STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

Misteis Džonstons nekustīgi sēdēja lidauto un, te aizvērdams, te atvērdams acis, centās sev iestāstīt, ka tas nav sapnis, ka tāda vieta šajā pasaulē tomēr pastāv. •

Parks. Milzu parks. Bet viņš bija domājis, ka cilvēki aizmirsuši…. Vai cilvēks var aizmirst tādu skaistumu?

Viņš izrāpās no lidauto un brītiņu pastā­vēja, juzdams vieglu reiboni. Nolaidis acis, Džonstons pārsteigts ievēroja, ka viņa kājas iegrimušas mīkstā, zaļā zālē. Visapkārt val­dīja tāds neticams miers un klusums, ka viņš sāka šaubīties, vai notiekošais ir īstenība.

Attālāk bija redzami zaļi pakalni. Vietu­mis skatu aizsedza koki. Šajā plašumā ap­dvesa mūžības elpa un aizmirsās pilsētu pekle.

Te patiešām nebija ne vēsts no pilsētām. Parks atradās tik dziļā ieplakā, ka no šejie­nes neredzēja pat visaugstākos debesskrāp­jus. Džonstons varbūt bija vienīgais saim­nieks šajā nošķirtajā pasaulē.

Par tādu laimi viņš nebija ne domājis.

Paradīze! Ja nu ne gluži paradīze, tad vis­maz kaut kas viņa sapnim pavisam tuvs. Kāda cilvēka dabas dīvainība gan izolējusi šo oāzi nb pārējās pasaules? Laikam viņš pārsteidzies, nosodīdams savus līdzcilvēkus.

Bet"kādēļ Inspektors ne ar vārdu neieminē­jās, ka ir tāda vieta?

Apmulsums izgaisa, kad viņš atcerējās savu nepacietību. Ja viņš būtu devies uz divpadsmito istabu, kurp tika sūtīts, no tu­rienes viņu, bez šaubām, savukārt būtu sū­tījuši uz parku un tādējādi atkristu vairāku dienu nogurdinošā kājošana. Starp citu, ne­varēja noliegt faktu, ka pārdzīvotās likstas tikai vairo prieku. Viņš nekad nespētu bau­dīt tādu piepildījuma svētlaimi, ja šajā idi- liskajā nostūrītī būtu ieradies no pilsētas vienā mierā.

Viņš atstāja lidauto un lēnām brida pa zāli uz grantētu celiņu, kas vijās starp kokiem. Viņš soļoja pa celiņu, kamēr lidaparāts no­zuda aiz neliela paugura un pārtrūka pēdējā saite ar pilsētu. Viņš bija viens Ēdenes dārzā.

Laiku pa laikam viņš novirzījās no celiņa, lai tuvāk aplūkotu dažādu sugu kokus un krūmus, kas auga stingri noteiktā atstatumā cits no cita. Katram bija klāt vai nu pie stumbra, vai pie zemē iedzīta mietiņa piestip ­rināts dēlītis ar nosaukumu. Uzrakstus viņš nesaprata. Vairums nosaukumu jau sen bija izzuduši no modernās leksikas. Tomēr viņš smaidīja un māja ar galvu, it kā sa­prastu, kas rakstīts uz dēlīša, un devās pie nākamā koka.

Šķita, ka celiņš starp kokiem ved bezga­lībā. Pēc kāda laika Džonstons noguris apsēdās dīvainajā zālē. Rietošā saule raidīja slīpas staru strēles. No zemes cēlās brīnu­mainas smaržas. Spējas vēlēšanās pārņemts, viņš izstiepās zālē un ar vienu roku aizsedza acis, lai pasargātu tās no saules.

Viņš tīksmi ļāvās svētlaimes viļņiem. Sa­pīkums bija kā ar roku atņemts, un viņš aiz­mirsa aiz muguras atstāto pasauli. Ar pilnu krūti viņš ieelpoja un ar nožēlu izelpoja smaržu piesātināto gaisu. Ne mazākās līdzī­bas ar piesmakušo pilsētas gaisu.

Viņš pagriezās uz sāniem un sāka pētīt zāli. Viņš apskatīja tievos stiebriņus tā, it kā gribētu izdibināt kādu dziļu noslēpumu.

Zālē valdīja rosība. Kā apburts viņš vē­roja garu skudru kolonu laužamies cauri miniatūriem džungļiem un apbrīnoja to pa­cietību.

Gaisā kļuva dzirdama svešāda skaņa. Viņš palūkojās augšup un ieraudzīja savādu radī­jumu, kas vēzēja spārnus un cauri nokrēs­lai ielaidās tuvējā kokā.

Putns!

Tas vēlreiz spalgi iebrēcās un apklusa.

Džonstons satraukts piecēlās sēdus. Šajā parkā mājo dzīvas būtnes! Kādi atklājumi vēl sagaidāmi?

Drīz kļūs pavisam tumšs. Laika vairs ne­bija daudz.

Viņš uzrausās kājās un žigli uzkāpa tuvā­kajā pakalnā. Lejā bija redzama neliela ie­plaka, bet tālāk — atkal pakalns. Tādu ieleju viņam vēl nekad nebija gadījies redzēt.

Spriežot pēc platās ūdens plēves, kas to klāja, tam vajadzēja būt ezeram. Uz rāmā ūdens spoguļa sēdēja vairāki jocīgi radījumi un laiski snaikstīja garos kaklus, tīksminā­damies par savu atspulgu ūdenī.

Gribēdams ātrāk tikt lejā no pakalna, pēdējos metrus Džonstons noskrēja klupdams krizdams. Bet viņš slējās kājās smiedamies, jo skaudri izjuta, ka dzīvo. Tad viņš nonāca ezermalā un, acis iepletis, skatījās uz apbrī­nojamajiem radījumiem, kas beidzot pie­vērsa uzmanību ari viņam.

Viņš skatījās ilgi, bet, kad uz dienas no­bālošā vaiga kā vasaras raibumi parādījās zvaigznes, viņš atgūlās zālē pie paša ūdens un jūsmoja par savu parku, kas zvaigžņu burvīgajā mirdzumā pārvērtās līdz nepazī­šanai.

Tad viņš iemiga. Gaiss bija glāsmaini silts, un viņam nenāca ne prātā no kaut kā baidīties. Viņa pēdējā apzinātā doma bija, ka atklājumiem bagātais ceļojums vēl tikai sācies.

Viņš atmodās tik zaļā rītā, kādu savu mūžu nebija redzējis. Viņš iegremdēja seju ezera vēsajā ūdenī un tad atvadījās no laiskajiem gulbjiem. Viņu aicināja nākamais pakalns.

Šķīries no ezera, viņš uzkāpa nākamajā pakalnā. Skats, kas pavērās viņam pie kā­jām, bija pārsteidzošs. Pazīstamās, visu uz­varošās zaļās krāsas vietā acis žilbināja

krāsu ņirboņa. Viņa priekšā viļņojās nepār­redzama spilgtu un dzidru krāsu jūra, un pat pie apvāršņa neprātīgi liesmoja puķes.

Krāsu uzbrukums bija tik spēcīgs, ka Džon­stonam apreiba galva. Tālāk pa celiņu viņš gāja kā sapnī. Ik uz soļa viņu sveica garas skaisti izplānotu dārzu rindas. Viņš iedo­mājās, ka varbūt tiešām guļ un redz sapni. Nevar būt, ka pasaulei ir tiesības uz tādu skaistuma bagātību! Nē, rozes tomēr bija īstas — viņš pieskārās tām. Rožu aromāts spētu apskurbināt kuru katru Inspektoru un izkliedēt katru sapni. Tad nāca krāšņas orhi­dejas, neiedomājami krāšņas šim mērenajam klimatam. Vēl un vēl puķes. Bez sava gala. Jūdzēm gari eksotisko puķu lauki. īsts ska­tienam neaptverams puķu mežs.

«Bet kas to visu aprūpē?» viņš prātoja. «Kas kopj zālājus, kokus un laukus?»

Mēģinādams atminēt šo mīklu, viņš bija nonācis pie sarga mājiņas,

Apstājies Džonstons aplūkoja īpatnējo būvi klajuma pretējā malā. Tā bija pavisam maza ēciņa, acīmredzot taisīta no tā paša materiāla kā apkārtējo koku stumbri. «Koks vai kaut kas tamlīdzīgs;» viņš nosprieda, būdams lepns, ka atmiņa tomēr nav viņu vī­lusi. Agrāk viņš nekad nevienu koka būvi nebija redzējis. Šķita- neticami, ka pilsētu pasaulē vēl saglabājies kaut kas no koka.

Tas viņu ārkārtīgi pārsteidza. Viņš būtu varējis iedomāties veselu armiju robotu, kas maršē šurp un turp pa bezgalīgajām puķu dobēm un kopi ziedošās rozes. Taču viņana nekad nebulu ienācis prātā, ka Lielais Parks uzticēts sīkam večukam, kas vientulīgi sēž vienkārši no koka uzcirstā pazemā mājelē.

Viņš nedroši pieklauvēja.

— Iekšā, — atsaucās pacietīga, gurda balss.

Misters Džonstons atvēra durvis. Istabu apgaismoja tikai saules stari, kas krita caur neaizklātajiem logiem. Mēbeles bija vecmo­dīgas un arī no koka.

Večuks sēdēja tālākajā kaktā pie loga. Viņš pamāja Džonstonam ar galvu, ar zīmi uzaicināja aizvērt durvis un apsēsties.

— Jūs esat atnācis apskatīt manu par­ku, — večuks teica balsī, ko varēja saukt par kokainu. Vārdos izskanēja apstiprinā­jums, nevis jautājums.

— Jā gan, — atbildēja Džonstons. — Es… es nespēju ne iedomāties, ka ir tāda vieta… Es domāju, ka tas viss … pieder pagātnei. Ka visu aprijušas pilsētas.