KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

KARELS ČAPEKS

DEVIŅAS PASAKAS

Jūs gan, bērni, laikam nezināt, par ko putni runā. Viņi arī runā cilvēku valodā, tikai tas notiek agri no rīta, saulei le­cot, kad jūs vēl guļat; vēlāk, gaišā dienas laikā, viņiem neat­liek brīva brītiņa runāšanai — te jāuzknābj graudiņš, tur jā­izrok slieka vai gaisā jāsaķer mušiņa. Nabaga putnu tētis noskrienas stīvs un līks, jo putnu māmiņa sēž mājās un au­dzina bērnus. Tāpēc putni runā tikai rīta agrumā, kad atver savās ligzdās logus, izliek vēdināšanai pēļus un klāj brokast- galdu.

— Labrītiņ! — melnais strazds, kas dzīvo kļavā, uzsauc zvirbulim, kura mājoklis ir aiz noteku caurules. — Laiks cel­ties!

— Zinu, zinu, zinu! — atčiepst zvirbulis. — Tūliņ skriešu pameklēt ko brokastīm. Maz, maz ēdamā. Ties', ties', ties'!

— Parrreizi, parrreizi, — dūdo balodis pažobelē. — Grūti, grūti, brālīši. Graudu maz, graudu maz.

-— Ties', ties', ties'! — atsaucas zvirbulis, līzdams ārā no gultas. •— Tur vainīgas mašīnas, nekas cits. Kad bija daudz zirgu, tad bija daudz graudu, bet kas tagad? Tāds auto pa­skrien garām, un nekas nepaliek pāri. Ni, ni, ni!

— Tikai smirdoņa, tikai smirdoņa, — balodis rūc. — Posta dzīve, brr! Tā vien gribas triekt visu ratā. Nogrozos, norūcos, kas man atkrīt par to darbu? Riekšava graudu. Kas tas ir pre­cētam vīram ar bērniem? Grūti, grūti!

— Vai tu domā, ka zvirbuļiem klājas labāk? — zvirbulis sabožas. — Es tev saku, ja nebijis ģimenes, es tūliņ laistos projām.

— Kā tas Deivices zvirbulis, — piebilst biezoknī ceplītis.

— Deivices? — pārjautā zvirbulis. — Deivicē man dzīvo kāds paziņa, Filips vārdā.

— Tas būs cits, — ceplītis atteica. — To zvirbuli, kas aiz­lidoja, sauca par Pepiku. Tas bija tāds sušķa zvirbulis, ne viņš kārtīgi mazgājās, ne drēbes tīrīja, tikai augu dienu tarkšķēja, ka Deivicē esot vai jābeidzas nost aiz gara laika, bet citi putni, teiksim, strazdi, bezdelīgas, svēteļi un lakstīgalas ziemu aiz­lidojot uz dienvidiem, uz Rivjeru vai Ēģipti, tikai zvirbulim visu mūžu jānīkstot Deivicē.

— Bet es nevēlos tā dzīvot, — klaigāja tas zvirbulis, kuru sauca par Pepiku. — Ja kura katra bezdelīga, kas dzīvo tepat pažobelē, var lidot uz Ēģipti, kāpēc tad, ļautiņi mīļie, es ne­varu lidot uz Rivjeru? Un ziniet, ka lidošu arī, tikai iesaiņošu zobu suku, pidžamu, spieķīti un tenisa piederumus, lai varu tur spēlēt ar miljonāriem tenisu. Gan jūs redzēsiet, kā es tur visus apspēlēšu! Man jau tagad padomā visādi triki. Es izlik- šos, ka metu bumbiņu, bet bumbiņas vietā pacelšos gaisā pats un, kad pretinieks atvēzēsies ar raketi, aizspurgšu projām. Smalki izdomāts, vai ne? Un, kad kļūšu par tenisa čempionu, tad apprecēšu Amerikas miljardieri, nopirkšu Valdšteinas pili un uztaisīšu tur uz jumta ligzdu, tikai nevis no parasta­jiem salmiem, bet no rīsa stiebriem, jūras zālēm, vatelīna, faidešīna, kurmju ādiņām un ūdeļu astītēm, saprotiet!

Tā viņš plātījās ik rītu un daudzināja, ka Deivice viņam esot līdz kaklam un viņš lidošot projām uz Rivjeru.

— Un aizlidoja arī? — ievaicājās melnais strazds kļavā.

— Aizlidoja, kā tad, — atbildēja ceplītis. — Kādu rītu viņš devās uz dienvidiem. Tikai zvirbuļi uz dienvidiem nekad nav lidojuši, tāpēc viņš nezināja īsto ceļu. Turklāt šim zvirbulim Pepikam nebija naudas, lai varētu nopirkt biļeti vai pārnāk -

šņot viesnīcā, jo, kā jūs paši zināt, zvirbuļi no laika gala plikatas — viena kabata tukša, otrā nav nekā! īsi sakot, zvir­bulis Pepiks nokļuva tikai līdz Kardašovas Rečicei un tālāk ne soli. Viņš vēl varēja būt laimīgs, ka zvirbuļu vecākais Kardašovas Rečicē viņam pa draugam sacīja:

— Tu pasaules klaidoni, gaisagrābsli un diedelniek, vai tu domā, ka mums Kardašovas Rečicē ir veselas noliktavas zirgu ābolu un kazu riekstu liekēžu, dīkdieņu un slaistu ba­rošanai? Ja tu gribi, lai mēs tevi pierakstām šeit, tad neuz­drošinies knābāties ne tirgus laukumā, ne viesnīcas durvju priekšā, ne uz ielas, kā mēs, vecie iemītnieki, bet tikai gatvē aiz šķūņiem; dzīvoklim es kā pilnvarota persona ierādu tev salmu vīšķīti piecdesmit septītās mājas piedarba pažobelē. Izpildi šo pierakstīšanās lapu un nerādies man vairs acīs!

Tā Deivices zvirbulis Rivjeras vietā nokļuva Kardašovas Rečicē un tur arī palika.

— Vai viņš vēl tagad tur dzīvo? — jautāja balodis.

— Jā, kā tad, — atbildēja ceplītis. — Man tur mājo krust­māte, tā man pastāstīja par viņu. Viņš arī Rečicē zobojas par turienes zvirbuļiem un gaužas par viņu atpalicību, jo tur neesot ne futbola sacīkšu starp «Slaviju» un «Spartu» kā Deivicē, ne tramvaju, ne taksometru. Viņam prātā nenākot izlaist te garu, viņš esot aicināts uz Rivjeru un tikai gaidot, kad no Deivices atsūtīšot ceļa naudu. Viņš tur sapūtis tādus brīnumus par Deivici un Rivjeru, ka Rečices zvirbuļi arī sā­kuši ticēt, ka citur esot labāk, un vairs nedomā par uztura gādāšanu, tikai čivina, čiepst un čirkst, kā to dara zvirbuļi visā pasaulē, un skandina:

— Visur citur labāk dzīvot, ties', ties' ties'!

— Ko lai dara, — atsaucās zīlīte, kas sēdēja meža plūmes cerā, — gadās jau šad tad tādi ērmīgi putni. Tepat pie Ko- lina, kur tāds bagāts apvidus, reiz dzīvoja kāda bezdelīga, kas bija salasījusies avīzēs, ka Amerikā dzīve esot kā para­dīzē un pat vēl pārāka. Un tā šī bezdelīga bija ieņēmusies prātā, ka pie mums viss ir slikts, ka viņai jātiek uz Ameriku, un viņa aiztika arī.

— Kā viņa to izdarīja? — aši uzprasīja ceplītis.

— To es nezinu, — zīlīte atbildēja. — Visticamāk, ka aiz­brauca ar kuģi, bet iespējams, ka ar lidmašīnu. Viņa taču varēja uztaisīt ligzdu lidmašīnas paspārnē, — nu, tādu ka­bīni ar lodziņu, lai var izbāzt galvu ārā un laiku pa laikam nospļauties lejup. īsi sakot, pēc gada viņa atgriezās un sāka stāstīt, ka Amerikā viss citādi nekā pie mums, tāds milzu progress, ka ne iedomāties, nami tik briesmīgi augsti, ka, sak, ja tur uz jumta būtu zvirbulim ligzda un no tās izkristu oliņa, tad tā kristu tik ilgi, ka ceļā no tās izšķiltos zvirbulēns, pieaugtu, apprecētos, apgādātos ar veselu baru bērnu, lai­mīgi nodzīvotu savu mūžu un pamestu šo pasauli sirmā ve­cumā, tā ka lejā uz ietves oliņas vietā nokristu nomiris un iezārkots zvirbulis. Tik augsti nami tur esot! Un vēl šī bez­delīga stāstīja, ka Amerikā visu ceļot no betona un viņa arī esot to iemācījusies; lai ierodoties visas bezdelīgas paskatī­ties, kā to darot, viņa iemācīšot taisīt ligzdas no betona, ne­vis no dubļiem un māliem, kā šie muļķa putni līdz šim darijuši., Un varat iedomāties, ka bezdelīgas saskrēja no visām pasaules malām, salasījās tik daudz, ka cilvēkiem vajadzēja izvilkt septiņpadsmit tūkstoši trīssimt četrdesmit deviņus metrus telefona un telegrāfa vadu, lai bezdelīgām būtu kur nomesties. Un, kad visas bezdelīgas bija sapulcējušās, Ame­rikas bezdelīga viņām sacīja:

— Nu, lēdijas un džentlmeņi, tagad skatieties un klausie­ties uzmanīgi, es jums pastāstīšu, kā Amerikā ceļ namus un ligzdas no betona. Vispirms jāatnes kaudzīte cementa, pēc tam kaudzīte smilšu. To visu aplej ar ūdeni, sajauc biez­putrā un no tās mūrē modernas ligzdas. Ja jūs nevarat tikt pie cementa, tad taisiet ligzdas no smilšu un kaļķu javas, tikai šim nolūkam vajadzīgi nedzēsti kaļķi, kurus tad dzēš uz vietas. Es jums tūliņ parādīšu, kā to dara.