STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

Krēslā aiz rakstāmgalda sēdēja Metjū La- berro. Makss ar interesi raudzījās uz viņu. Jau ilgus gadus viņi bija draugi un sarak­stījās, taču nekad nebija tikušies, ne arī kād­reiz runājuši pa vizifonu, kas gandrīz aiz­stāja personisku iepazīšanos. Nezin kāpēc Makss bija iedomājies, ka Metjū ir liela au­guma, un tagad jutās pārsteigts, ieraugot savā priekšā cilvēku, kas pat salīdzinājumā ar viņa paša trauslo kompleksiju šķita mazs, gandrīz punduris. Laberro seja bija kalsna, asu grumbu izvagota, acis dziļi iedubušas. Kad viņš palūkojās pretī ienākošajam Mak- sam, zem tām iezīmējās pietūkuši asaru mai­siņi.

— Man jāstādās jums priekšā, Metjū. Makss Larkins, — Makss sacīja.

Laberro mute saviebās smaidā.

— Pēdējās dienās man te lejā ir bijuši īsti gāganu kari, — viņš sacīja. Viņa balss bija klusa, piesardzīgi lēnīga. — Ir nākuši filo­zofi, garīdznieki un godīgi džentlmeņi, kas atklāti atzīst, ka ir ieinteresēti planētas turp­mākajā pastāvēšanā. To viņi lieliski izdomā­juši — sadabūt rokā jūs. Jūs taču esat Makss? Kurā gadā krita Ninive?

— Sešsimt sestajā.

— Jā, neapšaubāmi Makss. Neteikšu, ka priecājos jūs redzēt. Mūsu attiecībām nebija nepieciešama fiziska iepazīšanās. Vai jūs no­lēmāt, ka mums vajadzētu satikties, pirms mēs . . . visi. . . pārceļamies uz viņpasauli? Esmu ieintriģēts, Maks.

— Nē, — Makss atbildēja. — Es nekad neko nedaru bez savtīgiem nolūkiem. — Viņš brīdi klusēja, raudzīdamies uz Laberro. — Es esmu dziļi vīlies. Man likās, vismaz par vienu mēs bijām vienis prātis — proti, ka iejaukšanās ir neprātīga muļķība.

— Ja šī iejaukšanās ir tikai daļēja, tad jā, piekrītu. Bet totāla iejaukšanās, varētu teikt, kosmiska iejaukšanās — tas taču ir pavisam kas cits, vai ne?

— Apmēru ziņā, protams, — Makss sa­cīja. Viņš ērti apsēdās krēslā. — Cik ilgi jūs tam visam gatavojāties, Metjū?

Laberro paraustīja plecus.

— Trīs gadus. Es nejauši uzdūros vecā van Marka papīriem drīz pēc tam, kad tiku pārcelts uz šejieni. Godīgi sakot, sākumā tas mani ieinteresēja tikai tīri teorētiski. Es gri­bēju pārliecināties, vai viens cilvēks spēj sagatavot degli, kas aizdedzināts varētu iz­nīcināt visu cilvēci. — Viņš pasmaidīja.

— Kad tas bija izdarīts, šķita, ka nav nekāda iemesla to neaizdedzināt.

— Es pilnīgi saprotu jūsu sākotnējos mo­tīvus, — Makss iecietīgi sacīja. •— Man pa­šam būtu bijis grūti atturēties no tik intere­santas rotaļas. Taču šī nav tāda rotaļa, ko cilvēks ar veselu saprātu gribētu novest līdz galam.

— Tas mani neaizskar, Maks, — Laberro sacīja. — Spēcīgs pašsaglabāšanās instinkts ir nepieciešams priekšnoteikums, lai turpi­nātos dzīvība. Jebkurš morāles kodekss pa­sludinās par ārprātīgu katru, kas gribētu izdarīt to, ko esmu nodomājis darīt es. Pasa­kiet man vienu, Maks! Vai dzīve ir bezjē­dzīgs joks, vai arī tai ir mērķis un jēga? Ja tā ir joks, vai tad ir svarīgi, ja tā izbeidzas? Bet, ja tai ir mērķis, vai tad mana rīcība bū­tībā nav jāuzskata par šā mērķa daļu?

— Vidusceļš izslēgts, — Makss piezīmēja.

— Es brīnos par jums, Metjū! Bet varbūt dzī­ves jēga ir tās nemitīgā attīstībā?

— Šeiva «dzīves spēks»? Ateista taisnoša­nās, kāpēc viņš joprojām dzīvo. Es brīnos par jums, Maks!

— Jūs nevarat ar to nerēķināties. Un viņa vārds bija Šovs, nevis Šeivs. Bet, šķiet, es saprotu jūsu kompleksu. Droši vien tam ne­būs nekādas nozīmes, taču es pateikšu — jūsu nelaime ir pārliekā iedomība.

— Mēs visi, kas abonējām «Pētniecību», — Laberro sacīja, — zinājām, ka esam pārāki par mūsdienu pasaules vidusmēra cilvēkiem.

Taču es līdz pašam pēdējam laikam neap­jautu, cik milzīgs ir šis pārākums. Es to ne­apzinājos līdz tam brīdim, kad biju sagatavo­jis šo savu mazo degli, bet tad, darot savu kārtējo darbu, man pēkšņi ienāca prātā, cik viegli es varētu pavilkt svītru zem cilvēces sasniegumiem un uzrakstīt lielu sarkanu STAT! Es sāku nopietnāk vērot pasauli. Es skatījos televīziju, ko nekad agrāk nebiju darījis. Paraugiēties!

Lielu daļu sienas, kas atradās pa kreisi no Laberro un pa labi no Maksa, aizņēma paras­tais televīzijas ekrāns. Laberro nospieda vie­nu no daudzajām pogām uz sava rakstām­galda, un uz ekrāna parādījās attēls. Smuidri noaugušas meičas zīda triko un zeltītās kur­pītēs, augstu cilādamas kājas, dejoja džigu čērkstošas, pilnīgi nebaudāmas mūzikas pa­vadījumā. Kamera, sekodama viņām, intīmi jo intīmi parādīja sievišķīgo ķermeņu jau­kumus.

— Filadelfija, — Laberro paskaidroja. — Un tagad Holivuda.

Diktors sacīja: «Sākam mūsu «Kultūras stundu». Jūs dzirdēsit pagātnes dižo mū­ziku. Vispirms pēc daudzu skatītāju lūguma tiks atskaņots divi gadsimti vecais šedevrs — Geršvina «Zilā rapsodija».»

Kamera pārslīdēja orķestrim, ilgāk uzka­vēdamās pie saldsērīgi čīgājošās stīgu instru­mentu grupas.

— Londona, — Laberro pavēstīja.

Neskaidri stāvi skraidīja un slīdēja pa bie­zas miglas jūru, ko klāja dūmakas jūra. Brī­žiem pavīdēja uz soliem sablīvējusies auro­joša cilvēku masa. Komentators aizsmakušā balsī rēja: «Bumba Rīsam-Viljamsam, viņš pie­spēlē to Džounsam, nē, tas laikam ir Ed- vardss… nē, nē, tomēr Džcunss! Skaista piespēle! Lieliska piespēle! Ak vai, Džounss pazaudēja bumbu, laikam taču pazaudēja. Jā, atkal kautiņš ap bumbu. Brīnišķīga spēle!»

— Deli, — Laberro sacīja.

Asprātības uzdevumi.

Viņš izslēdza televizoru.

— Tas tā — uz labu laimi paklejots pa pasauli, — viņš sacīja Maksam. — Un tā ir divdesmit otrā gadsimta otrā puse. Nu, mē­ģiniet to aizstāvēt! Es gaidu.

— Man nenāk ne prātā to aizstāvēt, — Makss lēnīgi atbildēja. — Bet jūs? Vai jūs esat par to tik sašutis, ka redzat attais­nojumu savam nodomam iznīcināt visu dzīvo uz pasaules?

— Attaisnojums, — Laberro atbildēja, — vajadzīgs tikai tam, kas svārstās. Man nav nekādu šaubu. Es varu to izdarīt, un tas, ka es to varu, pats par sevi ir attaisnojums.

— Bet bērni? — Makss jautāja. — Un dzīvnieki?

— Jūs nepamodināsit manī emocijas. Sen­timents ir stulbums. Bērni kļūst par pieau­gušiem cilvēkiem. Dzīvnieki pastāvīgi mirst, ciešot lielākas vai mazākas sāpes. It visus sagaida nāve, un vispārēja iznīcība ir tāda pati, vienalga, vai tā iestājas acumirklī vai pakāpeniski vesela gadsimta laikā.

— Un jūs pats? — Makss jautāja. — Jūs arī esat gatavs mirt?

— Katrs cilvēks, — Laberro lēni sacīja, — katra dzīva radība, kas mirst, paņem sev līdzi veselu pasauli. Bet tā ir subjektīva pa­saule. Es paņemšu līdzi objektīvo pasauli, miljoniem miljonu pasauļu. Vai jūs varat man ticēt, ka es patiešām gaidu to brīdi, kad nospiedīšu šo liktenīgo pogu?

Laberro pirksts tuvojās mazam, zaļam dis­kam uz vadības pults.

— Jā, — Makss sacīja, — es ticu. — Viņš mirkli klusēja. — Jūs gribat, lai pasaule zi­nātu, kas notiks? Kādēļ — vienkārši aiz sa- disma?

—• Nē, — Laberro drūmi atbildēja. — Es gribu, lai pasaule tiek brīdināta. Lai kā, to­mēr nebūs godīgi, ja cilvēki netiks brīdināti.

Makss saprotoši pamāja.

— Vai šai teleiekārtai, — viņš jautāja, — ir arī vizifona kanāls?

— Jā, — Laberro atbildēja. — Un kas tad būtu?

— Ieslēdziet divpusējus sakarus ar Silves- tro kabinetu.