STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

šī īpašība apvienojas ar vidēju kvalifikāciju zinātnes laukā), gluži automātiski izvirzījās priekšplānā. Tur, kur augsti mācītie zinātnes vīri bija tikai teoretizējuši, viņi rīkojās.

Kustība pārņēma visu pasauli un izvirzīja savu līderi. Oto van Marks, kas pirms kara bija kalpojis par neievērojamu drošības die­nesta virsnieku kādā Filadelfijas uzņēmumā, izvirzīja sev grandiozu mērķi — apvienot at­dzimstošās sīkās atomenerģijas organizācijas vispasaules kartelī, kas nebūtu atkarīgs no vājajām nacionālajām valdībām, kuru terito­rijās tas darbotos. Divu gadu laikā un ne bez cilvēku upuriem — van Marks nebija sīku­mains vīrs, citādi viņš nebūtu ķēries pie šāda uzdevuma — viņš savu panāca. Pirmā vispa­saules korporācija «Atomics» bija nodibi­nāta.

Nav ne mazāko šaubu, ka van Marks to uzskatīja tikai par pirmo soli ce/ā uz vispa­saules kundzību, kas četrus vai piecus gadu tūkstošus bija mokoši kārdinājusi visus des­potus. Vispirms viņš gādāja par «Atomics» aizsardzību, pēc tam gatavojās uzbrukt. Aiz­sardzība bija ļoti vienkārša un efektīva. Van Marks uzcēla speciālu korpusu, kas ar auto­mātiski paceļamiem vairogiem bija sadalīts atsevišķos sektoros. Sektoros viņš ievietoja skaldāmo vielu tieši uz kritiskās masas ro­bežas. Bija aprēķināts, ka, paceļot vairogus, notiks sprādziens, kas noslaucīs no pasaules kartes Ziemeļamerikas kontinentu un pārējo zemeslodes daļu padarīs neapdzīvojamu. Sis­tēmas iedarbināšanas galvenais slēdzis bija van Marka rīcībā. Pasaules liktenis atradās viņa rokās.

Tas bija aizsardzības ierocis, taču no van Marka atstātajām piezīmēm ir pilnīgi skaidrs, ka viņš to gribēja lietot arī uzbrukumam. Viņš būtu piespiedis vājās atsevišķo zemju valdības nodot varu viņa rokās, piedraudē­dams, ka pretējā gadījumā planēta uzsprāgs gaisā. Un tie nebija tukši draudi. Van Mar­kam bija īsta lieluma mānija. Tikai ar vienu apstākli viņš nebija rēķinājies, proti, ar lik­tenīgu nejaušību. Kādā jaukā jūnija rītā viņš nokrita no kāpnēm, pārlauza mugur­kaulu un nomira.

Van Marka pēctecis Leversons nebija tik godkārīgs. Diezgan labi orientēdamies poli­tikas teorijā, viņš saprata, ka nenovēršami radīsies citas spēcīgas korporācijas, kas pre­tendēs uz varu. Viņš samierinājās ar šo per­spektīvu, uzskatīdams, ka cilvēces drošībai nāks tikai par labu, ja visa vara nebūs kon­centrēta vienās rokās. Kādu laiku Leversons vēl saglabāja van Marka slepeno plānu. Bet 1994. gadā, kad korporācijas «United Che­micals». «Lignin Products» un «Agriculture Incorporated» bija konsolidējušās un kļuvu­šas par pasaules mēroga spēku, viņš no­sprieda, ka šādos apstākļos risks ir lielāks nekā izredzes, tādēļ skaldāmās vielas tika dispersētas un plāns, par kura eksistenci zi­nāja tikai neliels skaits ģenerāldirektora tu­vāko palīgu, likvidēts. Pasaule bija glābta.»

Likdams nost žurnālu, Makss pie sevis no­brīnījās, kur gan Metjū izrāvis šos materiā­lus. Kaut arī vēsture, protams, vairs netika uzskatīta par izdevīgu darbības lauku, viņš pats bija diezgan pamatīgi izpētījis pasaules korporāciju sistēmas izveidošanās laikmetu, taču šie fakti viņam nebija zināmi. Tad viņš atcerējās, ka Metjū Laberro ir korporācijas «Atomics» Pensilvānijas nodaļas direktors. Iespējams, ka viņam ir pieejams kādas pri­vātas sabiedrības arhīvs. Taču tāda Metjū interese pati par sevi šķita dīvaina. Līdz šim Makss bija pārliecināts, ka nevienam no «Pētniecības» abonentiem un lasītājiem, ku­rus nepavisam nevarēja turēt aizdomās par modernismu, šis jautājums nav tik vienal­dzīgs kā tieši Metjū. Šī zinātniskā anekdote par jaunas pasaules iekārtas izveidošanu ne­kādi nesaskanēja ar viņa neslēpti nicinošo un kritisko attieksmi pret to.

Makss izvilka no sava papīriem piebāztā rakstāmgalda pēdējo Metjū vēstuli un sāka burtot ķeburaino rokrakstu. Piepeši iedūcās uz pārvietojamās pamatnes novietotais vizi- fons. Makss nospieda pogu uz sava krēsla rokbalsta, un aparāts bez trokšņa pieslīdēja viņam klāt. Ieslēdzis to, viņš uz ekrāna ie­raudzīja Hjūvisona apaļo, krunkaino seju.

— Hello, Maks! Kā tur pie jums? — : di­rektors jautāja.

— Auksti, — Makss īsi atbildēja. — Sep­tiņi grādi. Droši vien jau pirms ziemsvētkiem uznāks sniegs. Vai tas ir viss?

Hjūvisons iesmējās.

— Pie mums jau snieg. īsts putenis. Taču es gribēju jums kaut ko pajautāt. Vai jūs zināt «Kodeksu»?

Makss pamāja ar galvu. «Vienošanās ko­dekss» bija reti lietots vispārīgu noteikumu krājums, kas kalpoja par pamatu dažādu kor ­porāciju sadarbībai.

— Šo to zinu.

— Astoņdesmit pirmais pants. Tiesības no­pratināt citas korporācijas darbiniekus. Katrā atsevišķā gadījumā atļauju dod attiecīgās nodaļas direktors.

— Abpusējas policejiskas tiesības. Zinu.

— Mums šis pants nepatīk, — Hjūvisons sacīja. — Nevienam no mums tas nepatīk. Tas vispār ir sasodīti muļķīgs noteikums. Taču «Kodeksā» tāds ir … un to var izman­tot tikai tādā gadījumā, ja pastāv reālas briesmas sabiedrībai.

— Tas viss ir ļoti interesanti, — Makss pacietīgi sacīja. — Un kas tad būtu?

— Kāds vēlas iztaujāt jūs, Maks, — Hjū­visons smalkjūtīgi sacīja. — Es gribēju, lai jūs būtu lietas kursā. Nav nekā tāda, par ko būtu jāuztraucas. Mēs esam tikai devuši atļauju jūs nopratināt. Ja tiktu izvirzīta kāda apsūdzība, tad jābūt klāt mūsu korporācijas oficiālam pārstāvim, un tādā gadījumā iz­meklēšana notiktu pa «United Chemicals» kanāliem.

— Pateicos! — Makss sausi noteica. — No kuras puses man gaidāmi šie nelūgtie viesi?

— No korporācijas «Atomics». Taču uz­traukumam nav absolūti nekāda pamata. Mēs uzmanīgi sekosim visam.

— Bet kā tad attiecībā uz «reālām bries­mām sabiedrībai»? Vai jums tika tuvāk pa­skaidrots, par ko ir runa?

Hjūvisons papurināja galvu.

— Viņiem tas nav jādara. Un jūs taču zināt, ka «Atomics» vīri prot turēt mēli aiz zobiem.

— Vai jūs gribat zināt nopratināšanas iemeslu? Pienāciet tuvāk! — Hjūvisona plikā galva automātiski pieplaka pie ekrāna un tad muļķīgi parāvās atpakaļ. — Es turu mājās žirafi no Venēras, — Makss sacīja. — Bez atļaujas.

Viņš izslēdza vizifonu, un Hjūvisona sa­ērcinātā seja izdzisa. Makss atkal paņēma Metjū vēstuli un vēlreiz pārlasīja pēdējo teikumu:

«Starp citu, es nesen atkal pārlasīju Sviftu. Interesants vīrs, Maks. Viņš ir pazinis cil­vēkus.»

Ieradās tikai viens viesis. Viņš bija zaļā policijas formas tērpā, pie kura atloka vizēja «Atomics» nozīmīte liesmiņas veidā. Viņš bija jauns — ne vecāks par divdesmit se­šiem septiņiem gadiem, ar gaišiem matiem un biklu sejas izteiksmi, zem kuras slēpās rāma pašapziņa. Kad Makss kopā ar ap­meklētāju bija apsēdies uz dīvāna, tas ar nevērīgu atklātību ieslēdza savu kabatas magnetofonu.

— Es ceru, ka mums nevajadzēs jūs pā­rāk apgrūtināt, direktor Larkin, — viņš sa­cīja.

— Man netīk tituli, — Makss sacīja.

— Sauciet mani par Larkinu vai, ja vēlaties, vienkārši par Maksu.

— Mans vārds ir Menigsteins, — korporā­cijas «Atomics» pārstāvis sacīja. — Normans Menigsteins. Redziet, kas par lietu. Es ne­teikšu, ka tas ir nenozīmīgs jautājums. Tā nav. Bet jūs tas skar tikai netieši. Mums va­jadzīga informācija par kādu cilvēku, un mēs domājām, ka jūs varēsit to sniegt.

— Par Laberro? — Makss jautāja.