STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

— Vai jums kaut kas zināms? — Menig­steins, spēji ieinteresēts, jautāja.

— It nekas, — Makss pakratīja galvu.

— Es pat nemēģinu uzminēt. Bet jau vairā­kus gadus es sarakstos ar Laberro un ne­vienu citu «Atomics» darbinieku nepazīstu. — Viņš uz mirkli apklusa. — Esmu pārsteigts, ka jums tas viss vēl nav sīki zināms.

— Šai ziņā vispār pastāv maldīgs uzskats, piedēvējot mums vairāk, nekā spējam, — Menigsteins bēdīgi sacīja. — Mūsu darbam tiek asignēti niecīgi līdzekļi. Ja mums būtu pietiekami daudz darbinieku, lai savāktu tādu informāciju, kādu daudzi domā esam mūsu rīcībā, tad es tagad neatrastos šeit. Jā, runa ir par Laberro. Ko jūs varat man pa­stāstīt?

— Kā jau teicu, — Makss sacīja, — mēs gadiem ilgi uzturam sakarus. Tas ir, mēs rakstām viens otram vēstules ar roku, nevis sūtām radiogrammas. Cik noprotu, dažas no tām ir nonākušas jūsu rokās, tātad jūs zināt, par ko mēs rakstām. Mēs abi esam vēstures cienītāji un problēmu … cilvēces problēmu pētnieki.

— Kāds iespaids jums radies par Laberro raksturu? — «Atomics» pārstāvis pacietīgi turpināja. Viņa acis ātri, bet vērīgi pārslī­dēja telpai. — Mūs interesē psiholoģiskais tips, nevis atsevišķas īpašības.

— Psiholoģiskais tips? Varētu teikt, ka viņš ir ideālists. Un, pēc manas izpratnes, ideālists ir cilvēks, kas ir augstās domās pats par sevi un vēlas, lai visa pārējā cil­vēce būtu tādā pašā līmenī. Bet, tā kā cil­vēki nekad neattaisno jūsu cerības, viņu var uzskatīt par vīlušos ideālistu. — Makss cieši paskatījās uz Menigsteinu. — Es pašreiz ru­nāju par savu vecu draugu. Kā redzat, es izturos pret jūsu profesiju ar vislielāko res­pektu.

— Patiesību sakot, — Menigsteins mierīgi teica, — es pats arī pazīstu Metjū. Mēs esam pazīstami jau vairākus gadus. Tieši tādēļ man uzdeva šo lietu. Neiedomājieties, ka man patīk ar to nodarboties, taču jautājums ir ļoti svarīgs.

— Jā. — Makss nospieda signālpogu uz krēsla rokbalsta. — Kā gan tas lai nebūtu svarīgi, ja kāds draud izdarīt atomsprā- dzienu, kas izpostīs visu planētu.

Menigsteins neizrādīja ne mazāko pārstei­gumu. Viņa garais stāvs vēl ērtāk atslīga krēslā.

— Jums nevajadzētu censties samulsināt policijas darbiniekus, Maks. Labāk izstāstiet man, kas jums ir zināms.

— Redziet, tobrīd, — Makss sacīja, — es mēģināju uzminēt. — Viņš paņēma no galda «Pētniecības» numuru, atšķīra lappusi ar Metjū rakstu un pasniedza Menigsteinam. — Divi un divi ir četri. Tā nav patiesības atklāšana, tā ir tautoloģija.

Ienāca Džuzepe ar dzērieniem. Zemos, trauslos pokālos dzirkstīja gaiši dzeltens vīns — «Lacrimae Christi di Orvieto» no 1961. gada. Menigsteins ātri, bet ļoti uzma­nīgi lasīja Laberro rakstu. Neatraudamies no tā, viņš izklaidīgi paņēma blakus nolikto glāzi un pacēla pie lūpām. Ievilcis nāsīs vīna aromātu, viņš brīdi vilcinājās un smaidīdams paraudzījās uz Maksu.

— Esmu dzirdējis, ka jums ir lielisks vīna pagrabs. — Viņš vērtējoši aplūkoja pacelto glāzi. — Dzerot šādu mantu, vajadzētu uz­saukt tostu. Kam gan — varbūt cilvēces nā­kotnei?

Makss pacēla savu glāzi.

— Lai cik dīvaini, es tomēr tai ticu. Jūs varētu man paskaidrot tikai vienu. Pašu gal­veno. Vai Metjū var to izdarīt?

Menigsteins viegli uzsita pa žurnālu un pamāja ar galvu.

— Te tas viss ir pateikts, un tie nav tukši nieki. Kā jūs sacījāt, viņš ir . . . vēstures cie­nītājs. Van Marka oriģinālais ģenerālštābs atradās Filadelfijā. Tieši tur Metiū kļuva par direktoru. Vecā atomreaktora ēka tika iz­mantota par noliktavu vai kā citādi. Neviens vairs neatcerējās, kādam nolūkam tā uzcelta. Metjū to noskaidroja un centrālās kameras sektorus piepildīja ar urānu-287 tieši uz kri­tiskās masas robežas. Jau iepriekš viņš sala­boja ekranizācijas aparatūru. Tagad vajag tikai piespiest pogu, lai viss uzietu gaisā.

— Es brīnos, kā viņš varējis to visu iz­darīt, nemodinot nekādas aizdomas, — Makss sacīja.

Menigsteins gurdi pasmīnēja.

— Jā, tas ir kauna traips «Atomics» iek­šējai pārvaldei, vai ne? Vecā dziesmiņa — tur neviens ne par ko neliekas zinis. Nevie­nam neienāca prātā painteresēties, kāpēc tur novieto urānu.

— Un vēl kas, — Makss turpināja. — Kā­pēc mēs vēl neesam uzspridzināti?

— Ir radusies interesanta situācija, — Me­nigsteins sacīja. — Tādēļ jau eš esmu šeit. Vai mēs to apspriedīsim tepat vai…

Ar Sevras porcelāna inkrustāciju izrotāts sienas pulkstenis, maigi šķindēdams, nosita septiņas reizes.

— Mēs vēl varam nokļūt Filadelfijā līdz septiņiem pēc turienes laika, — Makss sa­cīja. — Parasti es neizmantoju stratolainerus, bet vienmēr var būt izņēmumi. Pa ceļam jūs man visu izstāstīsit sīkāk.

Viņi nolaidās Filadelfijas aerodromā div­padsmit minūtes pirms septiņiem. Tur viņus uzņēma helikopters un nogādāja uz «Ato­mics» štābu pilsētas nomalē. Slīdēdams sā­niski, helikopters laidās cauri ziemas krēslai tieši uz mirgojošajām ugunīm ap raksturīgi sašķiebto «Atomics» pilonu. Uz lidceliņa vi­ņus sagaidīja gara auguma cilvēks ar dzedru, vērīgu seju. Tas bija korporācijas «Atomics» ģenerāldirektors Silvestro. Atturīgi pamājis Maksam sveicienu, viņš pievērsās Menig- steinam:

— Ceru, ka jums ir nopietns pamats ievest šeit nepiederošu personu?

Menigsteins, neizrādot pret ģenerāldirek­toru nekādu respektu, mierīgi atbildēja:

— Ne vairāk, kā es jums ziņoju telesarunā no Neapoles. Šis ir direktors Larkins. Viņš ir Laberro draugs, un dažas viņa idejas varētu būt noderīgas.

Makss pie sevis nobrīnījās, ka šī drīzumā iespējamā pasaules atomizācija padarījusi jauno cilvēku tik neatkarīgu. Silvestro likās to neievērojam. Kopā ar Maksu un Menig- steinu viņš devās projām no lidceliņa.

— Vai ir kaut kas jauns? — Menigsteins jautāja.

«Atomics» ģenerāldirektors papurināja kalsnējo, iesirmo galvu.

— Viņš deva mums nedēlu laika. Tas bija pirms trim dienām. Kāda dīvaina untuma dēļ viņš grib, lai cilvēki zinātu, kas ar tiem no­tiks. Ikvienam, ko mēs sūtījām uz sarunām, viņš to pieprasa atkal un atkal. Pasaule esot nolemta bojā ejai, un pasaulei jāzinot, ka tā ies bojā.

— Vesela nedēļa … — Makss iesāka.

Silvestro paraudzījās uz viņu.

— Kovodrens . .. Viņš uzpumpējis sevi ar kovodrenu. Viņš varētu iztikt vai mēnesi pil­nīgi bez miega. Šī iespēja tikt viņam klāt at­krīt.

— Vai nekādi nav iespējams viņu apmā­nīt? Piemēram, pielietot kādu tāliedarbības servomehānismu?

— Jūs taču lasījāt to rakstu, Maks, — Me­nigsteins domīgi sacīja. — Tā sākotnēji bija van Marka ideja, un viņš savā projektā bija visu apsvēris. Visapkārt Laberro galdam ir fotoelementu barjera. Tiklīdz kaut kas šķēr­sotu šo barjeru, kad tā ir ieslēgta, automā­tiski notiktu eksplozija. Un tā ir ieslēgta vienmēr. Mums jābūt ļoti piesardzīgiem, iz­vēloties veidu, kā viņam tuvoties.

— Saprotu, — Makss sacīja. Viņi bija nonākuši līdz liftam. — Manuprāt, es varētu tūlīt doties lejā pie Laberro.

Silvestro palūkojās viņā ar bezcerīgu neti­cību.

— Šķiet, tas nepadarīs stāvokli ļaunaku, — viņš sacīja.

Atomreaktora vadības telpa bija gandrīz tukša, tās vidū atradās tikai liels rakstām­galds un aiz tā viens krēsls. Tieši pie dur­vīm, ārpus fotoelementu barjeras loka, bija novietots vēl viens krēsls. Ar atvieglojuma sajūtu Makss konstatēja, ka tas ir plats un ērts.