STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

Makss redzēja, ka Laberro sejas izteiksme kļūst arvien sasprindzinātāka, liecinot par iekšēju cīņu. Viņš uzmanīgi vēroja, cenzda­mies iepriekš paredzēt brīdi, kad sasprindzi­nājums sasniegs maksimumu. Tas notika šķietami nenozīmīgā momentā. Otrās dienas vakarā Londonas telecentra kamera klaiņāja pa pilsētas senatnīgajām ieliņām. Tā apstā­jās kāda koktēlnieka darbnīcas pagalmā. Mākslinieks rūpīgi strādāja, ar apdomīgiem, mērķtiecīgiem cirtieniem atšķeldams no to­pošā veidojuma skaidu pēc skaidas. Lai pa­beigtu šo darbu, bija vajadzīgas nedēļas un mēneši.

Laberro piecēlās kājās. Viņa labā roku vilcinādamās tuvojās zaļajai pogai. Tad, īsi iekliegdamies, viņš piepeši parāva atpakaļ galveno spēka pārslēdzēju, pastreipuļoja dažus soļus uz priekšu un iekrita Maksa izstieptajās rokās.

Kad viņi ieradās Silvestro kabinetā, ģene­rāldirektors sacīja:

— Labi nostrādāts, Larkin!

Laberro saraustīti murmināja:

— Vajag pateikt. Tūlīt pat vajag viņiem pateikt. Lai viņi drīzāk uzzina. Šie brīnišķīgie cilvēki. . . Viņiem jāzina . . .

Makss būtu palēnām atklājis Laberro pa­tiesību, bet Silvestro strupi pateica:

— Savaldieties, Laberro! Nav taču nekā ko teikt.

— Ka viss ir kārtībā! — Laberro sacīja. — Jums tas viņiem jāpasaka.

— īeslēdziet Filadelfiju! — Silvestro teica Menigsteinam.

Iespējams, ka tā bija tā pati rēvija. Sie­viešu kājas un krūtis izaicinoši ņirbēja pa skatuvi tās pašas kakofonijas pavadījumā. Laberro apstulbis papurināja galvu.

— Es nekā nesaprotu.

— Tā bija Larkina ideja, — Silvestro paš­apmierināti sacīja.

— Viņiem nekas netika paziņots, Metjū, — Makss klusi teica. — Un arī nekad netiktu paziņots.

— Bet telepārraides … — Laberro mur­mināja. — Baznīcas . . . muzeji. .. meitenīte mežā … Es nesaprotu.

Viņš kā apbēdināts suns jautājoši lūkojās te vienā, te otrā.

— Tas viss tika inscenēts, — Makss pa­cietīgi skaidroja. — Jūs bijāt tik ļoti drošs, ka mēs nevaram tikt jums klāt tur pie jūsu galda. Un mēs, protams, arī nevarējām. Bet televīzijas ekrāns atradās ārpus barjeras. Tas bija mūsu rīcībā. Jūs noskatījāties pār­raides no vairākām fiktīvām stacijām, ko Telesakaru korporācija ierīkoja speciāli šim nolūkam. Visas šīs ainas tika nospēlētas, Metjū.

— Televīzija izdarīja velnišķīgi labu darbu, — Silvestro sacīja. — Un es ilgu laiku neteikšu neviena slikta vārda par Sa- guki teātri.

— Bet kāpēc tas bija vajadzīgs? — La­berro saniknots jautāja.

— Diemžēl, — Makss sacīja, — mēs ne­varējām būt droši, ka cilvēce sagaidīs savu bojā eju ar tādu cieņu, kā to spēja notēlot Saguki aktieri. Ars melior vitae [17]. Un bija ārkārtīgi svarīgi parādīt jums tieši to.

— Citiem vārdiem sakot, melot, — Laberro neskanīgi sacīja.

— Vai dzeja ir meli? — Makss jautāja. — Mēs tikai likām jums pārvērtēt savu re­dzes viedokli. Ziniet, jūsu agrākie uzskati bija mazliet neobjektīvi. Cilvēkiem tomēr ir ari savas labās puses, pat priekšniekiem. Viņš, piemēram, nav atriebīgs. Mēs esam parūpējušies par jūsu nākotni, Metjū. Jūs pārcels citā darbā. Tas nebūs viegls, taču es domāju, ka jūs tajā saskatīsit savu pievil­cību. Jūs strādāsit «Lignin Products» zināt­niskās pētniecības stacijā Kalifornijas sek­voju mežos. Jūsu nākotne tur pieder jums pašam.

Vēl arvien neticēdams, bet izskatīdamies kā tikko no slikta sapņa pamodies, Laberro kopā ar Silvestro izgāja no kabineta. Menig- steins un Makss noraudzījās viņiem paka].

— Vēlreiz gods un slava direktoram L&r- kinam! — Menigsteins sacīja.

Makss savilka grimasi.

— Un veiksmīgajam Menigsteinam tāpat!

Menigsteins pasmīnēja.

— Es esmu pazemināts. Mani pārceļ atpa­kaļ uz personāla izpētes nodaļu, kur strādāju pirms diviem gadiem.

— Turpiniet! — Makss sacīja.

— Esmu apvainojis ģenerāldirektoru. Iz­turējies nekaunīgi. Vai atceraties?

Makss aši paskatījās uz viņu.

— Priekšnieki nav atriebīgi, — viņš sa­cīja. — Vai tas jūs gauži sarūgtina, Norman?

— Es par to pat ļoti priecājos, — Menig­steins atbildēja. — Es aizeju. Es nokratu «Atomics» putekļus no savām kurpēm.

Makss jautājoši palūkojās viņā.

— Es dodos līdzi Laberro, — Menigsteins paskaidroja, — lai novērotu, kā aug sekvo­jas Kalifornijā. Tas ir darbs visam mūžam.

Viņi apsēdās uz Silvestro greznā rakstām­galda, aplikusi rokas viens otram ap ple­ciem, un smējās līdz asarām.

Andersons Pols (Paul Anderson). Dz. 1926. gadā. Amerikāņu fantasts. Strādā noveles žanrā. Saņē­mis Hjugo prēmiju par^stāstiem «Visgarākais ceļojums» (1961) un «Nav pamiera ar karaļiem» (1964). Bez tam pazīstamas viņa stāstu sērijas «Laika glabātāji» un «Zvaigžņu tirgonis».

Stāsts «Cilvēks, kas atnāca par agru» («The Man Who Came Early») pirmo reizi publicēts 1954. gadā žurnālā «Fantasy and Science Fiction».

Azimovs Aizeks (Isaak Asimow). Dz. 1920. gadā. Viens no ievērojamākajiem amerikāņu fantas­tiem. Bioķīmijas profesors, plaši pazīstamu mācību grāmatu un populārzinātnisku grāmatu autors. Raksta arī bērniem ar pseidonīmu Pols Frenčs (Paul French). Pazīstamākie darbi: noveļu sērija «Es, robots» un ro­māni par Galaktikas civilizāciju — par tās rašanos diez­gan tuvā nākotnē («Tērauda alas», «Kailā saule»), tā- v lāko attīstību («Telpas plūsmas», «Akmentiņš pie debe­sīm», «Zvaigznes kā putekļi») un sairšanu («Pamats» • u. c.). Krievu valodā tulkoti arī atsevišķi stāsti («Neglī­tais puisēns», «Spēka sajūta» u. c.) un populārzinātnis­kas grāmatas «Dzīvības ķīmiskie aģenti» un «No aug­šas raugoties». 1936. gadā Azmovs saņēma speciāli viņam dibināto Hjugo prēmiju «par darbu zinātniskās fantastikas jomā».

Stāsts «Žēlsirdīgie maitasputni» («The Gentle Vult'i- res») pirmo reizi publicēts 1957. gadā žurnālā «Super- Science Fiction». Stāsts «Visas pasaules raizes» («All the Troubles of the World») pirmo reizi publicēts 1958. gadā tai pašā žurnālā.

Barrs Stīvens (Stephen Barr). Amerikāņu fan­tasts. Stāsts «Kellahens un ripeļi» («Callahan and

the Wheelies») pirmo reizi publicēts 1960. gadā žurnālā «Fantasy and Science Fiction».

Harisons Harijs (Harry Harrison). Ameri­kāņu fantasts, pašlaik dzīvo Zviedrijā. Ievērojamākais romāns — «Nāves pasaule» (1960), kura turpinājums ir stāsts «Ētiskais inženieris» (1963).

Hārdings Lī (Lee Harding). Jauns fantasts. Dzīvo Austrālijā. Stāsts «Meklējot» («Quest») pirmo reizi publicēts 1963. gadā žurnālā «New Worlds Science Fiction».

Stāsts «Atbraucēja ciešanas» («An Alien Agony») pirmo reizi publicēts 1962. gadā žurnālā «New Worlds Science Fiction» ar nosaukumu «Aškalonas ielas».

Katners Henrijs (Henry Kuttner) (1914— 1958). Amerikāņu fantasts. Darbus publicējis arī ar pseidonīmiem Luiss Pedžets, Louienss O'Donnels u. c. Vairums darbu uzrakstīti kopā ar sievu Katrīnu L. Mūru (Catherine L. Moore). Pazīstama darbu sērija par cilvēku pārvietošanos uz Venēru («Dusmas», «Sa­dursme naktī» u. c.).

Stāsts «Strupceļā» («Deadlock») pirmo reizi publi­cēts 1942. gadā iepriekš minētajā žurnālā.

Kipekss Džons (John Kippax). Angļu fantasts. Stāsts «Piektdienis» («Friday») pirmo reizi publicēts žurnālā «New Worlds Science Fiction».