ANNA SAKSE SAKSE: PASAKAS PAR ZIEDIEM

ANNA SAKSE

PASAKAS PAR ZIEDIEM

Kad Sniegamātei piedzima meitenīte, viņa ilgi domāja, kā to nosaukt.

Domāja, domāja, kamēr izdomāja un nosauca to mīlīgā vārdā — Pārsliņa.

Pārsliņa bija balta meitiņa baltiem matiņiem, gulēja baltā gultiņā un sedzās ar balliem mākoņu paladzi- ņiem.

Kad Pārsliņa bija pieaugusi, kā parasls, sāka nākt precinieki. ^Atnāca Mēness, bet Pārsliņai tas nepa­tika — tāds nodzēries plikgalvis un naktsputns vien bija. Klimst visu nakti pa debesu krogiem, bet dienā palien zem mākoņa un guļ nost.

Atnāca Saulesstars, bet Pārsliņa arī to noraidīja. Pārāk karsti viņš zvērēja mīlestību, lai varētu ticēt.

Tad noskaitās Sniegatēvs un bargi pateica meitai:

— Nu, ja tu pati nevari sev izvēlēties vīru, tad no­tiks mana griba.

Un viņš aizlaida ziņu debesu zilgmes valdniekam Vējam, kuram zināja četrus dēlus vēl esam nepre­cētus. Atbrauca Vējš rakstītās kamanās, kā zvaniņi noskanēja straujajiem kumeļiem pie iemauktiem piesa­lušās ledus tilkas. Pārsliņu saderēja Vēja vecākajam dēlam Ziemelim.

Laimīgā Sniegamāte locīja meitai pūru. Pēļus un spilvenus piebēra ar mīkstām sniega dūnām, vīlēja un šuva baltus mākoņu palagus, savēra uz diedziņiem mirdzošas ledus krelles.

Skaista kā princese izskatījās Pārsliņa, kad sabrauca kāzinieki. Priecājās radi, vēlēja laimes, slavēja jaunā pāra skaistumu un saderību, bet tikai Pārsliņa nejuta savu sirdi straujāk iepukstamies, kad, visiem pie galda saucot «Rūgts! Rūgts!», viņas mutei pieskārās Ziemeļa aukstās lūpas.

— Es nespēšu viņu mīlēt, — Pārsliņa nopūtās tik klusi, ka to dzirdēja tikai viņas māte.

— Nebūs manai meitiņai laimes, — baigā nojautā iedrebējās mātes sirds.

Kad dzīres jau sita augstu vilni, jaunais vīrs uz­sauca brālim Dienvidam, lai tas uzspēlējot kādu dejas meldiju. Un Dienvids nosēdās uz mākoņa malas, iz­ņēma no azotes savu stabuli un sāka spēlēt. Maiga melodija dūdoja un vijās, un Pārsliņa izgāja dejot. Viņa griezās un virpuļoja, piesizdama savu sidraba kurpīšu skanošos papēdīšus, bet aušīgais dieveris Austrums sita plaukstas un smējās. Tikai skumjais Rie­tums sadrūma arvien vairāk, līdz sāka raudāt, atspiedis galvu pret tēva plecu.

— Māris dēls, kāpēc tu raudi tik jautrā brīdī? — neizpratnē jautāja tēvs.

— Es gribu zināt, kāpēc tu Pārsliņu ieprecināji brā­lim, nevis man? Kāpēc man nebūs tik skaistas sievas? — šņukstēja Rietums.

Tagad arī Dienvids pacēla savas zilās acis pret Pār­sliņu un tās sastapās ar jaunives dzirkstošo ska!ienu. Dienvida stabule sāka skanēt vēl maigāk, iā dziedāja tikai Pārsliņai, un Pārsliņa dejoja tikai Dienvidam. Sniegamāte zem galda paslepus lauzīja rokas, jo kas gan notiks, kad to pamanīs niknais un straujais Zie­melis.

«Meitiņ, meitiņ, valdi savu sirdi!» Sniegamāte čuk­stoši lūdzās, kad Pārsliņa virpuļoja viņai garām.

Bet kas vairs var savaldīt sirdi, kad tajā pamodusies mīlestība? Vai Pārsliņa būtu spējusi to, ko nespēj cilvēki — ne jauni, ne veci, ne muļķi, ne pasaules gudriel

Varbūt Ziemelis, aizņemts sarunā ar Sniegatēvu, ne­būtu nekā pamanījis, ja skaudīgais Rietums nepie- grūstu viņam pie sāniem un, ļauni ņirgdams, nepa­teiktu:

— Tava Pārsliņa tūlīt izkusīs brāļa Dienvida kar­stajos acu glāstos …

Bija to dzirdēt Ziemelim! Niknumā zvērodams, viņš trieca dūri pret galdu un uzkliedza Dienvidam:

— Bāz azotē savu stabuli, vai arī es to salauzīšu!

Mūzika ir tramīga kā putns. Stabule apklusa, un

Pārsliņa samulsusi raudzījās Dienvida zilajās acīs, it kā jautādama, vai tiešām viņa mīlas pieticis pavisam īsam mirklim.

Viņa attapās tikai tad, kad Ziemelis uztrūkās kājās un ierēcās:

— Neaizmirsti, ka tu esi mana sieva, un tu, brāli Dienvid, neaizmirsti, ka tā r.av tava sieva! Un tagad, Pfirsliņ, tu dejosi pēc manas stabules!

Ziemelis ielika pirkstus mutē un iesvilpās tik grie­zīgi, ka visiem drebuļi izskrēja caur kauliem.

— Dejol Dejo! — viņš pavēlēja Pārsliņai, kas stā­vēja sastingusi pret Dienvida pastieptajām rokām.

Viņa mēģināja pagriezties, bet kājas bija pārvēr­tušās par ledus tilkām un neklausīja.

— Dejol Dejo mani — auroja Ziemelis, tā ka no­līgojās visi Sniega mājas spraišļi, bet viņa auri ne­spēja iejūsmināt Pārsliņu.

— A-S-āl 0-ū-ūl — Ziemelis gaudoja un, izrāvis aiz jostas aizbāzto pātagu, sāka to vicināt pa gaisu.

— Un tagad, brāli Dienvid, es vairs netaupīšu tavus rožu dārzus un ābeļu dārzus. Vēl šonakt es tiem uz­pūtīšu savu elpu, tad rīt tu varēsi šūpoties nokal­tušajos zaros un raudāt siltas asaras, — Ziemelis drau­dēja brālim.

Laikam taču mīlestība vislabāk var pateikt padomu, kā glābt to, kas tavam mīlamajam ir dārgāks par dzī­vību. Ziemelis vēl nepaguva ievilkt elpu, kad Pārsliņa, redzēdama Dienvida acis satumstam, ātri atrāva vaļā savus pūrā dotos pēļus un acumirklī Dienvida dār­zus kā balta seģene noklāja sniegs. Ne rozēm, ne ābelēm nekā vairs nevarēja nodarīt Zierrteļa ledainā elpa.

Kā prātu zaudējis, Ziemelis tagad mēģināja atrieb­ties Pārsliņai. Viņš atvēzējās pret viņu ar savu pātagu, bet Pārsliņa veikli izvairījās.

Tad Ziemelis nosvieda pātagu un metās uz Pārsliņu.

— Kāzas beigušāsl — viņš kliedza. — Tagad es tevi vedīšu uz mājām un ieslēgšu tumšā pagrabā. Tur tevi sagrauzīs žurkas un peles, tu nepaklausīgā sieva!

Laikam taču arī Dienvidam mīlestība pateica, ka glābt to, kas viņa sirdij bija kļuvusi dārgāka par dzī­vību. Viņš pieskāva sev pie krūtīm Pārsliņu un lidoja ar to uz saviem dārziem.

Ziemelis iegaudojās kā aizšauts vilks un, neaiz- mirsis pagrābt pātagu, dzinās viņiem pakaļ.

Sarkanas svītras zibēja tumšajās debesīs, kur gaisu kapāja Ziemeļa pātaga, bet viņa aurošana tricināja gaisu kā pērkona grāvieni.

Bet kur varēja Dienvids noslēpt Pārsliņu no Ziemeļa dusmām7 Vi^iš nolika to zem rožu krūma un teica, lai pagaidot viņu to, kamēr viņš izcīnīšot grūto div­kauju ar brāli.

— Noskūpsti mani, pirms aizej, mans mīļais, mans vienīgais, un es tevi gaidīšu te kaut visu mūžu.

Un Dienvidvējš skūpstīja Pārsliņu maigi un ilgi, līdz juta, ka mīļotā saplok viņa skavās un kā rasas piliens norit un saplūst ar zemi.

— Kur viņa? Kur palika viņa? — purinādams brāli, tincināja pieskrējušais Ziemelis. — Es redzēju, nupat tu viņu skūpstīji.

— Ak brāli, nav mums vairs ko naidoties, — skumji atbildēja Dienvids. — Lūk, tur viņa tagad guļ, kā rasas piliens, kā asara savienojusies ar zemi.

— Ha, es viņai neticu un neticu arī tev, — zobus griezdams, atbildēja Ziemelis. — Lai viņa nekad ne-

^ varētu celties, es viņai uzvelšu ledus vāku.

Reizi pa reizei Dienvidvējš iet aplūkot savus rožu dārzus un ābeļu dārzus. Un, lai tas ir ziemas vidū vai agrā pavasarī, Pārsliņa jūt viņa tuvumu, ar savu elpu

atkausē ledus vākā mazu lodziņu un pabāž galviņu, lai ieskatītos sava mīļotā zilajās acīs.

Bet cilvēki, kas ierauga mazo baltgalvīti, nez kāpēc kļūst priecīgi un stāsta cits citam kā lielu notikumu: — Tu zini, dārzā jau uzziedējusi Sniegpulkstenītel

vai jūs esat dzirdējuši, kā sarunājas puķes? jā­atzīstas, es arī agrāk nebiju dzirdējusi, līdz kādā agrā pavasara rītfi noklausījos Sniegpulkstenītes un Uzbe- kijas savvaļas tulpes Forsteriānas sarunā.