STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

— Nē, neba viss pieder pagātnei, — lē­nīgi sacīja večuks. Džonstons nodomāja, ka pirmo reizi redz tik vecu cilvēku. Veca kā sakārnis. It kā viņš būtu sēdējis te gadu simteņiem. — Kaut kas vēl ir palicis. Pie­mēra pēc, tādi parki kā šis. Bet retais nāk uz šejieni.

— Kāpēc?

Džonstons nespēja apjēgt, kā cilvēki var palikt pilsētās, kad tāds skaistums rodams turpat viņu durvju priekšā. Tieši to viņš večukam arī pateica.

Sargs skumīgi papurināja sirmo galvu.

— Jūs, mister Džonston, kā redzu, nesa­protat vienu, — ka lielākā dala cilvēku aiz­mirsuši, kas ir skaistums. Bet pārējie … pā­rējie nevēlas apgrūtināt sevi.

Tas izklausījās pārliecinoši. Un galvenais bija nevis tas, ka zināmu daudzumu cilvēku aizstājušas mašīnas, kas kustas, izskatās un darbojas gandrīz tāpat kā cilvēki, bet gan tas, ka atlikušie cilvēki izturas kā mašīnas. Viņu individualitāti bija aprijusi nožēlojamā, mehanizētā apkārtējā pasaule, un tagad viņus gandrīz vai nebija iespējams atšķirt no ro­botiem. Neauglīgā vide bija iežņaugusi viņu domas trafaretos. Lūk, kāpēc bija tik grūti konstatēt, kur beidzas cilvēks un kur sākas mašīna.

— Jūs esat mans pirmais apmeklētājs pēc daudziem gadiem, — sacīja sirmgalvis. Viņa balss bija vecišķa kā viņa laiks.

Džonstons nepamanīja īso pauzi aiz vārda «pēc». Viņa smadzenēs drūzmējās milzums neatbildētu jautājumu.

— Vai tiešām jūs viens pats uzraugāt to visu?

— Kur nu, jaunais cilvēk, kur nu … To dara. . . roboti. — Šo vārdu viņš izrunāja ar nepārprotamu nepatiku. — Mašīnas kopj dārzus un puķu dobes. Es esmu par vecu un varu tikai sēdēt un gaidīt.

— Bet es neredzēju.nevienu …

— Skaidrs, ka neredzējāt. Savu darbu tās padara naktī. Mašīnām nav vajadzīga dienas gaisma. Līdz ar to netiek bojāts skats, kad ierodas apmeklētāji. Tiesa, pēdējā laikā tam vairs nav sevišķas nozīmes.

Džonstons pateicās veselajam saprātam, kas bija diktējis šādu lēmumu jau pirms tik daudz gadiem. Viņš nodrebēja, iedomājoties, ka pa viņa parku ripo mašīnas. Kopš šīs die­nas tas bija viņa parks — viņa un vecā vīra parks.

— Vai jūs dzīvojat te pilnīgā vientulībā?

Večuks paraustīja plecus.

— Kur tad citur? Man nav vajadzīgas pil­sētas. Es pilsētām arī neesmu vajadzīgs. Te es varu būt vienatnē ar dabu. Mani ēdina un aprūpē … mašīnas. Baidos, vai tas nav neizbēgams ļaunums. Man pietiek visa kā. Vairāk neko es nevēlos.

Te redzētais un dzirdētais aizvien vairāk atgādināja Džonstonam paradīzi.

— Es labprāt paliktu te, pie jums, — viņš saviļņots nočukstēja.

Večuks sarauca pieri.

— Diez vai tas būs iespējams. Pilsēta . . .

— Pie velna pilsētu! Kāda tai daļa, kas ar mani notiek? Vai nav vienalga, kur aizrit cilvēka mūžs, — te vai tur?

— Nav vis vienalga, gluži otrādi. Neaiz­mirstiet, mister Džonston, ka jūs esat daļa no vienādojuma. No milzīga vienādojuma, kas palīdz municipalitātes kiberiem uzturēt pasaules procesu vienmērīgu. Jūs esat posms izvērstā, sarežģītā automatizācijas sistēmā, kur katru soli iepriekš nosaka un izskaitļo, ņemot vērā miljardiem citu soļu. Jūsu aiz­iešana ienesīs aprēķinos nejaušības faktoru, un tas var kaitēt sekmīgai pilsētas un gala rezultātā visas pasaules vadībai. Nē, baidos, ka jūs nevarēsiet palikt te. Bet jūs varat bieži atbraukt uz šejieni.

— Bet ja nu es lūgtu atļauju? — Džonstons neatlaidās. — Viņi taču nenoraidītu, vai ne? Vai.tad viņiem galu galā nav vienalga?

Večuks bridi klusēja, tad teica:

— Manuprāt, viņi apspriedīs jūsu lūgumu. Bet nav šaubu, ka bez izmeklēšanas neiztiks.

Abi iegrima domās. Džonstons paskatījās pa logu un ieklausījās, kā dārza klusumā čivina putni.

— Kā tas viss sācies? — viņš skaļi do­māja.

Večuks pacēla galvu.

— Kas sācies, mister Džonston?

— Pilsētas. Pasaule. Viss. Kad mēs sākām iznīcināt savu planētu?

— Neviens to nezina, manu zēn. Varbūt tas sākās tad, kad dievi atstāja zemi un pār­cēlās uz zvaigznēm. Un aizcirta vārtus, lai mēs nevarētu sekot. Un pameta mūs uz

mūžīgiem laikiem. Mums bija tikai viena pasaule. Kas cits mums atlika?

— Bet kad tas viss beigsies? — jautāja misters Džonstons.

— Beigsies? Vai tas jau nav beidzies?

Viņi saskatījās, bet neviens nevārēja at­bildēt uz šo jautājumu.

— Kā jūs domājat, vai viņi kādreiz at­griezīsies? — jautāja Džonstons.

— Kas?

— Dievi.

— Kas to lai zina! Pēc visa spriežot, viņi jau aizmirsuši mūs.

Aizmirsuši mūs.

Tāpat kā mēs vienā jaukā dienā aizmir­sīsim viņus.

Kad kaut kas pazūd atmiņas labirintos, lūk, tad ir gals.

Viņš vēl ilgi iztaujāja sargu par šo parku. Cik tālu tas stiepjas, kas vēl atrodams tajā, un, kad večuks stāstīja viņam par meža zvē­riem, upēm un zivīm, visas Džonstona domas nomāca nepacietība. Saruna ar veco vīru atkal dzina viņu izmisumā. Viņš ilgojās tikt ārā, brīvē.

— Nu es iešu, — viņš beidzot sacīja un piecēlās no sagrabējušā krēsla, kas par brī­numu nebija sabrucis zem viņa smaguma. — Līdz vakaram man vēl tik daudz jāap­skata.

— Saprotama lieta. Pienāciet vēl kādreiz. Man reti rodas izdevība patērzēt.

Viņi piegāja pie durvīm, un večuks atvēra tās, nododams viņu atkal dabas skavās.

Diena jau dzisa. Tātad viņi bija runājuši vairākas stundas. Bet varbūt diena tagad tikai šķita gaužām īsa? Viņš atcerējās, ka agrāk dienas bija daudz garākas. Bet tas bija sen, sen. Tāpat kā visu, cilvēks arī dienu nebija atstājis nemainītu.

«Izņemot to,» viņš nodomāja. «Visu šo skaistumu ap mani. Cilvēkam pietika veselā saprāta, lai atstātu to neskartu.»

Pie durvīm auga kupls rožu krūms. Sar­kani ziedi alkaini tiecās pēc saules. Piepešas vēlēšanās skubināts, viņš izstiepa roku, lai noplūktu vienu rozi, pieliktu pie sirds un paņemtu līdzi.

— Nedrīkst! — klusumu pāršķēla sarga uzkliedziens.

Džonstona roka sastinga dažas collas no neaizsargātajām ziedlapiņām. Viņš atskatījās uz sīko večuku.

— Neaiztieciet puķes!

Džonstonu pārņēma nevaldāmas dusmas. Gana viņš klausījis pavēlēm. Te tām nav vietas!

Viņš izaicinoši satvēra no ērkšķiem brīvo kātiņu un ātri izrāva rozi no krūma. Viņš turēja to augstu paceltu, lai sargs redzētu, un demonstratīvi ievilka nāsīs maigo smaržu.

Roze viņa rokā tūlīt novīta un nokāra galvu. Nedzīvās lapas sačokurojās un drīzāk līdzinājās tādām kā zirnekļa tīkla atliekām.

Džonstons blenza tukšajā rokā. Tad pa­skatījās uz sargu. Ciešanu izteiksme vecā vīra sejā bija visšausmīgākais, ko Viņš jeb­kad bija redzējis.

Drebēdams viņš nokrita ceļos pie krūma un cieši sagrāba to pie pašām saknēm. Krāš­ņais krūms iznāca no zemes viegli jo viegli. Un kamēr tas vīta, pārvērzdamies par trauslu tīmekli, Džonstons redzēja tikko samanāmus tausteklīšus ierauj amies atpakaļ melnajā augsnē.

Skaidrībai neizdevās uzreiz pieveikt sa­prāta pretestību. Bet tad Džonstonam kļuva skaidrs, ka skaistās rozes nav nekas cits kā māns, sarežģīts pakaļdarinājums. Atdalītas no radītājas vides, tās pārvēršas niecīgā plē­vītē, ko var sažņaugt vienā dūrē.

Un ja tādas ir rozes, tad tāds ir viss dārzs. Koki, zālāji, putni — viss. Kāds muļķis viņš bijis, noticēdams, ka tāda vieta tiešām sa­glabājusies! Tas bija mākslīgi radīts piemi­neklis, nekas vairāk. Lielisks makets no vis­dažādākajām puķēm un kokiem, kas nekad nevarētu augt un attīstīties tādos apstākļos.