KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

KARELS VANEKS

Brašā čehu kareivja jautri un bēdīgi piedzīvojumi

Sagūstīts, krievu zaldātu ielenkts, Šveiks gāja pretim nezināmam liktenim tik mierīgi, bezrūpīgi un uzticīgi, it kā viņš soļotu pēc divām desiņām brokastīs.

Viņš nebrīnījās, ka jāiet no etapa uz etapu, ka visu laiku mainās konvoji, ka viņu ved arvien tālāk un tālāk. Šveiks saņēma no konvojiem maizi, dzēra viņu šķidro tēju un uz jautājumiem, kurus nesaprata, atbildēja ar savu zilo acu silto, laipno smaidu.

Šveikam bija pat patīkami, ka atkal viņu ielenc kareivji, karus viņš vienmēr varēja salīdzināt ar saviem bataljona paziņām . .. Kad kāds bārdainis, kas ejot soļoja viņam bla­kus, sādžā apēda uzreiz veselu klaipu maizes un turklāt vēl to vēderā saslapināja ar četrpadsmit krūzēm tējas, Sveiks atcerējās Balunu un smaidīdams teica šim konvojam:

«Mums arī bija viens tāds: viņš apēda tikpat, cik tu. Sau­cās Baluns; vai tu neesi viņam attāls radinieks? Tam arī bija vēders kā ugunsdzēsēju šļūtene, un tas tavā priekšā, krievu rīsi i, nebūtu vis uz mutes kritis. Tas tev, draugs, parā­dītu, ko spēj austriešu kareivis!»

Atbildēdams šai runai, tāpat arī citām Sveika piezīmēm, konvojs tikai pamāja piekrītoši ar galvu un teica: «Da, da, da!» vai «Horošo!», bet Sveiks, sarunu beidzis, nopūzdamies piemetināja:

«Da, da, da — horošo — da, da, da. Ja tu, muļķi, prastu runāt čehiski vai vāciski, tad es tevi saprastu. Bet tu tikai kaut ko murmini, un es ne vārda nesaprotu. Malkasgabals tāds!»

Bailes Sveiks nejuta, jo krievu zaldāti izturējās pret viņu labi. Viņš draudzīgi sarunājās un vēroja, kā krievi tina savas kājas garajos zābakos sasutušajos autos. Šie auti bija sagriezti no veciem maisiem. Šveiks drīz nojauta, ka «saģis» nozīmē apstāties un atpūsties, bet «poiģom» vai «pošol, pošol» bija komanda ceļu turpināt. Šīs divas pavēles viņš centās izpildīt kā labi dresēts cirka zirgs.

Kad kādreiz krievu zaldāts reizē ar maizi Šveikam iedeva gabaliņu tauku, kadu papirosu un cukuru, teikdams turklāt kaut ko nesaprotamu, apķērīga kareivja galva tūlīt radās noteikts jēdziens par krievu caru. Viņš uzlika konvojam roku uz pleca un teica:

«Klausies tu, bārdaini, jūsu cars laikam ir kārtīgs cil­vēks?»

Bet zaldāts atkal, kā gramofons, atbildēja: «Da, da, da — horošo, horošo!»

Tai dienā Sveika krievu valodu papildināja kazaks, kas viņu ieveda divīzijas štābā. Aptaustījis somu uz gūstekņa muguras, viņš izņēma no tās pēdējo konservu bundžu un at­taisīdams to jautāja:

«Vai tev tikai viena tāda atlikusies, job tvoju maķ! Citas laikam esi jau aprijis? Un turku tabaku — job tvoju maķ, dod šurp!»

Priecīgs par izdevību dzirdēt šo tik bieži lietoto krievu izteicienu, Šveiks atbildēja:

«Konserva labs, da, da, da, turku tabaks, pierijies, blēdi, job tvoju maķ!»

Viņi uzsāka draudzīgu sarunu, un Šveiks ar labpatiku vēroja, ka kazaks sāk pret viņu arvien cienīgāk izturēties. «Lūk, īsts gūsteknis,» viņš teica, draudzīgi uzsmaidīdams. «Krievu vārdus tūlīt zin un saprot. Vot, malacis!»

Tai brīdī kancelejas durvīs parādījās jauns, slaids virs­nieks, kurš, atvesto gūstekni pētoši apskatījis, ievaicājas: «Kur tevi sagūstīja, job tvoju maķ!» Sveiks viņam tūlīt labprāt atbildēja:

«Uzdrošinos ziņot — pie Brodiem, job tvoju maķ, leit­nanta kungs! Gandrīz pie pašas robežas, job tvoju maķ, mani saķēra.»

Sos vispārlietotos izteicienus noklausījies, virsnieks pie­skrēja pie Sveika, iesita viņam pa abiem vaigiem un ieklie­dzās:

«Kas tevi tā iemācīja, job tvoju maķ? Ar priekšniecību tā nedrīkst, nedrīkst! Kuņas bērns tu, job tvoju maķ!»

Redzēdams, ka virsniekam uznācis trakums, ka viņš lamā­jas un dreb no dusmām, Sveiks noprata, ka atbilde nav bijusi īsti pareiza. Viņš pacēla roku pie cepures un teica:

«Lūdzu atvainot! Liekas, pie jums te neko nedrīkst pār­mērīgi lietot. Es, leitnanta kungs, vēl neprotu krieviski; zinu tikai tos vārdus.»

Virsnieks nicinoši paskatījās uz Sveiku un aizgāja. Tik­līdz durvis aiz viņa bija noklaudzējušas, piecēlās kads rakst­vedis, pēc izskata žids, sāka nelabi smieties un teica Sveikam

vāciski:

«Tu, draugs, neatkārto visu, ko runā krievu zaldāti. Vis­pār, ieteicu tev te Krievijā labāk klusēt, kamēr vēl visu nesa­proti. Citādi dzīvs atpakaļ netiksi.»

Tad viņš paskaidroja Šveikam, ko nozīmē tie pāris vārdi, un, kādu zaldātu pasaucis, teica:

«Aizved šito pie citiem, lai vecākais viņu ieskaita pusdie­nām un partikai. Nu, servus, auf vīderzein, job tvoju maķ!» viņš vēl piemetinaja, viegli ar savu ceļgalu pagrūzdams Sveika dibenu.

Sveiku ieveda lielā šķūnī, kur priekšā jau bija gūstekņi un sargi. Tur, somu no pleciem noņēmis, viņš jautri ierunājās:

«No kāda pulka, biedri? Var redzēt, te mūsējo ir jau Dieva svētība. Nav velta paruna, ka slikts piemērs lipigs. Man liekas tā: ja jau nu fronti" esam laimīgi pārrāvuši, tad iesim līdz pašai Maskavai.»

Neviens neatbildēja. Divi vācieši un viens ungārs aizgāja attālāk kaktā un no turienes draudēja ar dūrēm. Bet Sveiks atlaidās uz savas somas, izstiepa nogurušās kājas un sāka filozofēt:

«Tā ja — ķeizars gan zināja, kāds karam būs sākums, bet nezin, kāds būs gals. Vai tiešām, biedri, mēs esam Krie­vija? Man liekas, te laiks ir tāds pats kā pie mums.»

«Tiesa gan, mēs esam Krievijā,» Sveikam blakus nopūtās vecs kaprālis. «Bet te nav tā, kā iedomājāmies. Es pats pacēlu rokas, bet viņi man par to seju sadauzīja, pulksteni un bārdas- nazi atņēma, no kabatas izvilka naudas maku, pat spogulīti nealstaja. Divas dienas jau neesmu ēdis. Ar viņiem ij sarunā­ties nevar.»

«Tagad tevi paēdinās,» mierināja Sveiks, «skrīveris viņiem pavēlēja. Man liekas, biedri, mums tādēļ te klājas tik slikti, ka viņu ķeizars jeb cars par to vēl nekā nezina. Viņš ir ļoti kārtīgs cilvēks un mūs, čehus, ļoti mīl. Cars vispār jūt slāviem līdz — tā teica doktors Kramaržs kādā mītiņā, Prāgā. Mūs, droši vien, aicinās uz Pēterburgu pie galma un parādīs, kā Krievijā valda. Vispirms, kungi, būs audience, tad mielasts, vakarā galma balle — un diezin kas viss vēl. Gan es tur noķeršu kādu blondīni, kņazieni vai grāfieni, kāda hofmejs- tera sievu . . .»

«Un teikšu viņai: da, da, da, horošo.» smiedamies pieme­tināja kaprālis. «Daudz vairāk jau tu neproti.»

«Nav viegli sarunāties ar naidīgas valsts iedzīvotājiem,» atbildēja Sveiks. «Bet atgadās arī tā, ka pat sieva ar vīru nevar saprasties. Tas notika Krotšēlavās. Tur kāds ogļracis Janda par kaut ko bija sadusmojies uz savu sievu, un viņa ar to vairs nesarunājās. Viņš, lai atriebtos, darīja gluži tāpat. Kad tiem vajadzēja sazināties, viņi visnepieciešamāko uzrak­stīja ar krītu uz galda. Reiz vīrs saslima un visu nedēļu nogulēja mājās. Bet sestdienā ārsts viņu par slimu vairs neat­zina un teica: «Jandas kungs, pirmdien ejiet darbā.» Pār­nāk viņš svētdien no krodziņa, sieva gaida pie vakariņām. Sis paēd un ar krītu atkal uzraksta uz galda «Rīt es iešu šahtās, piecel mani pulksten četros.» Sieva izlasa, nesaka neko un aiziet gulēt. No rīta šis pamostas, sieva maļ kafiju, ārā jau gaiša diena, pulkstenis rāda pusastoņi. Izbijies izlec no gultas, sāk kliegt un lamāties: «Kāpēc tu mani nepiecēli?» Bet šī nesaka neko, parāda tikai uz galdu. Janda pieiet un skatās: zem viņa raksta «piecel mani pulksten četros» tāpat ar krītu glīti un saprotami uzrakstīts: «Celies, ir jau četri.» Vēl tālāk: «Jau ceturksnis uz pieciem, celies ātrāk!»»