdzinās divdesmit tūkstošiem kvadrātcentimetru, un ūdens spie­diens šai dziļumā uz visu cilvēka ķermeni sasniedz ap divi simti tonnu; pieci tūkstoši metru dziļumā tas jau lī­dzinās desmit tūkstošiem tonnu. Vai saproti? Tas ir tāds spiediens, zem kura ne vien cilvēks, bet arī tukšs dzelzs cilindrs saplaks. Turpretī mūsu skafandrā cilvēks paliks sveiks un vesels.

— Tātad tas ir tērauda? — vaicāja Pavļiks.

— Ja tas būtu tērauda, tad tas būtu jāizgatavo no tik biezām plāksnēm, ka cilvēks tik smagā skafandrā pat piecsimt metru dziļumā nevarētu ne soli paspert. Tādos bruņu skafandros ūdenslīdēji strādā līdz astoņsimt metru dziļumā, un viņus pārvieto no vienas vietas uz otru vin­čām un ķēdēm. Un kāds nu tur darbs! Piedurknes un bik­ses biezas — roku vai kāju ne saliekt, ne atliekt. No pie­durknēm laukā rēgojas knaibles, lauznis, cirvis, kurus no iekšienes vad^ ūdenslīdēja roka. Vai daudz tā var padarīt'- 1

Pavļiks atkal, tāpat kā agrāk, viegli pacēla roku, pa­taustīja uz kājas metala stulpiņu un jautri izsaucās:

— Toties mūsu skafandri — taisni burvīgi! Viegli, ērti. Bet no kā tie izgatavoti? Tātad nevis no tērauda?

— Nē, ne no tērauda, bet no lieliska viegla ultracieta kausējuma, ko nesen izgudrojuši padomju metalurgi. Lai gan mūsu skafandri izgatavoti no ļoti plānām šā kausē­juma plāksnēm, tie spēj izturēt kolosālu spiedienu līdz desmit tūkstošiem metru dziļumā. Tiesa, izturību vairo arī visai asprātīgi veidotais kustīgais skafandra karkass, tā teikt, skelets no tāda paša materiala. Turklāt mūsu lie­liskie metalurgi izdomājuši paņēmienu, kā no šā kausē­juma izgatavot nelielas, elastīgas plāksnes. Šādas plāk­snes skafandros iemontētas locītavu vietās — plecos, el­koņos, viduklī, ceļos, kāju pēdās, roku pirkstos.

— Un ne tas vien, Arsen Davidovič! — jūsmīgi izsau­cās Pavļiks. — Bet cik ātri mēs traucamies zem ūdens! Kā īstas zivis! Pat ātrāk nekā putni! Gan telefons, gan gaisma, gan ieroči! Pat karsta šokolāde! — Pavļiks lai­mīgi iesmējās. — Vēlaties uzkost! Lūdzu! Buljons, kakao. Varat ūdentiņu uzdzert virsū.

— Vārdu sakot, katrs pats sev restorāns, — zoologs pasmaidīja.

— Pārvietojams restorāns! Kafejnīca uz riteņiem, tas ir, uz kājām. Vareni izdomāts! Kā to visu panāk, Arsen Davidovič?

— Ļoti vienkārši, bičo. Somā uz muguras atrodas daži mazi akumulatori ar lielu elektrības krājumu. Turpat arī patronas ar šķidrā skābekļa krājumu četrdesmit astoņām stundām; ogļskābes, mitruma un citu kaitīgo el­pošanas produktu uzsūcēji; sīks, taču spēcīgs motors skrū­vei, kas palīdz pārvietoties. Bet priekšējā somā uz krū­tīm — termosi ar karstu buljonu vai kakao. No termosiem uz muti stiepjas gumijas caurules ar cietiem uzgaļiem; termosiem līdzās — neliela radiotelefona stacija, ar kuras palīdzību var uzņemt sakarus un sarunāties vienā laikā ar vairākām citām tādām pašām stacijām līdz divsimt kilometru attālumā. Ķiverē pie ausīm atrodas klausāmās austiņas, bet apakšā, pie zoda — mikrofons. Uz ķiveres pretī ūdenslīdēja pierei — spēcīga elektriskā laterna. Tās stari spiežas cauri ūdenim septiņdesmit piecus metrus uz priekšu. Un visas šis ierīces un meclianismus tu vadi ar dažādu pogu, sviru un kloķīšu palīdzību, kas atrodas uz vadības pults tavā patronsomā pie jostas … Taču tas viss tev jāzina arī bez šīs lekcijas, citādi tu tagad nevarētu kopā ar mani klaiņot še zem ūdens.

— Nūjā! Es, protams, to jau zinu. Gribēju tikai uz­zināt, kā tas viss darbojas. Kā, piemēram, akumulatoros sakrājas tik daudz elektrības? Kā darbojas mūsu elek­triskie kaujas cimdi? Ar ko šauj mūsu ultraskaņas pistoles?

— Ā! Palūk, kas tevi interesē, bičo! Tie ir nopietnāki jautājumi, — zoologs atbildēja. — Taču, diemžēl, tos va­jadzēs atlikt. Redzi, mēs esam jau pie korāļu rifiem. Drīz nonāksim pie Skvorešņas.

Priekšā caur ūdens stiklaino zaļganumu kā meža mala neskaidrām kontūrām sāka parādīties krūmiņi un sīki kociņi: zemi, bez lapām, vienīgi ar stumbru un zariem, savijusies, mezglaini, gan resni, uzblīduši kā kaktusi, gan tievi un taisni kā kārklu vicas.

— Starp citu, — zoologs turpināja, — ļoti iespējams, ka Skvorešņa šeit darbu būs pabeidzis un pārgājis uz citu vietu. Jāuzzina.

Viņš piespieda tikko manāmu izcilni uz patronsomas. Priekšējā sieniņa atsprāga vaļā un palika karājamies eņ­ģēs, atklājot patronsomā rindu podziņu ar reljefiem cipa­riem un sviras virs lociņiem ar iedaļām.

Ejot zoologs parāva vienu podziņu mazliet lejup, no­stiprināja to jaunajā vietā un piespieda.

Zoologs sāka klausīties un apstājās. Viņa sejā pavī­dēja neizpratne un nemiers.

— Pārslēdzies uz Skvorešņu, — viņš uzsauca Pavļi- kam. — Nospied podziņu numur divpadsmit. Nekā nesaprotu … Kas tur notiek?

Pavļiks žigli atvēra patronsomu un pārslēdza savu radiouztvērēju uz citu staciju. Viņa ķiverē ielauzās sa­raustītas elpas svelpjošais troksnis kopā ar aizsmakušu lamu vārdu un kliedzienu straumi:

— Atdod! … Atdod, nolādētais lops! … Nu es tevi sapurināšu … Padomju mantas iegribējies? ,.. Mani ne- aizstiepsi… Nē, bral… Neizdosies!

Pēc tam — kā malkas cirtējs:

— Uh-h-h! … Se tev! Uh-h-h!

Tad izmisīgs kliedziens:

— Tprū-ū-ū! Stāvi! Stāvi! Kur velcies, indīgā čūska!

Zoologs neizturēja.

— Skvorešņa! Kas noticis? — viņš sāka skaļi kliegt satrauktā balsī. — Ar ko jūs cīnāties?