Dažādi autori - Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Kāzu priekšvakarā ciema meičas tika aicinātas uz pīrāgu cepšanu. Aicināja arī to meiču, ar kuru kopā puisis bija bēdzis, kaut arī neviens nezināja, no kurienes viņa te uzradusies. Sāka darināt pīrāgus, un šī meiča no mīklas izveidoja balodi un dūju, nolika tos uz grīdas — un tie atdzīvojās. Dūja uzrunāja balodi:

— Vai esi aizmirsis, kā es tavā vietā mežu nolīdu un iesēju tur kviešus un kā no kviešiem izcepu plāceni, lai tev būtu ko pūķienei aiznest?

Balodis atbild:

— Aizmirsis esmu, aizmirsis!

Dūja runā atkal:

— Vai esi aizmirsis, kā es tavā vietā kalnam cauri izrakos un liku tur Dņeprai tecēt, lai pa to brauc liellaivas pie spīķeriem, lai tu varētu tirgoņiem pārdot kviešus?

Bet balodis saka:

— Aizmirsis esmu, aizmirsis!

Tad dūja atkal vaicā:

— Vai esi aizmirsis, kā mēs abi gājām ķert zelta zaķi? Vai mani arī esi aizmirsis?

Balodis atkal atbild:

— Aizmirsis esmu, aizmirsis!

Bet puisis nu atcerējās šo meiču — to pašu, kas balodi un dūju bija no mīklas iztaisījusi, — pameta saderēto līgavu un apprecēja šo meiču. Tagad abi dzīvo laimīgi.

Vai nu tepat, vai kur citur, bet reiz dzīvoja kāds nabaga vīrs. Nekādas citas mantas viņam nebija kā vien maza būdiņa, tīruma gabaliņš un divi melni, pinkaini vērsīši. Ak tā, aizmirsu pateikt, ka vēl viņam bija arī sieva un vesela ganīkla bērnu. Viņš pats nemaz nezināja, cik viņa šaurajā būdiņā ir to čīkstētāju, pīkstētāju un ēst prasītāju.

Kādudien nabaga vīrs aizgāja savā tīruma gabaliņā un paņēma līdzi pasu jaunāko dēlu. Iejūdzis vērsīšus, viņš sāka art tīrumu.

Tā nu viņš ar… Tikko bija izdzinis divas vagas, te uzreiz debesis virs galvas satumst, it kā būtu pienākusi melna nakts.

Nabaga vīrs skatās, kas tā par tādu melnu tūci debesis aizklājusi, un redz virs galvas milzum lielu putnu. Putna knābis ir kā ass, ugunīs rūdīts pīķis, nagi kā āķi, bet spārni tādi, ka aizsegusi sauli.

Kad putns nometās viņa tīrumā, nabaga vīrs gauži izbijās. Putns ar spārniem apsedza ne tikai vīru, bet ari viņa dēlu, pinkainos vērsīšus, arklu.

Vēl vairāk nabaga vīrs izbijās, kad putns sāka runāt cilvēka balsī:

— Saki, cilvēk, ko tev lai atņemu — dēlu vai vērsīšus, jo mani bērni ir pagalam izsalkuši.

— Ņem mani pašu! — nabaga vīrs atbild. — Esmu jau vecs, diezgan bēdu pasaulē pieredzējis.

— Tevi neņemšu. Tu esi daudz tabakas izpīpējis, tava miesa piesmirdusi, man! bērni vēl saslims. Dod dēlu vai pinkainos vērsīšus, — briesmīgais putns prasīja.

Nabaga vīrs nu gudroja, ko lai iesāk. Bērnu viņam daudz, ja atdos puiku, tāpat vēl gana paliks. Bet vērsīši ir tikai divi. Ja briesmīgais putns tos aiznesīs, kā lai uzar tīruma gabaliņu, kā lai atved malku, kā lai maizi nopelna?

Bet putns skubina:

— Negudro ilgi, atbildi, ko man atdosi.

Un putns ar nagiem ņēmās kašņāt zemi. Vīrs paskatījās uz nagiem, un viņam kļuva žēl dēla. «Kā būs — būs! Neatdošu savu bērnu šajos briesmīgajos nagos.»

— Ņem vērsīšus! — viņš bēdīgi tieca.

— Tava laime, ka atdevi vērsīšus, nevis dēlu. Citādi es būtu izdeldējis no pasaules ir tevi, ir vēršus! — putns noteica. — Un zini — par vērsīšiem tev labi samaksāšu. Atsūti uz manu pili kādu no saviem dēliem, došu viņam, ko vien viņi sagribēs.

— Kur tad ir tava pils? — nabaga vīrs vaicā.

— Tavs dēls atradis manu pili sudraba norā aiz zaļām ielejām, aiz bieziem mežiem. Lai tikai taujā, kur dzivo vārnu vaildnieks, — To pateicis, putns sagrāba nagos pinkainos vērsīšus ar visu arklu un aizlidoja.

Vīrs bēdīgs pārgāja sētā.

— Kur tavi vērsīši palikuši? — sieva jauti.

Vīrs izstāstīja, kas noticis, un sieva arī sāka bēdāties:

— Ko nu mēs tagad iesāksim? Kā maizīte izaugs, ja to neesi ne tīrumu uzaris, ne graudiņu iesējis?

— Neraudi, māmulīt! — vecākais dēls māti mierina. — Es tūdaļ pat došos pie vārnu valdnieka, lai viņš mums samaksā par vērsīšiem. Ja arī nepārnākšu atpakaļ, tad citiem kaut lieka maizes riciņa atliks.

Nabaga sieva sāka raudāt vēl gaužāk.

— Neej, dēls, nekur! Apēdīs vēl tevi tas briesmīgais putns. Kā būs — būs, ja tiks maizes kumosa citām mutēm, tad gan jau tiks arī tev.

Bet dēls viņu neklausīja.

Izcepa māte dēlam karašu, ielika tarbiņā sīpolu un izvadīja dēlu tālā ceļā.

Aizgāja vecākais dēls meklēt, kur ir tās zaļās ielejas, tie biezie meži, kur ir tā pils sudraba norā, kur dzīvo vārnu valdnieks.

Puisis izgāja caur vienu ieleju, izgāja caur otru un nokļuva biezā mežā. Ceļavīram gauži sagribējās ēst. Viņš atsēdās pie krūmiņa, izvilka no tarbiņas karašu un sīpolu un ņēmās ēst.

Nebija viņš vēl ne kumosa iebāzis mutē, te ierauga — priekšā, uz vienas kājas lēkādama, grozās kliba, melna vārna.

— Lai tev laba laime! — vārna saka.

— Tev arī! — puisis atbild.

Vārna nometas puisim blakus un raugās, cik gardu muti tas tiesā sīpolu un karašu.

— Vai nedosi man kaut kumosiņu karašas? Esmu gauži izsalkusi! — klibā vārna lūdz.

— Sameklē sev pati. Man stipri gribas ēst, bet ceļš priekšā vēl tāls, nevaru tev nekā dot! — vecākais dēls atbild. Šim dēlam bija cieta un slkstulīga sirds.

— Kurp tu iedams? — vārna taujā.

— Meklēju sudraba noru, kur stāv vārnu valdnieka pils.

— Uzcel mani plecā un ņem līdzi, es jau arī steidzos uz turieni. Bet neklausa vairs ne spārni, ne kājas. Es rādīšu tev ceļu.

— Kā lai tevi nesu, ja pats tikko kājas velku! — puisis vienaldzīgi atteica.

Klibā vārna palēcās, savēcināja spārnus, pacēlās gaisā un aizlidoja.

— Re, kāda blēde! Sagribējusi pavizināties uz mana pleca! — puisis sirdījās. Viņš iebāza tarbiņā pāri palikušo karašu un devās tālāk meklēt sudraba noru ar vārnu valdnieka pili.

Ne sudraba noru, ne pili puisis neatrada. Viņš mežā apmaldījās un nekādi nespēja izkļūt no tā ārā.

Bet nabaga vīrs ar sievu gaida dēlu atgriežamies un nevar sagaidīt. Iet dienas, iet naktis, no dēla ne vēsts.

Nu vidējais dēls saka:

— Izcepiet man karašu, ielieciet tarbiņā sīpolu, dodiet ceļaspieķi, es iešu brāli meklēt. Varbūt man paveiksies atrast arī sudraba noru un vārnu valdnieka pili.

— Neej vis, dēliņ! — māte lūdz. — Gan iztiksim arī bez tā, ko vārnu valdnieks maksātu. Un, ja brālim būs lemts pārnākt, tad pārnāks tāpat.

Taču māte nespēja dēlu pierunāt. Vajadzēja vien izvadīt ceļā arī vidējo dēlu.

Iet vidējais dēls pa zaļām ielejām, pa bieziem mežiem. Iet un ierauga — vārnas lidinās. Viņš nospriež, ka teju pat jau vajadzētu būt klāt vārnu valdnieka pilij.

«Varbūt kaut kur šajā mežā atradīsies ari mans brālis!» viņš domā.

Biezajā mežā vidējam dēlam gauži sagribējās ēst, viņš atsēdās, izvilka no tarbiņas karašu un sīpolu un ēd. Te uzreiz priekšā parādās kliba vārna un lūdz, lai nometot šai arī kaut Kumosiņu.

— Tavs valdnieks mums atņēma vērsīšus, lai viņš tevi arī baro! — vidējais dēls teica.

— Kaut jel tu paņemtu mani uz pleca, lai es, tāda kliba un izsalkusi, mežā neaizeju postā! — vārna lūdz.

— Lai tavs valdnieks ņem tevi uz pleca! — puisis atcērt.

Vārna palēcās, pacēlās spārnos un aizlidoja.

Vidējais dēls izbrīnījies noskatījās tai pakaļ un pats arī cēlās iet tālāk. Taču viņš tāpat neatrada ne sudraba noru, ne vārnu valdnieku. Apmaldījās mežā un nespēja sameklēt ceļu.