STĀSTU KRĀJUMS - EKSPEDĪCIJA UZ ZEMI

Laberro dīvaini paskatījās uz viņu, tad sa­cīja:

— Ka vēlaties.

Viņi ieraudzīja Silvestro kabinetu. Pats Silvestro sēdēja krēslā, viņam aiz muguras stāvēja Menigsteins,

— Lūdzu? — Silvestro atsaucās.

— Oficiāls ziņojums, — Makss sacīja.

— Es apstiprinu iepriekšējās ziņas, ka direk­tors Laberro ir cieši nolēmis realizēt savu nodomu. Jārēķinās ar to, ka eksplozija notiks paredzētajā laikā. Uzskatu, ka nekavē­joties jāsāk rīkoties un jāveic nepiecie­šamie pasākumi, lai pēc iespējas vairāk cil­vēku evakuētu uz Marsu un Venēru. Tāpat es uzskatu, ka pasaulei jāpaziņo, kas notiks.

Silvestro palocīja kalsno, sirmo galvu.

— Piekrītu. — Viņš cieši paskatījās uz Laberro. — Vai jūs apstiprināt, ka mūsu rī­cībā ir vēl trīs dienas?

— Mans nodoms, — Laberro atbildēja,

— nav mainījies. Jūsu rīcībā ir trīs dienas.

— Jūs neizvirzīsit prasību pēc pasaules diktatūras?

— Es neesmu muļķis. Brīdī, kad es at­stāšu šo vadības pulti, mans spēks būs zu­dis. Labāk paziņojiet pasaulei!

Ekrāns nodzisa. Makss arvien vēl sēdēja atzveltnes krēslā pretī Laberro.

— Tagad jūs varētu iet, Maks, — Laberro sacīja. — Jums taču būs arī savas darīša­nas kārtojamas.

— Darīšanas kārto tad, ja ir paredzams, ka pasaule turpinās pastāvēt, — Makss at­bildēja. — Ja mums ir palikušas tikai trīs dienas, tad es neredzu nekādas jēgas pava­dīt tās nemierā un steigā. Es tepat jūtos pie­tiekami labi.

— Interesanti… — Laberro ziņkāri sacīja.

— Vai cilvēki bariem metīsies šurp? Kā jūs domājat? Vai viņu aklās dusmas paātrinās notikumu gaitu? — Viņš brīdi vilcinājās.

— Nevar taču būt, ka Silvestro mani krāptu?…

Makss nekā neatbildēja, tikai ar acīm no­rādīja uz ekrānu.

Laberro pamāja.

— Jā, tur būs atbilde.

Viņš ieslēdza Filadelfiju. Diktors runāja, stāvēdams pret gludu, zilu ekrānu, kas bija paredzēts ārkārtējiem gadījumiem. Mierīgā, nosvērtā tonī viņš paziņoja, kas noticis un kas sagaida pasauli. Var cerēt, ka uz Marsa un Venēras eksplozijas ietekme aprobežo­sies ar klimatiskiem traucējumiem, tādēļ ie­spējami daudz cilvēku tiks nogādāts uz šīm planētām ar ātrgaitas kosmiskajiem kuģiem. Evakuēs galvenokārt jaunus, inteliģentus cil­vēkus ar labu veselību. Evakuējamos izrau­dzīsies apgabalu administrācija.

— Kā jums šķiet? — Laberro ierunājās.

— Tagad droši vien sāksies briesmīga kuku­ļošana. Un tie, kas netiks projām, sturmēs kosmodromus.

Diktors turpināja ziņojumu:

«Lai nodrošinātu cilvēces tālāko eksistenci neparedzētu sarežģījumu gadījumā, proti, ja pēc sprādziena visa Saules sistēma kļūtu pil­nīgi neapdzīvojama, grupa abu dzimumu pārstāvju ar jauno starpzvaigžņu kuģi dosies uz Centaura zvaigznāju. Pārējiem neatliek nekas cits kā gaidīt. Baznīcās notiks diev­kalpojumi. Komunālo pakalpojumu dienests, protams, darbosies līdz pēdējam brīdim.»

— Tas man patīk! — Laberro iesmējās.

— Redziet nu, neiznāks gluži tā, kā bijāt domājis, — Makss sacīja. — Daži dzīvos tā­lāk uz citām planētām. Cilvēks kā bioloģiska suga paliks. Un varbūt pat dosies tālāk uz citām saules sistēmām.

— Tam nav nekādas nozīmes, — Laberro vienaldzīgi noteica. — Vismaz viņiem būs jāsāk viss atkal no gala — jāstrādā kā ver­giem, lai uzvarētu nelabvēlīgo vidi. Diez vai viņi to spēs. Jūs esat bijis uz Venēras. Kā jums šķiet, kas tur notiks?

— Bez dzimtās planētas atbalsta? Manu­prāt, trīs pret vienu, ka cilvēki vai nu iz­mirs, vai deģenerēsies vēl zemāk par me­žoņiem.

— Gluži manas domas, — Laberro sacīja.

— Ja viņi izķepurosies, lai viņiem labi vei­cas. Bet es neticu, ka viņi to spēs. — Viņš uz brīdi apklusa. — Domājams, Silvestro ne­lolo cerību, ka es pašā pēdējā brīdī apžēlo­šos. Es to nedarīšu. Ja televīzija arvien vēl darbojas, es varēšu krietni uzjautrināties, vērojot, kā skudras drudžaini tekalē pa savu pūzni.

Makss nožāvājās.

— Trīs dienas ir ilgs laiks, — viņš sacīja.

— Es mazliet nosnaudīšos.

Viņu pamodināja televīzijas komentatora balss. Laberro lūkojās uz ekrānu. Tur bija redzams Ņūheivenas kosmodroma foajē: gara rinda jaunu vīriešu un sieviešu pacietīgi gaidīja, kad pienāks viņu kārta iekāpt gai­došajos kuģos. Pēc brīža tika parādīts viena kuģa starts — uz saviem dūmu un liesmu spārniem tas pacēlās glābiņu sološajās de­besīs. Komentators īsi un lietišķi pastāstīja, kas notiek. Garās rindas lēnītiņām virzījās uz priekšu. Tad kamera pievērsās citu vī­riešu un sieviešu pūlim, kas, mierīgi stāvē­dami, klusu vēroja, kā izredzētie soli pa so­lim tuvojas kuģiem.

Laberro pārslēdza televizoru uz citu sta­ciju. Arī šeit bija ceļojošās kameras pro­gramma. Acīmredzot visas stacijas šajā dramatiskajā brīdī bija pārgājušas uz tiešo reportāžu. Te rādīja dievkalpojumu. Skanēja tūkstoš gadu veca mūzika, lēnām risinājās vēl vecākais svinīgais rituāls. Baznīcā esošo cilvēku sejas bija nopietnas un do­mīgas.

Trešā stacija, ko Laberro ieslēdza, sniedza pārraidi no Veicmaņa muzeja. Tajā pašlaik bija ļoti daudz cilvēku, kas lēnām apstaigāja eksponātus, atvadīdamies no antīkajiem mākslas darbiem — Atikas vāzēm, Romas mozaīkām, gleznajiem japāņu akvareļiem. Kamera apstājās pie Samotrākes spārnotās uzvaras dievietes, kas bija divreiz aprakta un divreiz atkal atrakta, pēdējo reizi no Parīzes drupām. Tās apdauzītais, graciozais stāvs uzpeldēja priekšplānā, aizņemot visu ekrānu.

Makss ieslīga snaudā un, laiku pa laikam pamodies, redzēja, ka Laberro vēl arvien raugās uz ekrānu, kur aina pēc ainas atspo­guļoja planētas gatavošanos savai bojā ejai. Arvien pieaugošie evakuācijas tempi… ar klusiem un nopietniem dievlūdzējiem pār­pildītas baznīcas . . . komunālo pakalpojumu dienesta darbinieki mierīgi veic savus pa­rastos darbus . . . pasaule pēdējo reizi nestei­dzīgi parāda cieņu savas pagātnes dārgu­miem .. . desmitiem ainu, bet visas samieri­nāšanās un apgarotas mērķtiecības caurstrāvotas.

Laberro vēroja tās, un Makss snauduļodams vēroja Laberro.

Viena aina, kas tika parādīta apmēram astoņpadsmit stundas pēc paziņojuma nola­sīšanas, bija sevišķi iespaidīga. Kaut kur Kalifornijas dižo sekvoju biezoknī kamera sekoja kādai ģimenei. Tur bija tēvs, māte, gadus septiņus vecs zēns un gadus piecus veca meitenīte. Viņi klaiņāja starp milzīgajiem kokiem gluži kā gigantiskā mežā apmaldīju­šies pigmeji. Taču šie bija dīvaini izteik­smīgi pigmeji. Mazā meitene uzkāpa uz kādas kailas, izlīdušas koka saknes un palika tur stāvam. Helikopters, kurā atradās ka­mera, strauji pacēlās augšup, lai parādītu šo ainu vēl efektīgākā rakursā — dziļi lejā zeltmatains bērns līdzās majestātiskajam mežu karalim. Laberro strauji, pat pārāk strauji pārslēdza televizoru uz citu sta­ciju.

Makss, viņu vērodams, apsvēra izredzes. Šeit sēžot, viņam nebija jādomā ne par ko citu kā vienīgi par Laberro un milzīgo spēku, kas atradās tā rokās. Tagad viņš sa­prata, ka ir izvēlējies pareizo ceļu un droši vien sasniegs savu mērķi. Taču tajā pašā laikā viņš saprata, ka viss vēl var beigties arī k}ūmīgi. Laberro neizturēs šos skatus trīs dienas. Bet, ja nu viņš nonāk psihiskas krīzes stāvoklī ātrāk, vai tad spējš lepnuma uzliesmojums nepiespiedīs viņu iet to otru ceļu un izdarīt neglābjamo, nospiežot šo mazo, zaļo pogu? Viss bija atkarīgs no La­berro psihes stabilitātes. Tā nebija patīkama doma, ar ko kavēt laiku šajās gaidpilnajās stundās.