Grigorijs ADAMOVS - DIVU OKEĀNU NOSLĒPUMS

Kamēr zoologs runādams centās izklaidēt Pavļiku, zēns noņēma no jostas vistokli un aiz bailēm sastingušiem pirkstiem ar pūlēm attina to vaļā. Viņam rokās at­radās divi balti ne gluži parasta izskata gumijas cimdi: tiem bija trīs pirksti — īkšķim, rādītājam un viens kopējs pārējiem trim pirkstiem. Cimda piepūstajā delnā bija re­dzama metala plāksnīte, bet platajiem, garajiem atlokiem vajadzēja sniegties tālu pāri plaukstu locītavām. Pavļiks uzvilka cimdus rokās un ar īpašām spiedpogām piestip­rināja atlokus pie skafandra piedurknēm.

«Apķer ienaidnieku ar abām rokām,» viņš atkārtoja pie sevis.

Viņš aplaida skatienu visapkārt. Kādi ienaidnieki? Kas tie tādi? Tam jābūt kam briesmīgam … Barakuda … Haizivs .. . Kas vēl šeit sastopams? Barakuda … Hai­zivs . . . Apķert haizivi . . .

Zoologā gandrīz neklausīdamies, viņš ar stingstošu sirdi uzinanija katru ēnu, kas parādījās tālumā zaļga^- najā krēslā.

Gan pa vienai, gan veseliem bariem garām aizpel­dēja daudzkrāsainās, maigi pulsējošās medūzas. Spilgtās krāsās mirgodamas, pazibēja zivis. Milzīgiem bariem aiz- trauea mazie, spārnkājainie moluski ar platām spurām un gandrīz pilnīgi caurspīdīgām, plānām un smalkām kā skrimšļi gliemežnīcām. Garneles — glītie un graciozie jūras vēzīši — strauji dzinās tiem pakaļ, un visi kopā nozuda. Tālumā pazibēja zilgana dzirksts, pašāvās aug­šup, nokrita lejā, sastapās ar sarkanu,.zilu, zaļu dzirk­sti… Nu jau to ir simti, tūkstoši, šo augšup un lejup un uz visām pusēm lēkājošo dzirksteļu, daudzkrāsainu kā dārgakmeņi. Lūk, jau visa apkārtne krustu šķērsu sasvīt- rota ar miljoniem un miljardiem vizošu un degošu pa­vedienu un punktu. It kā biezs purpura, safira, smaragda un zelta dzirkstelīšu lietus virmo visapkārt. Tā bija sa- firinu, airkāju grupas vēzīšu deja.

Sajūsmā pavēris muti, aizmirsis kā bailes, tā vientu­lību, Pavļiks raudzījās apkārt, brīnišķā skata apžilbināt'-, dažreiz tikai mechaniski atbildēdams uz zoologa jautā­jumiem.

Piepeši no smiltīm Pavļikam pie pašām kājām izlo­cījās milzīga, četrstūraina būtne, samtaini melna, pla­kana kā dzelzs plāksne. Vienā būtnes stūrī bija liela, atvērta rīkle, virs tās uz izciļņa divas spīdošas acis Divi citi stūri locījās viļņveidīgi un ātri kā spārni. No pēdējā stūra nokarājās tieva aste kā pletne ar augšup saslietu asu dzeloni. Tā bija raja. Viņa uz ātru roku pievāca zivi, kas bija pārāk tuvu peldējusi garām viņas paslēptuvei, norija to un nolaidās dibenā. Tur raja ātri, dažos paņē­mienos uzvandīja smilšu mutuli, un, kad tas noplaka, raja jau bija nozudusi zem tā.

Pavļiks vairs raju neredzēja. Divu metru garā bries­moņa parādīšanās bija tik negaidīta, ka, pacēlis rokas, nāves bailēs viņš metās sānis pie atmirušas korāļu ko­lonas, augstas kā klints.

Tikko viņš bija paguvis atlēkt sānis, kad kaut kas mil­zīgs, garš, ar smailu priekšdaļu izšāvās no liela krūma turpat blakām un ar lielgabala šāviņa ātrumu drāzās vi­ņam virsū. Pavļiks sajuta krūtīs šausmīgu triecienu, zem viņa izstieptās rokas pazibēja briesmīga rīkle, pilna ar zobiem, un milzīgas, saltas acis. Galvā iešāvās doma: «Apķert…»

Rokas sakļāvās ap kādu glumu, resnu baļķi. Pavļiks sajuta vēl stiprāku, satricinošu triecienu, tad viss izzuda un iegrima tumsā …

— Žiglāk, žiglāk, biedri Lord! Es viņu turu aiz astes, lai, jupis viņu parauj! Mani spēki zūd, lai viņa nolādēta!

— Skvorešņa! Kas tur ir?

Zoologs izskrēja no ūdensaugu biezokņa. Viņš ierau­dzīja neparastu ainu. Klajā laukumā spilgti zaļganā gaismā pie vairākām mašīnām, kas strādāja zem caurspī­dīgiem, it kā no stikla izgatavotiem jumoliem, stāvēja milzīgs, cilvēks metala skafandrā ar lielu ķiveri. Izliecies kā varens loks, viņš ar vienu roku turēja resnu, lokanu kabeļa cilpu, kas savienoja divus strādājošo mašīnu ju- molus. Cilpā ar zobiem bija ieķērusies divus metrus gara haizivs, kuru aiz ķermeņa resnās daļas pie pašas astes cieši turēja cilvēks. Haizivs žoklis sniedzās tālu pāri pla­tajai rīklei, viņas tumšpelēkā, raupjā āda atgādināja vīli; lielās, apaļās acis, trulas, bezprātīgas, satracinātas, deg'j balgansārtām ugunīm. Zoologs tūdaļ pazina siļķu haizivi, kuras pasakainā rijība jau senatnē pārsteigusi novēro­tājus. 5o haizivju parastā barība ir siļķes, kad to bari kā mākonis paceļas no okeana dzīlēm un dodas uz krasta ūdeņiem nārstot. Haizivs vajā visas zivis, kādas vien var pieveikt. No savas pazīstamās radinieces, daudzinātās jūru un okeānu laupītājas — parastās haizivs jeb jūras hijenas — siļķu haizivs atpaliek vienīgi auguma un spēka ziņā.

Haizivs, ko milzis ar neticamu sasprindzinājumu tu­rēja aiz astes, staipījās un locījās līkumu līkumos, tomēr sakampto kabeli no rīkles laukā nelaida.

Skvorešņas kājas līdz potītēm bija iegrimušas smiltīs. Aiz pārpūles sasarkušo seju klāja sviedri. Satracinātā

haizivs purināja kabeli uz visām pusēm, taču nespēja to izraut no milža rokām.

Izvilcis no maksts dunci, zoologs metās pie haizivs.

— Cimdus, cimdus, Lord! — ieaurojās Skvorešņa* svaidīdamies līdzi satrakotās haizivs kustībām. — Ar dunci neko neizdarīsiet!

Zoologs apstājās. Vienā mirklī cimdi bija uzmaukti un podziņas aizpogātas, nākošajā mirklī divas plaukstas viegli saspieda haizivi no abām pusēm. Haizivs nodrebēja kā no elektriskas strāvas sitiena, krampjaini saritinājās gandrīz gredzenā, ar neticamu spēku izstiepās taisna, kā kaķēnus katru uz savu pusi aizmēzdama Skvorešņu un zoologu. Tad viņa paplēta rīkli un, krampjaini drebēt dama, nolaidās dibenā.

Zoologs mirklī pietrūkās kājās, bet Skvorešņa pie­cēlās lēnām, ar pūlēm.

— Kā tas notika, Skvorešņa?

— Fū-u-u … Ļaujiet atvilkt elpu … Ja jūs būtu aiz­kavējies par pāris minūtēm, slikti būtu klājies… mašī­nām. Sī trakā izbadojusies zivs noturēja kabeli par kaut ko ēdamu un ieķērās tajā. Vai saprotat, Arsen Davidovič, kas notiktu ar agregatiem, ja viņa būtu izrāvusi kabeli no jumoliem?! Ieplūdušā ūdens spiediens vārīgās maši- nas būtu iznīcinājis. No kabeļa tai vietā, kur haizivs to bija satvērusi, es iztaisīju cilpu un, ieķēries tajā, saņēmu pa roku visus zivs triecienus Sākumā šim trakajam lo­pam situ pa purnu un acīm, taču haizivs tikai purināja galvu, tomēr kabeli vaļā nelaida un briesmīgi to raustīja, ārdīdamās ar asti. Tad ar otru roku es satvēru viņas asti. Ir gan spēks!

— Kāpēc tad jūs nelaidāt darbā savus cimdus?

— Tāpēc, ka baidījos izlaist no rokām kabeli. Piķis viņu sazina, ko haizivs būtu tobrīd izdarījusi. Bet kur tad Pavļiks? Es dzirdēju jūsu sarunu. Viņš palicis kaut kur iepakaļ?

Zoologs sāka uztraukties.

— Ak tu tētiņ! — viņš iekliedzās. — Pavisam pie­mirsu. Pavļik! Pavļik! Kāpēc tu klusē? Pavļik! …

Viņš noraizējies pavērās Skvorešņā.

— Vai arī jūs nedzirdat atbildi?

Milzis bija satraukts. Kā vienmēr tādos brīžos Skvo- rešņa tūdaļ sāka lietot uktaiņu un krievu vārdus trakā sa­jaukumā, ko viņš dēvēja par «dzimto mēli». Dažādi ap­stākļi bija par cēloni šīs «mēles» tapšanai un Skvorešņas pārliecībai, ka viņš runā «dzimtajā mēlē»: gan Voroņežas rajonā, kur viņš bija piedzimis kādā no pusukrainiskiem, puskrieviskiem ciemiem, gan desmitgadīgajā krievu skolā iegūtā izglītība un tā lielā mīlestība pret krievu literatūru, it īpaši pret krievu dzejniekiem, kādu viņš izjuta vienlai­kus ar dedzīgo jūsmu par Sevčenko un Kocjubinski, un beidzot dienests flotē — sākumā virsūdens, bet vēlāk un līdz pat šim laikam — zemūdens flotē.