STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

Kad viņš bija npbeigts, viņa miesas atgā­dāja šurp. Aiz bailēm no spokiem — viņš varbūt bija bijis burvis — mirušo sadedzi­nāja un visu, kas tam bija piederējis, ielika ugunī līdz ar viņu. Tā es zaudēju nazi, ko viņš rtian tika dāvājis. Viņa kapkalns stāv tīrelī uz ziemeļiem no šejienes, un ļaudis iet šai vietai ar līkumu, kaut gan viņa spoks nav klīdis apkārt. Šobrīd, kad jau atgadīju­šies tik daudz citu notikumu, viņš mazpama- zām sāk gaist no ļaužu miņas.

Tas nu, mācītāj, ir viss, un es to izklāstīju tā, kā redzēju un dzirdēju. Daudzi jo daudzi domā, ka Džeralds Semsons bijis prātā jucis, bet es cieši ticu, ka viņš tik tiešām bija at­nācis no cita laikmeta un viņa nelaime bija tā, ka neviens neiespēj nobriedināt tīrumu, pirms nav pienācis ražas novākšanas laiks. Taču es ielūkojos nākotnē, kāda tā būs pēc tūkstoš gadiem, kad ļaudis laidīsies pa gaisu un brauks ratos, ko nevilks zirgi, un nopostīs veselas pilsētas ar vienu vienīgu triecienu. Es domāju par to, kāda tad būs Islande, un par jaunajiem puišiem no Savienotajām Val­stīm, kuri te atbrauks, lai palīdzētu mūs aiz­sargāt, tajā gadā, kad pasaules gals jau būs tuvu. Var gadīties, ka daži no tiem, klaiņo­dami pa viršu laukiem, ieraudzīs šo kap- kalnu un nobrīnīsies, kāds senlaiku karavīrs gan tur guldīts zemē, un var pat notikties, ka tie vēlēsies, kaut būtu dzīvojuši vecvecos laikos, kad dzīvoja viņš un kad ļaudis bija brīvi.

Pie rakstāmgalda sēdēja Rajona inspektors, garš, kalsns vīrs ar neizteiksmīgu seju, kas bija stingri apvilkta ar ādu. Lūpas viņam kustē­jās. ar mehānisma noteiktību.

— Ko tad jūs gribat, mister Džonston?

Viņam pretī platā galda otrā pusē, ner­vozi žņaudzīdams rokas, sēdēja mazs, bāls, neizskatīgs cilvēciņš. Tā acīs vīdēja satrau­kums, kustībās jautās nemiers.

— Kaut ko īstu, — viņš sacīja. — Kaut ko tādu, ko nebūtu taisījis cilvēks. Kaut ko tādu, kas nebūtu sintētisks. Tas ir viss. Un ne jau tāpēc, lai ņemtu līdzi. Nē, tikai lai apskatītu. Gribu pārliecināties, ka tas pastāv. Kur es varētu atrast kaut ko tamlīdzīgu?

Bija redzams, ka Inspektors ir neziņā. Tādu lūgumu viņam gadījās uzklausīt pirmo reizi.

— Kaut ko . .. Īstu?

Viņa lūpas izrunāja šo vārdu tā, it kā tas viņa vārdu krājumā būtu jaunums.

— Uz ko pamatojas šis jūsu lūgums, mis­ter Džonston?

Mazā cilvēciņa cerības sagrīļojās. Kā lai šo neizskaidrojamo vēlēšanos, kas bija pār­augusi par uzmācīgu iedomu, izskaidro pretī sēdošajam drūmajam indivīdam saprotamā valodā?

Logs Inspektoram aiz muguras bija vaļā. Misters Džonstons redzēja pilsētu, kas ple­tās viņa priekšā kā milzu bruņurupuča vai­rogs. Viņš gurdi paskatījās uz pilsētas tē­rauda un plastmasas celtnēm, kas aizsedza apvārsni, un nodrebēja.

— Lai raugos kur raudzīdamies, viss cil­vēka roku darināts, — viņš nedroši sāka. — Pilsēta, kurā mēs dzīvojam, gaiss, ko mēs elpojam, apģērbs, ko valkājam, un pat ēdiens, ko mēs lietojam, — viss ir mūsu apbrīnoja­mās tehnikas produkcija. Visur es redzu cilvēka nepārspējamās meistarības pēdas, bet kur lai atrodu viņa sirdi? Un kā es varu atrast pats savu sirdi, ja šajā ļaunajā, nežē­līgajā pasaulē kā atbildi savām jūtām es sa­stopu tikai atbaidošas ēkas un cilvēkus, kuru sejās nav ne jausmas no smaida? Kaut kur taču ir jābūt kādai niecīgai vietiņai, kas vēl nav nonākusi cilvēces progresa nepiepildā­majā kuņģī?

Viņš smagi nopūtās un atslīga krēslā. — Vienmēr taču nav bijis tā kā tagad. Pat es to zinu. Acīmredzot esmu dzimis ve­cās pasaules norieta un jaunās pasaules tap­šanas sākuma posmā. Es atceros kokus, pu­

ķes un putnu dziesmas. Man gar kājām plūs­tošas platas upes. Mākoņus, lietus gāzes un saltus vējus. Šodien es jautāju sev: kas ir putns? Kas ir mākonis? Vai tiešām tiem Vairs nav vietas pasaulē, ko mēs esam radījuši? Vai tie ir aizgājuši uz neatgriešanos? Vai uz planētas sarīkotajās dzīrēs mūsu mašīnas aprijušas visu, neatstājot neko citu kā vien kailu, metālā ieskautu un izplatījumā bez­mērķīgi klīstošu kodolu bez ziemām un vasa­rām, kas iezīmētu tā gaitu?

Saviļņojums, kas uz bridi bija nosārtojis mazā cilvēciņa vaigus, palēnām rimās. Viņš truli raudzījās pa logu redzamajā šaušalī­gajā ainavā.

Inspektors klusēja. Viņa caururbjošās acis vērtējoši vēroja Džonstonu, bet kā bārdas nazis asais prāts naski apstrādāja nupat sa­ņemto informāciju un jau gatavoja rūpīgi pārdomātu atbildi.

— Bet jūs vēl neesat man pateicis, kā­dēļ jūtat vajadzību pēc kaut kā īsta.

— Kādēļ?

To misters Džonstons nudien nezināja.

— Tas man nepieciešams, un tas ir viss ! — viņš atbildēja, un šajā izsaucienā ieskanējās izmisuma nots. — Man vajadzīgs kaut kas tāds, ko es varētu aptaustīt pats savām ro­kām, lai pārliecinātos, ka tas ir īsts, ka to taisījis nevis cilvēks, bet. ..

— Bet kas tad, mister Džonston?

Mazais cilvēciņš ielūkojās Inspektoram tieši acīs. Viņam izlikās, ka salti vienaldzī­gajā skatienā pavīd tāds kā cinisms.

— Kas … kas .. . nu, teiksim … Es … es patiešām nezinu. Tikai.. . tikai lai to ne­būtu taisījis cilvēks. Jūs nesaprotat? Kaut kas īsts.

Inspektors atļāvās pavīpsnāt.

— Bet mister Džonston, jums droši vien ir skaidrs . . .

Tieši šajā brīdī viņa pratinātāja seja pēk­šņi pārakmeņojās. Ledainās acis sastinga pa­visam un šķita ieurbjamies kādā punktā mis­teram Džonstonam aiz muguras. No apslēp­tas vietas kaut kur starp Inspektora lāpsti­ņām pret griestiem laiski vijās tieva, izlocīta dūmu strūkliņa.

1 — Lūdzu . . . atvainot, — viņš murmināja. — Baidos, ka … nelabvēlīga … pārslodze būs . .. būs … — Uz galda gulēja divās bez­spēcīgās dūrēs savilkti pirksti. — Esmu pār­pūlējies . . . jūs saprotat. Pārmērīgs … sa­sprindzinājums. Es … ja jūs būtu … tik laipns … un ieietu . .. divpadsmitajā is­tabā … tad jūs apkalpos … Es … es … lūdzu piedot, ka … ka . . . ka aizkavēju … Es .. .

Viņš apklusa. Mute palika pusvirus. Acu dzīlēs uzliesmoja un apdzisa dzirksteles. Dūmu strūkliņa uz mirkli kļuva resnāka, tad izgaisa.

Džonstons vēl kādu brīdī skatījās uz ne­

kustīgo figūru. Viņa seja pauda dziļu bezce­rīgumu. Tad viņš piecēlās, nopūtās un izgāja no istabas.

«Kas gan šajā pasaulē notiek?» viņš do­māja. «Mašīnas ir līdzīgas cilvēkiem, bet cil­vēki — mašīnām. Ar katru dienu aizvien grūtāk atšķirt tos citu no cita.»

Viņš ar liftu nobrauca lejā un izsteidzās uz ielas. Nebija nekādas jēgas iet uz divpa­dsmito istabu un zaudēt laiku vēl vienā ne­auglīgā sarunā ar kādu citu skaitļošanas centra cilvēkveida atzarojumu. Bez tam viņš sāka apjaust, ka jēdziens «kaut kas īsts» neietilpst pilsētas kibernētisko mašīnu pro­grammā.

«Un ne jau mašīnām vien tas ir svešs,» viņš nodomāja, vērojot klusi garām ejošos cilvēkus. Šī neizteiksmīgā, vienaldzīgā iztu­rēšanās vairāk piederētos mašīnām nekā būtnēm ar miesu un asinīm. Cilvēku neslēp­tajā neizpratnē, kad tos izjautāja par kādu problēmu, kas saviļņoja Džonstonu, slēpās kaut kas atbaidošs, tādēļ arī viņš bija lū­dzis palīdzību Rajona Inspektoram.

Atklājis, ka viņa sarunu biedrs ir robots, viņš jutās satriekts. Pašreizējos apstākļos gan citu neko arī nevarēja gaidīt, jo tikpat kā visi administratīvie pienākumi tagad bija uzticēti plaši izplatītajām kibernētiskajām apvienībām. Robotika bija pilnveidojusies tiktāl, ka Džonstons nemaz nejustos pār­