STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

Viņš atrada viesnīcu un paņēma istabu.

Otrā rītā viņš ar atjaunotiem spēkiem tur­pināja ceļu.

Tā aizritēja dienas. Piecas dienas. Viņam jau bija sajucis, cik jūdžu nosoļots pret zie­meļiem, bet milzīgās pilsētas smacējošā atmosfēra nemainījās un nemainījās. Bija apstaigāts simtiem ielu un šķērsielu, bet visur vinu sagaidīja tās pašas bezkrāsainās neskaitāmi daudzo namu sienas. Likās, ka šim cietumam nebūs gala.

Viņš sāka apturēt un izjautāt garāmgājē­jus.

— Atvainojiet, ludzu, vai jus esat kād­reiz redzējuši kaut ko Īstu?

Tukšas, pusskumīgas, pusjautras acis no­lūkojās viņā ar izbrīnu. Dažs pārjautāja:

— Ko redzējuši?

Un misters Džonstons satraukts ņēmās skaidrot:

— Es domāju, ka jūs varbūt zināt pilsētā tādu vietu, kur atrodams kaut kas īsts, ne­vis .. . nu, saprotiet, nevis taisīts. Koki, pu­ķes un tamlīdzīgas lietas.

Daudzkārt vienīgā atbilde bija neticīgs jautājums:

— Kā jūs teicāt? Kaut kas īsts? Blēņas, draugs. Labāk aizejiet pie sava psihiatra . ..

Un viņi steidzās prom.

Citi pat nepapūlējās atbildēt, vienkārši nošūpoja galvu un gāja savu ceļu.

«Nekas neiznāks,» viņš nodomāja. «Ja jau cilvēkiem zudis priekšstats par to, kas ir īsts, kā lai es atrodu meklēto?»

Tāpēc viņš vairāk nevienam nejautāja, bet turpināja ceļu uz ziemeļiem, bezmērķīgi un bezcerīgi virzīdamies pretī kaut kam, ko viņš pats nezināja.

Tovakar, kad sāka krēslot, viņš neapstā­jās. Viņš dusmojās uz nakti un tās nesto nogurumu. Gribējās izmantot katru stundu pēc iespējas pilnīgāk: viņš taču cerēja, ka ik solis kaut nedaudz tuvina ilgotajam mēr­ķim.

Taču viņa vārgais ķermenis bija pārmo­cīts. Visa apkārtne pēkšņi sagriezās virpulī, un viņš izstiepa rokas uz priekšu, lai notu­rētos vertikāli.

Veltīgi. Zaudējis samaņu, viņš saļima uz trotuāra. Nakts uzņēma viņu savā kapā, un neona spuldžu gaisma glāstoši slīdēja pār pakritušo.

Pēc neilga laika netālu no viņa nolaidās lidauto. Atvērās durvis, un izkāpa divi vīri. Vini iecēla Džonstonu savā braucamajā.

Sajuzdams pieskārienus, viņš puslīdz at­guvās. Viņu vēroja ziņkāras, gudras acis.

— Kā jūs sauc?

Jautājums tika izteikts aši un pieklājīgi.

— Džonstons, — viņš atbildēja. — Harijs Džonstons.

— Vai jūs esat šā rajona iedzīvotājs vai ienācējs?

Viņš brīdi pārlika.

— Drīzāk gan ienācējs. Patiesību sakot, ceļotājs. Redziet, es meklēju kaut ko īstu.

Vīri ne aci nepamirkšķināja.

— Un vai jums tālu jāiet?

— Cik tālu vien iespējams. Bet tas ir tik … lēni… Tik lēni.. .

Viņam priekšā stāvošais cilvēks sarauca pieri.

— Tātad jūs . . . gājāt?

Misters Džonstons palocīja galvu. Tagad viņš bija pilnīgi atguvies.

— Tādā gadījumā iesaku jums noīrēt lid­auto. 10789. kvartālā ir aģentūra. Varat do­ties turp jau rīt no rīta. Pagaidām mēs aiz­vedīsim jūs uz slimnīcu. Ceru, ka tur jums būs patīkamāk pavadīt nakti nekā ielas vidū.

Otrā rītā viņš paklausīja padomam un no­īrēja lidauto. «Kādēļ nepamēģināt?» viņš prā­toja. Bez tam neauglīgais sešu dienu gājiens bija atņēmis viņam pēdējos spēkus. Vecās labās debesis vismaz solīja pavērt skatu uz visu lejā notiekošo.

Bet viņš 'baidījās no atklājumiem, ko va­rētu nest šis lidojums. Varbūt tieši tādēļ viņš tik ilgi bija to atlicis.

Kad lidauto cēlās gaisā, viņa bažas ap­stiprinājās. Viņš lūkojās lejup uz neskaitā­majiem skrejošajiem namiem un sajuta, ka sirdī ieurbjas vilšanās bulta. Pilsētai, likās, tiešām nav gala. Tā pletās uz visām pusēm un ar nelīdzenajiem, šķautnainajiem mūru vaļņiem atdūrās pret apvārsni.

Lidauto maksimālais augstums bija tikai pāris tūkstošu metru. Džonstonam neatlika nekas cits kā pāri milzīgās nelaipnās pilsētas mantijai grūtsirdīgi turpināt lidojumu uz zie­meļiem.

Stundas ritēja kā sviedru lāses uz viņa pieres, un piepeši viņš — tavu brīnumu! — ieraudzīja, ka namu jumti kļuvuši zemāki. Lielais briesmonis pamazām laida zemāk savu apsegu. Milzīgie kvartāli sarāvās pavi­sam sīciņi. Viņš joprojām lūkojās lejup, un drīz vien nami vairs ne joņo ja virsū viņa ma­zajam lidaparātam un kā samierinājušies rāmi snauda, piekļāvušies cieši pie zemes.

Lidauto drāzās pāri neticami sarukušajai pilsētai. Aizmugurē palika centrālais kodols, kas cēla barjeru saules stariem.

Viņš jutās tā, it kā būtu ticis pāri milzum lielai kalnu grēdai un tagad, mazliet apmul­sis, kāptu lejup pa lēzenu nogāzi. Bezjēdzīgo namu un ceļu sablīvējumu bija nomainījušas platas, tikpat kā tukšas stikla un tērauda alejas. Jūsmīgi lūkodamies lejup, Džonstons ieslēdza maksimālo ātrumu. Pirmo reizi šai laikā viņš pamanīja kaut kādas izmaiņas pa­rasti vienmuļajā pilsētas ainavā. Iedomājo­ties, kas viņu sagaida tālāk, sirds sāka puk­stēt straujāk.

Prieks izrādījās pāragrs. Pēc stundas ap­vāršņa malā izslējās ķēmīgu, masīvu celtņu apveidi, un drīz viņa acu priekšā iznira cita pilsēta. Vienā mirklī pacilāto noskaņojumu nomāca parastā grūtsirdība. Un kā caur miglu — bet varbūt tas bija tikai viņa iz­tēlē? — Džonstons tālumā ieraudzīja trešās pilsētas spokaino siluetu. Bet aiz tās ceturto, piekto, un tā bez gala. Kā baismi augoņi pil­sētas plēsa metāla apvalku, kas ietvēra pla­nētu.

Izgrūdis: «Maksimālais augstums», viņš piespieda kādu pogu uz vadības pults.

Vēl mirklis, un lidauto sāka celties debesīs.

Piecpadsmit tūkstošu pēdu augstumā Džon­stons skatījās uz apakšā izplāto pasauli un nikni lādēja mazo rijīgo divkāji, kas to visu radījis. Tagad viņš aptvēra, ka tai tiešām nav gala. Nepārtrauktā virknē gigantiskās pilsētas sasaistīja miegainas priekšpilsētas, kas bija noklātas starp tām kā raibas gald­segas. Un ne mazākās plaisiņas šajās bries­mīgajās bruņās Ne ezeru, ne upju, ne koku, ne putnu. Pat neviena mākoņa pie skaidra­jām debesīm.

Viņš ļāva lidauto slīdēt pa spirāli pretī jumtiem un iegāja allaž mēreni karstas va­saras atmosfērā, kur katra gaisa strāva bija iepriekš aplēsta, kur mākoņu neaizplīvurots saulriets, kad tā spožums kļuva pārāk žilbi­nošs, automātiski aizklaja logus ar gaismas filtriem.

Te pēkšņi kāda vieta tālāk uz rietumiem sāka viņam izlikties savādāka nekā citas. Pie apvāršņa uzplaiksnīja krāsa, kas pamo­dināja viņā atmiņas.

Lidauto laidās aizvien zemāk un zemāk, bet Džonstons lauzīja galvu, ko gan varētu nozīmēt savādā krāsa. Tajā bija kaut kas neparasts.

Kas?

Nu kā tad, tā taču bija zaļā krāsa. Bet ne jau tā zaļā krāsa, pie kuras viņš bija pie­radis. Ne tā blāvā, nepatīkamā krāsa, kas kropļoja pilsētas. Nē, daudz smalkāka. It kā tā būtu sajaukta no daudzām dažādām, bet līdzīgām krāsām. Jā, tādā krāsā bija koki un dārzi, kur katram augam piemita sava atšķirīgā kopkrāsas nianse un kur …

Viņš spēji pagrieza lidauto un, palielinā­jis ātrumu, traucās uz rietumiem. Diāzās pāri nekustīgajam tērauda okeānam. Pamazām, gandrīz vai nemanāmi pasakainā zaļuma plankums uzziedēja un piepildīja visu redzes lauku, līdz beidzot Džonstona acīm pavērās neticami grandiozs skats.

Negaidot viņš ieraudzīja Lielo Parku. Uz­brūkošās zaļās pasaules pārsteigts, viņš at­sprāga atpakaļ un nepacietīgi nospieda pogu.

Miniatūrais lidaparāts pa spirāli tuvojās zemei un nolaidās košajā mauriņā tieši Lielā Parka vidū.