KARELS VANEKS - KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS KRIEVU GŪSTĀ

Krievijā šī «zaldātu-varoņu» sistēma jau bija atmesta pēc kara ar japāņiem. Leģendas mēģināja radīt tikai par dažu ka- zaķu drošsirdību un patriotismu. Toties frontē kļūmīgos brīžos no pilsētas uz pilsētu vadāja garus vilcienus, pilnus ar gūs­tekņiem, un lika viņiem staigāt no rīta līdz vakaram iedzīvo­tājiem par prieku un apmierinājumu. Ja kāds būtu franču, an­gļu, krievu un vācu laikrakstos saskaitījis, cik īsti gūstekņu jau saņēmušas viņu armijas, tad kopā iznāktu tik milzīgi skaitļi, kurus pat gudrākie astronomi neprastu aptvert.

«Mēs jau atkal ejam pa to pašu laukumu!» iesaucās torīt Kijevā viens gūsteknis pēc otra, jo ilgo apkārtvadāšanu pa pil­sētu drīz vien bija pamanījuši vai visās rindās. «Cik ilgi mūs tā vadās?»

Šveiks šoreiz pavisam domīgi atbildēja:

«Tik ilgi, kamēr beidzot apniks. Ja viņi ir mūs sagūstījuši,, tad tiem arī tiesības mūs parādīt. Es pazīstu kādu miesnieku Gurķu. Tam kabatās nebija ne plika graša, bet uz krūtīm so­miņā viņš vienmēr sev līdzi nesa simts kronas, kuras nekad nemainīja. Kādreiz krogā viņš izdzēra krūzi alus, apēda desi­ņas un tad pasauca sulaini: «Es gribu samaksāt!» To teicis, viņš izvelk tās simts kronas un liek uz galda, bet kolīdz sulai­nis izstiepj roku, šis paķer simtnieku atpakaļ un saka: «Pagai­diet, es aizmirsu, ka man ir arī sīknauda.» Un noliek uz galda trīs puskronu gabalus. Es šo vīru pazinu jau piecus gadus un. gluži labi zināju, ka visiem saviem paziņām viņš ir parādā. Bet simtskronu gabals tomēr palika neizmainīts. Ļaudis jau palaikam mīl palepoties — šoreiz mēs esam tā lielā nauda. Izlietosim labāk šo reto izdevību pēc iespējas lietderīgi un cen­tīsimies iepazīties ar pilsētu. Kas zin, vai vēl kādreiz būs šāds karš un vai mums radīsies izdevība bez kara šeit atkļūt.»

Pēcpusdienā, kad gājiens atkal devās pa Pagrabu ceļu, ska­tītājos izcēlās troksnis. Kāds tur bija novērojis, ka viena un tā pati gūstekņu nodaļa paiet garām jau septīto reizi. Pūlī sāka kliegt par krāpšanu un par to, ka ienaidnieks drīz vien jau bū­šot Kijevā. Gorodovoji gan strādāja amerikāniski un viņiem arī izdevās apcietināt dažus jaunekļus, tomēr pūlis tik viegli neapmierinājās. Dūrēm un nūjām draudēdams, tas ielenca kār­tības sargus. Ziņkārīgie saskrēja arī no citām ielām. Sākās īsta cīņa, kliedzieni, lamāšanās, un gūstekņiem nekas cits neat­lika, kā no ņudzekļa bez kavēšanās mukt tālāk projām. Kad pēc pusstundas viņus atkaļ sapulcināja un šoreiz jau izveda ārpus pilsētas, konvojs paziņoja, ka nu varēšot atpūsties un kādā lielā ēkā dabūšot arī pusdienas. Sveiks, priecīgi pasmai­dīdams, tad teica:

«Arī te braši kaujas ar policistiem. Krievu tauta man arvien vairāk sāk iepatikties!»

Pagalam noguruši, gūstekņi pieplaka pie zemes, cits valstī­jās un staipīja locekļus, cits ātri aizmiga un gulēja kā nosists. Apkārt viņiem gluži vienaldzīgi staigāja krievu zaldāti, līdz beidzot atvērās milzīgā šķūņa durvis, iznāca kāds jauns ofi- cierītis un komandēja:

«Nu, dzen viņus šurp! Pa četri rindā!» Zaldāti tūliņ sāka gūstekņus spārdīt kājām, lai tie atmos­tos, kārtoja viņus pa četri un tad iegrūda pa plaši atvērtajām durvīm. Tur viņus saņēma citi, no kazarmām atsūtītie zaldāti un vispirms pamatīgi izkratīja: bāza rokas visās kabatās, atlo­cīja un iztaustīja katru vīli, izvandīja somas, lika noaut vēl atlikušos apavus un visu, ko vien atrada nepieļaujamu vare­nās Krievijas drošības labad, atņēma un sasvieda lielā gubā. To stingri apsargāja vēl citi, šautenēm un durkļiem apbruņoti karavīri.

Atņēma, protams, visu to, kas kratītājiem patika pašiem. Cehiem nepalika vairs neviena katliņa, ne dzerampudeles, ne siksnu, mēteļu, ziepju, apakšbikšu, ne pretutu smēres, ne bār- dasnaža, ne pulksteņa, ne maka ar naudu. Turpat gubā palika arī apavi, ko daudzi nesa uz pleciem, jo, ilgi ejot, tie ļoti no­berza kājas.

Visu šo procedūru noskatījās oficierītis, kas mierīgi stāvēja pie durvīm un ar pletni pliukšķināja pie saviem spoguļspīdī- giem kavalērista zabakiem. Reizēm viņš labsirdīgi pasmīnēja, vērodams, cik nelabprāt gūstekņi grib šķirties no savām lie­tām. Tikai tad, kad kāds sāka nopietnāk pretoties, turēdamies pie sava pulksteņa vai laulības gredzena, un vācu valodā mēģi- naja atgādināt. Ženēvas nolīgumu un starptautiskās tiesības — šis oficierītis spēra noteiktus soļus. Viņš piegāja pie nepaklau­sīgā, uzšāva tam pāris reizes ar pipku pa gurniem un sānos iegrūda krietnu kulaku, laipni piemetinādams:

«Nekas! Sibīrijā dabūsi visu jaunu. Jūsējie, job tvoju maķ, mūsu gūstekņus tur Austrijā jūdz arklos, bet mēs jums kā kun­giem ļaujam pastaigaties. Jo mazāk nesamā — jo vieglāk būs tālāk iet. Nu, marš!»

Laukā pa to laiku bija pienācis jauns gūstekņu ešelons, un iepriekšējiem ilgi nācās gaidīt, kamēr tos visus ielaida šķūnī. Skolotājs aiz gara laika novilka blūzi, izlasīja utis un tad to salocīja padusē. Viņš gribēja novilkt arī kreklu, bet brīvprātī­gais, kas turpat blakus gulēja uz sava mēteļa, ierunājās:

«Gluži velta ir tāda tīrīšanās. Lūk, tajā sētā jau kaut kas krietni garo. Tur mūs droši vien visus pamatīgi nomazgās, mundierus un veļu izdezinficēs. Sādā stāvoklī taču mūs nevai vest tālāk — tad jau mēs sāksim izplatīt utis un slimības.»

«Tādā gadījumā es savu kukainīti lieku atpakaļ — lai vēl atpūšas,» atteica skolotājs. «Jānoņem tikai bikšu siksna un jāpaslēpj — citādi arī to var sadedzināt.»

Tai brīdī pie brīvprātīgā piegāja kāds zaldāts bez šautenes un, vilkdams viņam no apakšas laukā šineli, norādīja uz kādu naudas gabalu savā saujā.

«Pārdod, pan, savu šineli. Tik un tā tev viņu atņems, Es vismaz pusrubli samaksāšu.»

Brīvprātīgais atteicās. Tad zaldāts vēl pielika 10 kapeikas, no kabatas izvilka paciņu mahorkas un, mēteli joprojām vilk­dams. turpināja pierunāt tā īpašnieku:

«Nu, atdod, pan, atdod! še sešdesmit kapeikas un mahorka, šinelis tev vairs nebūs vajadzīgs — Sibīrijā ir silts kā va­sara.»

«Liecies mierā!» pēkšņi uzkliedza konvojs neatlaidīgajam pircējam. «Tā nevar! Vai viņus gluži plikus atstāsim? Vācies prom — citādi iztaisīšu skandālu.»

Gūstekņi beidzot piecēlās. Viņus sāka dzīt tālāk. Kas notika priekšējās rindas, to Sveiks nevarēja saskatīt, un tāpēc viņš ar saviem biedriem pēkšņi ieskrēja kā auns vilku barā. Brīv­prātīgajam mēteli ar varu norāva un iemeta guba, bet, kad viņš par to žēlojās oficierītirn un aizrādīja uz starptautiskām tiesībām, tas dažas reizes izmēģināja savu pipku uz pārgudrā gūstekņa muguras, laipni pamācīdams:

«Še tev starptautiskās tiesības! Se tev Zenēvas līgums!» Mētelim sekoja skolotāja blūze un siksna, pēc tam Sveika zābaki, un, kad atbruņotie varoņi beidzot bij izsviesti sētā, kur dubļi un mēsli sniedzās līdz ceļiem, Sveiks dziļdomīgi teica: «Kungi, nupat jūs esat izdezinficēti gandrīz līdz pašai adai. Tagad skolotājam būs mazāk darba ar knosīšanos, un es droši vien līdz pat Sibīrijai neuzberzīšu tulznas uz kājām.»

«Es nu gan esmu īsts ēzelis!» izsaucās brīvprātīgais. «Kāpēc es nevarēju savu mēteli pārdot par 60 kapeikām? Tagad va­rētu apēst bulku.»

Bet skolotājs, abām rokām turēdams uz leju šļūkošās bikses un drūmi raudzīdamies dubļu masā, kas tam lēni smēlās jau zābakos, žēli piebilda:

«Kas gan varēja iedomāties, ka mūs tā uzņems brāļu tautas zemē Krievijā! Goda vārds; ja es tagad sastaptu Kramaržu, kas saka, ka visi slāvi esot brāļi, es viņam krietni iešautu pa ausi.»