KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

* * *

Četru dienu ceļš jau palika aiz viņu mugurām; tagad gūs­tekņi iegriezās sādžās, kuras krievu karaspēks vēl nebija izpos­tījis, kur nebija arī etapu punktu un to zaglīgās priekšniecības. Te bija jau labāk. Sādžas pagadījās diezgan turīgas, gūstekņu: ešelonu tās redzēja pirmo reizi un tādēļ pievērsa tam īpašu uzmanību. Zemnieki izturējās līdzjūtīgi, deva tabaku un papiro­sus; sievietes pat apraudājās, nesa maizi, vārīja kartupeļus un šķūņos deva tos gūstekņiem. Kara mežonību sāka mīkstināt cilvēcīgas jūtas, cilvēcīgas attiecības. Ja sādžu transports sa­sniedza dienā, pretim tam iznāca vīri, sievas, jaunavas un bēr­ni; sakās sarunas. Viņi jautāja, vai Austrijā arī esot saule, ze­me, koki, ūdens, kā tur sējot labību — un, saņēmuši puslīdz saprotamas atbildes, viņi, labsirdīgi smaidīdami, iesaucās: «Viss gluži tāpat kā pie mums! Visur pasaule ir vienāda!»

Jaunavas atnesa krūzītēs pienu un lūdza, lai gūstekņi kaut ko uzdziedot. Sievas jautāja, kā klājoties krievu gūstekņiem Austrijā, kāpēc tiem nogriežot degunus un ausis, izdurot acis un sakropļojot dzimumorgānus. Sādžā nebija nevienas būdas, no kuras kāds gūsteknis neatrastos Austrijā vai Vācijā.

Sveika fantāzijai te atklājās plašs darbalauks. Viņš gari un plaši stāstīja par dzīvi Austrijā, jauca patiesību ar leģendām, kā vien ienāca prātā, un sādžinieki viņā klausījās, vienmēr pie­krizdami: «Ja, jā; tas tiesa!.. .» Sveiks jau bija iemācījies vai­rākus krievu vārdus; viņa skrandainais izskats un atklatā, lab­sirdīgā seja modināja uzticību vietējos sādžiniekos.

«Kā klājas jūsu caram?» jautāja Sveikam kādreiz sādžas vecākais. «Vai viņš ir labs cilvēks? Nevajadzēja gan vecam vī­ram tādu karu ņemt uz savu sirdsapziņu, lln mūsējos gūstā kāpēc tā moca?»

Ne desmito tiesu nesapratis, Sveiks bez kādas apdomāša­nās atbildēja: «Jā, jā, tas mūsu cars ir vecs.pirža, bet nav slikts cilvēks. Ļaudis par katru kaut ko sarunā. Par jūsu caru arī stāsta, ka esot sirsnīgs puisis. Bet mūsējais jūsu gūstek­ņiem katru dienu kājas apmazgā, gluži kā pāvests Roma.»

«Vai mūsu Ivanu, mūsu Ivana Ivanoviča dēlu Galīcijā re­dzēji?» iejautājās sādžas vecākā sieva. «Viņš ir 216. pulkā un vēstuli atsūtīja no Galīcijas.»

«Es, mīļā, jūsu dēlu daudz esmu redzējis,» smaidīja Sveiks. «Vai Ivans Ivanovičs ir labs cilvēks? Blonds vai brūnēts? Kam viņš vairak līdzīgs: tēvam vai mātei? Jā, ja, es ar viņu runāju; viņš lūdza mani jūs visus sveicināt.»

Vecenītes acīs iemirdzējās prieks un ziņkāre. Viņa ņēma Sveiku zem rokas un kā vecu paziņu sāka viņu apbērt visda- žādākiem jautājumiem, no kuriem Sveiks, protams, neka neiz­prata, bet atbildēja uz labu laimi:

«Jā, māt, es ar viņu runāju tur — pie pašas Galīcijas robe­žas. Viņš teica, paldies Dievam, klājoties labi; maizes un uz­tura pietiekot — un teica vēl, lai es pie jums pārnakšņojot. Tēvs labs, māte laba — tā viņš teica. Nodod viņiem sveicienus. Bet viņi lai dod tev pusdienas un vakariņas — tā viņš teica.»

Sādžas vecākais ņēma Sveiku pie rokas, ar otro roku pa­glaudīja viņa vaigus, uzsita draudzīgi uz pleca un teica: «Lūk, malacis! Lūk, īsts zaldāts! Nu, iesim, brāl, iesim — mūsu būdā visu dabūsi.»

Tā Sveiks piedalījās ģimenes vakariņās, kurās viņš viens pats visu vistu nolobīja, jo saimnieks un bērni gandrīz neko neēda, priecādamies par brašo ka reivi ovc iku, un, kad tas saka jau snaust, aizveda viņu mīkstā sienā, pat spilvenu zem galvas

vēl pastūma.

Kad sādžas vecākais pielīda blakus sievai uz krāsns un zem galvas palika savu puskažociņu, viņš teica: «Lūk, austrietis — mūsu ienaidnieks, bet labs ciivēks, ar krietnu izglītību. Liekas, viņš arī lasīt un rakstīt prot.» Vecenīte pa miegam atrūca: «Sla­vens cilvēks — ar mūsu Ivanu frontē sarunājies. Lai Dievs dod viņam veselību!»

Pa to laiku Sveiks šķūnī izģērbās un, pamanījis, ka tur atro­das arī zirgi, izklāja uz to mugurām savu mundieri un veļu, lai utis izlīstu, jo tās nepacieš zirgu smaku un baidās siltuma. Tonakt Sveiks gulēja lieliski, jo nekas beidzot nekoda. No rīta viņš uzvilka oriģinālā kārtā dezinficēto apģērbu un izgāja pa­galmā pie akas nomazgāties. Pie ratiem viņš ieraudzīja skārda kārbiņu ar ziedi un tūdaļ iedomājās par saviem sakaltušajiem zābakiem. Iegāja atpakaļ šķūnī, bet tur neatrada neko, ar ko uzsmērēt. Par laimi Sveiks turpat vienā kaktā pamanīja govi, kuras aste karājās laiskā bezdarbībā. Viņš satvēra to, iemērca kārbiņā ar ratusmēri un mierīgi sāka pārkrāsot savus zābakus. Govs atskatījās gudrām, izbrīna pilnām acīm, un Sveiks atrada par vajadzīgu viņai izteikt savus sirsnīgos atvainošanās vār­dus:

«Nedusmojies vis, raibaliņ, bet atļauj brīdi izmantot tavu labo sirdi, jo apstākļi mani spiež būt par tādu Robinsonu.»

Kad ešelons devās tālāk, Sveiku pavadīja visa sādžas ve­cākā ģimene, kas izbrīnā noskatījās uz viņa pārpilnām piebāzto pīpi, no kuras cēlās kupli, stipri dūmi. «Tas jau tev īsts patvā­ris,» teica vecākais un ceļā līdzi iedeva vēl paciņu mahorkas. Aizvadījis līdz pašām sādžas lauku beigām, vecākais Sveiku sulīgi noskūpstīja, krietni sakratīja roku un, laimes vēlēdams, aicināja atpakaļceļā atkal iegriezties. So sirsnību sajutis un manīdams, ka vecenīte raud. Sveiks atbildēja ar tikpat stipru skūpstu un, acis slaucīdams, teica:

«Lūk, kādi viņi kārtīgi ļaudis! Bet tu, Sveik, esi blēdis. Tāds pats noziedznieks kā Kladivko 110 Vinogradiem, kas izsludinājās «Politikā», ka vēlas precēties, bet galu galā neapprecējās un par to nokļuva cietumā.»

Sādžas vecākais abām krekla piedurknēm ari izslaucīja acis un piebilda: «Jā, jā; lūk, ko karš ir izdarījis…»

«Vai Kijeva tālu,» Sveiks vēl iejautājās. Vecākais brīdi pa­domāja, tad teica: «Nu, nav jau tālu — būs kādas 200 verstis^ ne vairāk.»

Sveiks paskatījās tālumā un domīgi noteica: «Man liekas, tur sāksies jau jūra, un mēs varēsim zvejot zivis.»

Kādreiz bērnībā katrs būsim lasījuši pasaku par karali, kas sakāvis savu divpadsmit ienaidnieku karapulkus, pašus div­padsmit karaļus saņēmis gūstā un iejūdzis ratos — vēršu vietā. Toreiz noticis tā, ka viens no iejūgtiem pastāvīgi skatījies uz kādu riteni aiz sevis un nemitīgi saucis:

«Lūk, ritenis tomēr griežas!»

Tas atkārtojies tik ilgi, kamēr uzvarētājs pievērsis kliedzē­jam savu uzmanību, licis ratus apturēt un vaicāt, ko īsti tas nozīmējot. Iejūgtais karalis tad viņam atbildējis:

«Kad ritenis griežas, tad tā daļa, kas atrodas lejā, paceļas uz augšu un otrādi. Tas atkārtojas nemitīgi. Gluži tāpat, ko­lēģi, ir arī ar cilvēkiem: agrāk mēs braucām ar saviem pa­valstniekiem, bet tagad, visuvarenais valdniek, tu brauc ar mums.»

Uzvarētājam tā iepatikās šī filozofija, ka gūstekni viņš lika nosēdināt sev blakus uz ratiem. Tā apsēdies, laimīgais vairs nefilozofēja, bet ar savu svaru tikai pavairoja vienpadsmit atli­kušo vilcēju jūga smagumu.

Sveikam par godu jāsaka, ka viņš nesekoja šī karaļa priekšzīmei un nekad neizlietoja situāciju tikai savā labā. Tā tas nenotika visā trīs nedēļu ilgajā ceļā no Brodicm līdz Kije­vai, kad gūstekņi nesaņēma nekādu barību, ne arī brīžos, kad, aiz slāpēm un izsalkuma vai lietū izmirkuši un drebēdami, iz­mocītie ļaudis jau līdzinājās mežonīgiem, plēsīgiem vilkiem. Sveiks vienmēr palika īsts un brašs kareivis. Viņš drošināja mazticīgos, tos uzmundrinādams un mierinādams: